27.08.2021.

Jauna, nebijusi, mazliet savāda un nedaudz biedējoša pieredze – kā daudz kas, kur darīšana ar modernajām tehnoloģijām. Atzīšos, ka iekš 3D kino neesmu bijusi ne reizi, saprotu, ka būs kas pavisam nebijis, un tomēr – komplekts “Nacionālais teātris un Valters Sīlis” ir neatvairāms kārdinājums. 😉 Turklāt, kā pati sev un mājiniekiem sacīju – nu gan mēnesi no vietas pa teātri dzīvošu, tas arī tiek darīts.

Atkal tiek lūkoti video un bildes, ko teātris piedāvā skatītāju iekārdināšanai, domāts par to, vai un kā izdosies (reizēm neesmu pārliecināta pati par sevi – gan, kad jādraudzējas ar tehnoloģijām, gan, kad nav ne jausmas, vai ķermenis neizstrādās kādu joku...), bet – viss izdodas! Ja vēl pieskaita atkal dažas brīnišķīgas sastapšanās un sirsnīgus acu skatus, tāpat teātra mājas īpašo gaisotni un ekskluzīvo iespēju būt Baltajā zālē tikpat kā ekskursijā (esmu tur bijusi ar teātra pulciņa bērniem un skolotāju, kad baudījām brīnišķīgu stāstījumu un vērāmies visapkārt tā, kā ikdienas izrāžu apmeklējumu gaitās parasti nesanāk...), tad jāsaka, ka brīnumjauks piedzīvojums.

Jauki, ka viss tiek rūpīgi izskaidrots, iespējams, kāds satrauktāks prāts arī nomierināts, un tad jau uzliekam brilles (pasmagas gan, beigās deguns sāka svīst un niezēt...) un tiekam arī pie austiņām, un piedzīvojums var sākties. Tiesa, rūpīgo darbinieku teikto būtu labi arī pierakstīt teātra mājaslapā pie izrādes apraksta, lai gadījumā, ja cilvēkam varbūt patiesi ir problēmas ar vestibulāro aparātu, viņš ar šo ziņu rēķinātos jau pirms izrādes. Var, protams, mazliet noblēdīties un aizvērt acis šaubīgākos brīžos (atzīstos, ka to uz īsu mirkli atļāvos), un beigās, kad visi apkārt lasāmie uzraksti izlasīti, nesteigties noņemt brilles, bet vēl mirkli pasēdēt vienkārši tāpat, lai visas sajūtas atgriežas vietās.

Kā jau viss, kam savu roku pielicis Valters Sīlis, arī šis rosina uz nopietnām pārdomām – gan par sapni un īstenību, gan par moderno tehnoloģiju iespējām un to, vai mums tas patiesi vajadzīgs. Un Madaras Botmanes balss, kas stāsta savu versiju, ir tieši tāda, lai gribētos gan domāt, gan brīžiem arī atbildēt. Es zinu, ka pavisam noteikti negribētu tikai sēdēt istabā un tur just ārā jūtamās smaržas, tā teikt, filma ar bildi UN smaržu, nē, tikai dabā! Protams, situācijā, kad citādi nebūtu iespējams, piemēram, cilvēks ir saslimis un ārā netiek, tad, iespējams, tas varētu būt noderīgi un pat dziednieciski, bet ikdienā, parastā dzīvē tomēr gribētu palikt pie reālas pasaules. Arī doma par to, vai manā profesijā drīz nestrādās kāds virtuāls tēls – diez vai, virtuāli esam skolojušies pēdējo divu gadu laikā, nez kāpēc tomēr pavisam bez dzīvā vārda nav sanācis diez cik labi... Un teātri arī – tikai virtuāli, bez aktieru klātbūtnes un sēdēšanas samta krēslos – tomēr negribētos piedzīvot... Tāpat kā mirklis ar ģimenes fotografēšanu – ļoti labi atceros, kā bērnībā (vēl ar melnbalto filmiņu aparātu, kam jānoregulē visi fokusi, asumi un kas tik vēl nē...) un arī jaunībā sapņojām – kā būtu, ja varētu redzēt, kāda bilde sanākusi... Tagad tā ir ikdiena, sabildē kaut vai simtu un izvēlies, bet toreiz – cik bija, tik bija, un, ja vēl pirksts trāpījās kaut kur nevietā, tad visas bildes izbojātas... 

