26.08.2023.

            Mums katram ir tādas grāmatas, ko mēdzam pārlasīt vai pat zinām no galvas, tādas filmas, kuras skatāmies un citējam dažādās situācijās, un arī tādas izrādes, kuras apmeklējam vairākkārt, un tās nav tikai “Skroderdienas”. Tā arī Nacionālā teātra “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā sadarbībā ar scenogrāfi Moniku Pormali, kostīmu darinātājiem “MAREUNROL`S”, horeogrāfiem Agati Bankavu un Jāni Purviņu, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, kas tapa nu jau tālajā 2018.gadā, piedzīvoja lielu pārtraukumu dažu zināmu iemeslu dēļ, un augšāmcēlās pērnvasar ar mērķi atvadīties no skatītājiem, taču – kā FB raksta pats NT, atbildot uz kādas skatītājas vaicājumu, ka pēdējo izrādi taču solīja jau pagājušajā gadā, kāpēc tad tagad atkal spēlē? – "(..) Un jau pirms gada "pēdējo" izrāžu laikā bija skaidrs - nē, pandēmijas laiks izrādei neko nav nodarījis, tā ir dzīva un dzirkstoša kā senāk, un dzirkst arī skatītāju acis zālē. Tāpēc jau pirms gada nolēmām - "Pūt, vējiņiem" jābūt un būs, turklāt tieši šādā formā - kā savdabīgam festivālam, ar kuru augustā iesildām mūsu maģisko skatuvi visai sezonai". Arī es atceros šo pērnvasaras maģisko sajūtu – zināju, ka draudzene ies uz pēdējo izrādi, tad nu izrādes vakarā ap sākuma laiku piedomāju gan pie viņas, gan visiem tiem, kas uz skatuves, lai skaista izrāde (tā mēdzu darīt – sūtu labas domas, vēlējumus, jo zinu, ka tas dod spēku un ir cilvēki, kas to sajūt), un iekš viena miera gludināju drēbes un rosījos pa māju, bet – pulksten septiņos, t.i., izrādes sākuma mirklī, man prātā sāka skanēt “tam – tam – tadatadatam...” no filmas un izrādes mūzikas, un nepārstāja visu to laiku, ko izrāde pavada uz skatuves, ik pa brīdim vēl šķita tādas kā skudriņas pār muguru noskrienam. Kad nākamajā dienā ar draudzeni runājām par redzēto, viņa teica, ka viņai savukārt ar pirmajām mūzikas taktīm asaru trauks atvēries un rasinājis līdz pašam finālam un aplausiem, un nemaz nebrīnījās par manām sajūtām. Šis tikai kārtējo reizi apliecina, ka ir tādas īpašas un savā veidā maģiskas norises, ko nevar un nevajag izskaidrot ar prātu, bet vienkārši noticēt gan enerģiju apmaiņai, gan mūzikas un vārda spēkam, gan tam, ka kādu konkrētu, īpašu tērpu uzvelkot vai rotu uzliekot, arī valkātājs gūst ko īpašu.

            Garš ievads, ko izrāde manās sajūtās noteikti pelnījusi. Jā, pirmoreiz to skatīju tālajā 2018.gadā, sēžot pašā zāles vidū savā mīļajā abonementa vietā zem lielās lustras. Toreiz aizturētu elpu vēroju gan aktieru veikumu, gan dejotāju dzīvo scenogrāfiju Pūtvējiņu kalnā, un manas pārdomas teātra mājaslapā vēstīja šādus vārdus (citēju pati sevi) – “Saviļņojums, aizkustinājums un pārsteigums reizē – cik ļoti dažāds var būt vienas lugas redzējums; cik ļoti aizķer tā laika mašīna, kad redzi blakus sirmos un jaunos vecākus un bērnus; cik ļoti Dziesmu svētku kods atbalsojas tevī, jo pats daudzas reizes līdz kaulam esi bijis tajā visā iekšā... Un, protams, neapstrīdama patiesība, ka dejotāji ir īpaša suga, kas spēj pārtapt par jebko, ko iecerējis režisors un horeogrāfs!” Arī pēc pieciem gadiem varu šiem vārdiem pievienoties. Atzīšos, ka gan lugu izlasīju, gan filmu tā “pa īstam” noskatījos tikai toreiz, gatavojoties pašai izrādei, jo – bērnībā no šīs filmas man bija bail... Melnbaltais televizors, kas reizēm mēdza rādīt tumšāk nekā patiesībā, mūzika, lūstošā egle, ļaužu pulki un skaļās izdarības, - kā to lai zina, kas plosījās manā bērna dvēselē, kad līdz ar vecākiem kādus kadrus no filmas biju redzējusi, varbūt pat samiegojusies... Un arī dāmu elks Ģirts Jakovļevs man pa īstam sāka patikt tikai tad, kad redzēju viņu Dūdara lomā, jo tieši tāpat kā no Ulda, arī no citām lomām filmās man bija bail...

