22.07.2024.

            Grāmata – piedzīvojums jeb “stāsts” divās daļās.

            1.Ir tāds apgāds “Neputns” (mans juniors lasīšanas gaitā apvaicājās: “Kā – nav putns? ), kas izdod Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas radīto grāmatu sēriju “Mākslas detektīvi”. Šai sērijā pašlaik iznākušas, ja nemaldos, septiņas grāmatas. Ar pirmo – “Pazudušais pērtiķis” iepazinos jau diezgan sen, kad autore “Bērnu žūrijas” ietvaros viesojās Ķekavas sākumskolā. Kopš tā laika pagājis krietns sprīdis, sērija papildinājusies (tagad zinu, ka arī manam grāmatu plauktam nepieciešams papildinājums, jo visu sērijas grāmatu man nav...). Patīkama ziņa mani sasniedza rakstīšanas gaitā – izrādās, vairākas sērijas grāmatas ir iedzīvinātas arī “Radioteātrī”, tātad noklausāmas, ja pašiem nelabpatīk lasīt, vai – tieši otrādi – gribas iztēloties citādi nekā tas notiek, kad lasi pats. Ieskatieties!

             Kā lasāms apgāda “Neputns” mājaslapā:

“Vai mākslas darbi var atdzīvoties? Kā būtu, ja varētu iekāpt gleznās un piedzīvot tajās uzgleznotos stāstus? Kādus noslēpumus slēpj gleznas? Sērija “Mākslas detektīvi” aicina nokļūt mākslas aizkulisēs, dodoties piedzīvojumu un noslēpumu pilnā pasaulē, kas atrodas “otrpus gleznām”.”

Turklāt jaunākajā grāmatā – “Slepenā parole” – mēs sastopamies ne vien ar no iepriekšējām sērijas “Mākslas detektīvi” grāmatām iepazīto Pogu, bet arī viņas māsu Pū un omi jeb omci Robi. Kā vēsta grāmatas pēdējais vāks:

“Latviešu bērnu iemīļotā un apbalvotā grāmatu sērija “Mākslas detektīvi” ir atgriezusies ar jaunumu – pirmo reizi sērijas vēsturē lasītājs aicināts kļūt par aktīvu detektīvnoslēpuma šķetinātāju!”

            Tā nu arī mēs ar Jurģi kļuvām par detektīviem, iesaistoties grāmatas piedāvātajās norisēs – minējām vārdus un burtus, meklējām attēlā pareizo detaļu, lasījām vārdus no otra gala, lai atrastu pareizo atbildi, un ko tik vēl ne! Turklāt tas bija arī ceļojums laikā ar izzinošu “piesitienu”, jo vēstīja gan par Rundāles pils iemītniekiem – hercoga Bīrona ģimeni, gan par to laiku tikumiem un manierēm, gan arī par to, kas pilī noticis padomju laikos, kad tur bijusi iekārtota skola, gan kara laikā, kad pilī atradies hospitālis. Līdzās tam iepazinām arī cilvēku rakstura īpašības – Pogai vienmēr vajag visās spēlēs uzvarēt, pat tad, ja tas jādara negodīgi. Omce allaž prot būt priecīga un “pavilkties” uz visādām ēverģēlībām, kas, iespējams, kādam šķiet nepiemērotas cilvēkiem konkrētā vecumā. Pū gan pārdzīvo par māsas izdarībām, taču cenšas būt godīga un neskumt par neveiksmēm, kas reizēm pat izrādās par veiksmēm. Bija vietas, kur šķīrām lappuses atpakaļ, lai pārbaudītu, vai kāds no vajadzīgajiem burtiem jau nav mūsu rīcībā, kā arī pārliecinātos, kas noticis iepriekš – vai viss saskan, vai esam sapratuši pareizi... Un brīdī, kad grāmata izlasīta, bija skaidrs, ka noteikti jādodas uz pašu Rundāles pili pārbaudīt praksē to, vai tiešām ir tā, kā aprakstīts... Stāsts risinās raiti, ievilinot tik ļoti, ka šoreiz mums abiem bija liela nepacietība katru vakaru sagaidīt, jo grāmatu lasīšana ir mūsu gulētiešanas rituāls, un – jā, ir bijušas grāmatas, kuras varam vienkārši lasīt pa nodaļai, bet šī bija no tām īpašajām (ja nelasītu priekšā bērnam, pati neliktos mierā, kamēr nebūtu izlasījusi vienā paņēmienā!...)

             2.Vasara pašā plaukumā, Rundāles pils plānotājā nav nekādu īpašu pasākumu, kas varētu nozīmēt, ka tur būs daudz apmeklētāju, un, vienojušies ar mājiniekiem, svētdienā ripojam uz Rundāli. Izvēlamies pilno ģimenes biļeti pils un dārza apskatei (varētu šķist, ka 38 eiro ir daudz priekš 4 cilvēkiem, taču jāatceras, ka pils telpas prasa rūpīgu kopšanu, uzturēšanu, arī krāšņais dārzs nerodas no zila gaisa, turklāt, aizbraucot ceļojumos, mēs diezko nekurnam par muzeju un atrakciju cenrāžiem, savukārt Latvijas viesi bieži vien brīnoties, uzzinājuši cenas, jo viņiem tās šķietot vienkārši niecīgas...).