Kā teikts izrādes pieteikuma gabaliņā – atmiņas atdzīvosies un kļūs par tavu virtuālo piedzīvojumu. Atmiņas patiesi atdzīvojās – gan tai mirklī, kad opis nevarēja iedarbināt mašīnu (atmiņa sacīja, ka tas ir “Moskvičs”, un sirds priekā salēcās, kad izrādījās, ka ir arī!), gan tai mirklī, kad riteņbraucējs traucās caur krūmiem tā, ka zari sitas sejā (ir gadījies, un te nu sirds lēca ārā un teica – nē, negribu, lēkšu nost no bagāžnieka!), gan brīdī, kad tīši vai netīši “nokļuvām” zem ūdens (esmu piedzīvojusi pilnas acis, ausis un muti ar dubļiem, burbuļus un visu tam sekojošo, tāpēc ar ūdeni diemžēl esmu uz “jūs”). Toties tas brīdis, kad opis sēž autobusa pieturā, tu paveries uz viņu, kā viņš attaisa alus bundžiņu un piedāvā tev – nu kas var būt labāks kā sēdēt uz viena soliņa ar šķelmīgo Voldemāru Šoriņu (ak, mans bērnības Rūdis no “Skroderdienām”!...), tik tiešām šķita, ka varētu pieskarties, lai gan par alus bundžiņu papurināju galvu – negaršo... 😉

Iespēja paskatīties uz ierasto pilsētu mazliet citādi – vispirms bija minējums, ar kuru ielu mēs sākam, pie krustojuma jau bilde noskaidrojās, sapratu, ka sākumposmā sen neesmu bijusi, daudz kas mainījies, manuprāt. Sajūta, ka mazliet apreibst galva, veroties garām slīdošajās mājās, un tad glābiņš ir skatīties zem kājām, uz bruģi, - vai gan bieži vien arī ikdienā mēs vairāk nelūkojamies sev zem kājām nevis apkārt, ja reiz tik daudz ko nepamanām? Varbūt mūsu ikdiena arī reizēm ir pārāk ņirboša, piesātināta, ka gribas no tās aizbēgt, paslēpties? Sapratu arī, kāpēc man grūti skatīties multenes, kur viss strauji ņirb gar acīm – tas tiešām ļoti nogurdina, neesmu ekrāna cilvēks nu nemaz... Tie komentāri par vestibulāro aparātu un sajūtām bija feini. Pie sevis nosmējos, ka droši vien interesanti arī no malas pavērot skatītāju reakcijas, ko mēs katrs darām skatoties, kā reaģējam uz “acīs un ausīs” notiekošo.

Prieks par lidojumu virs zaļajiem  un mazliet arī citas krāsas jumtiem! Man ir vēlēšanās sudrabkāzās lidot ar gaisa balonu, un iespēja, kaut arī ar drona palīdzību, palidināties virs jumtiem, radīja pārliecību, ka šis ir iespējams, jo, manuprāt, nav tik nestabils kā pa viļņiem lēkājošs kuģis, bet ir kas stipri mierīgāks. Cerēsim, ka nākamgad šī vēlme piepildīsies!

Mazliet pietrūkst to aplausu un aktieru pēc tam, kad esam atpakaļ realitātē, bet domās sūtu visiem lielus sveicienus un paldiesus par šodienas piedzīvojumu! Plus vēl noslēgumā bija sirsnīga saruna ar videomākslinieku Tomu Zeļģi, paldies par šo iespēju!

P.S. gandrīz pēc gada... Patlaban virtuālās realitātes baudīšanai briest vēl daži mājinieki, savukārt citi to izbaudīja pavasarī un atzina par labu esam, tā kā no sirds iesaku - ir vērts! Savukārt, kas attiecas uz vēlmi sudrabkāzās lidot ar gaisa balonu - atlika padomāt, un piepildījās, un patiesi - sajūtas bija tik brīnišķīgas, baiļu nebija nevienā mirklī, turklāt atmiņā atausa mana sēdēšana Baltajā zālē, virtuālās izrādes lidojums un iedrošinājums! Burrrvīgi! ❤