            Maģiska izvēršas jau pati ierašanās. Grāmata mums ir līdzi, to izvelkam no mugursomas jau pirms ieejas pa pils vārtiem, lai pārliecinātos, vai uz vāka redzamais attēls atbilst īstenībai (Jurģis vēl ik pa brīdim šķīra arī grāmatās rodamās pils fotogrāfijas, lai būtu “pavisam drošs”). Taču mirklī, kad ienākam pagalmā, sāk zvanīt pulkstenis, ir tieši divpadsmit un mēs tiekam iepriecināti ar veselu melodiju, tas ir kaut kas fantastisks!

             Visas pastaigas pa pili laikā ik pa brīdim ielūkojamies grāmatā rodamajā plānā, lai pārliecinātos, kurā no grāmatas vietām atrodamies. Pils virtuvē iepazīstamies ar visādiem seno laiku piederumiem un var mēģināt atsaukt atmiņā filmā “Vella kalpi” redzēto, kā tad “tas kungs jau prasa ēst” un kā tur vārās un cepas uz visiem gaņģiem. Skaitām pakāpienus uz augšu un leju, apbrīnojam milzu gleznas (vai viņiem krāsas nebeidzās? ), meklējam balles zāles un prātojam, ko cilvēki darīja tajās telpās, kas nav zāles, vērojam sevi spoguļos, Jurģim ļoti patīk arī ekrāni ar attēliem, to piedāvātie pietuvināmie objekti ir gana interesanti (protams, tiek izmēģināts arī palielināt un samazināt burtus lasāmajiem tekstiem, "pavizināt” bildes turp un atpakaļ, un vēl, un vēl...). Hercoga un hercogienes tērpi, buduāri, visdažādākie piederumi, gleznas un portreti, ģimenes raduraksti, laikmeta “dīvainības” jebšu higiēnas piederumi, un kas tik vēl neatklājas mūsu acīm, un jāatzīst, ka izlasītā grāmata noteikti ir šīs pastaigas izdošanās atslēga! Ja ne lasītais stāsts ar dažādiem noslēpumiem, pieļauju, ka tāds pils apmeklējums puikam diez ko daudz aizraujošs vis neliktos, un arī man pašai šis bija papildus vērtīgs baudījums.

              Lai gan grāmatas darbība norisinājās pils iekštelpās, pavisam bez dārza pieminēšanas jau neiztika. Tāpēc arī mums dārza apmeklējums ir svarīgs, sevišķi tēta pieminētā labirinta dēļ! Taču vispirms viesojamies pie Ikšķiles mājas saldējuma kioska, un jāatzīst, ka šis saldējums garšas kvalitātes ziņā var mierīgi konkurēt ar mūsmājās iecienīto “Molberta” saldējumu (cenas ziņā droši vien līdzīgas kategorijas, vienīgi “Molberta” pašceptās vafeles šķiet gardākas par šīm, taču tas nekas) – gan piparmētru, gan šokolādes, gan zemeņu, gan jo sevišķi mežrozīšu (man!) saldējums pilnībā atbilst garšas oriģinālam, tiesa gan, būdams ātri kūstošs, kas varētu nozīmēt, ka nekādi papildus “līmelementi” nav pievienoti, tas diezgan naski nokļūst vēderos, bet ir tieši tik gara pauze, lai atkal būtu spēks doties tālākos piedzīvojumos!

               Un pils dārzā atkal manam lokālpatriotismam nav miera, jo – jā, Versaļas pils dārzs bija skaists, taču Rundāles pils dārzs IR skaistāks, jo – krāsaināks. Cirpto bukšu rakstu elementi (nu jau pat mūsu tētis bukšus pazīst pēc smakas, atvainojiet, smaržas...) ir daiļi un smalki izstrādāti, bet, papildināti ar vasaras puķu krāšņajiem stādījumiem, tie iegūst pavisam citu šarmu un daiļumu. Un kur nu vēl rozes, rozes, rozes, to smarža, kas vējo visapkārt pagalmam pilspriekšā! Jau pa logiem skatoties, sirds gavilēja, un kad nu vēl tam visam var “piebāzt” degunu un priecēt acis, tad laime pilnībā! Īpašā pievienotā vērtība ir katras rožu šķirnes nosaukums, tāpat kā pārējā dārza daļā katram augam pievienotais šķirnes nosaukums, turklāt arī latīņu, ne tikai latviešu, valodā.

                Labirints, kas ir šīs pastaigas “centrālais elements”, mūs ar Jurģi gan mazliet samulsina, jo pie ieejas laukumiņā pētām labirinta attēlu ar mērķi saprast, kā to iziet (laimīgā kārtā tas ir no zaļām velēnām, nevis no krūmiem, kur nav redzams nākamais celiņš – ir taču tādi arī redzēti...), bet bilde jauc galvu, līdz praksē izrādās, ka jāiet vien no sākumpunkta visas josliņas pēc kārtas, lai nonāktu centrā pie mazbaseiniņa ar strūklaku! Taču pamazām pa solim vien tiekam arī ar šo uzdevumu galā!

                Ko lai saka par šo grāmatu un piepildīto dienu kopumā? Esmu laimīga un pateicīga, ka grāmata tapusi un nonākusi mūsu rokās, ka esam to izlasījuši un piedzīvojuši, un no sirds iesaku ikvienam, jo varu garantēt, ka bez šī stāsta vienkāršs pils apmeklējums nebūtu tik izdevies un vērtīgs! Tāpēc arī sirsnīgs paldies autorei Luīzei Pastorei un māksliniecei Elīnai Brasliņai par šo un citām grāmatām, un – lai top vēl tikpat aizraujoši darbi!