            Skatoties izrādi pirmoreiz, man patiesi bija sajūta kā Dziesmu svētkos (toreiz gan uz skatuves bija, ja nemaldos, tikai divi kolektīvi – “Teiksma” un “Līgo”, bet varbūt es kļūdos, turklāt programmiņa atrodas gana tālā skapja plauktā...), un tāda tā saglabājusies visu šo laiku. Neapšaubāmi, tajā ir gan tautas spēka kods, gan visdažādākās zīmes, ko katrs varam tulkot citādi, bet manā prātā sasienas mezglā gan tas, cik katrs viens mēs esam svarīgs tai kopējā “bildē” tiklab Dziesmu svētkos, kā ikdienas dzīvē.

            Atceros, ka otrajā reizē, skatoties izrādi iekš “Teātris.Zip”, skudriņas skrēja pa muguru daudzkārt, arī asaras riesās acīs pavisam neplānoti, un biju priecīga, ka šo baudīju viena pati ekrāna priekšā. Tad, protams, vissvarīgākās ir iespējas, ko piedāvā televizora tuvplāns – redzēt aktieru emocijas, vissīkākās nianses kustībās, kuras lielajā zālē parasti tiek tikai pirmās rindas skatītājiem, un bija ļoti interesanti aizdomāties gan par to, ko lugā ierakstījis tās autors, gan par to, ko aktieriem teicis režisors un ko jūt un pārdzīvo viņi paši.

            Un mirklī, kad tapa zināms, ka “Pūt, vējiņi!” tiks rādīts arī šovasar ar pēdējās reizes zīmi, es sapratu, ka gribu to redzēt vēlreiz divu iemeslu dēļ – gan izbaudīt skatu no augšas, jo kā dejotāja un skatītāja zinu, ka raksti vislabāk izskatās no augšējām rindām, gan arī redzēt, kā spēlē citas aktrises, kuras stājušās to vietā, kas devušās garajos atvaļinājumos un citādās gaitās. Gaidot izrādi, kā allaž, vēroju dažādos rullīšus teātra sociālajos tīklos gan par spēka vārdiem, gan par sajūtām, un aizkustinoši bija Maijas Doveikas vārdi ziņu rullītī, ka viņa šai izrādē vērojusi, cik ātri skatuves daļa pārņem savā varā skatītāju daļu, savukārt, puišiem sasveicinoties, Raimonds Celms bilda, ka meitenes mainās, bet Didzis gan paliek tas pats, un sirsnīgi apskāvās ar Jēkabu Reini.

            Izrādes vakarā, vērojot priekškaru, prātā risināju domas par to, kā būs šoreiz, un tagad – jau nākamajā vakarā, kad šo rakstu, - varu teikt, ka bija patiesi brīnišķīgi. Protams, mirklī, kad uz skatuves uznāca Esmeralda Ermale un viņai ar spieķi rokā sekoja Ģirts Jakovļevs, man siltas aizkustinājuma straumes noritēja pār vaigiem, pat neprasot, vai es to gribu. Ar interesi vēroju visas sieviešu lomas, kurās mainījušās aktrises, viegli palēcos krēslā no Didža skarbajiem izsaucieniem, sirsnībā sildījos, vērojot Mātes parādīšanos Pūtvējiņu kalna augstumā un Barbas un Gatiņa sarunas, dusmojos par tiem, kas darīja Gatiņam pāri un apbrīnojot smaidīju par abu dzērušo precinieku izpausmēm (kā skaidrā prātā šos skatus nospēlēt tik ticami gan kustībās, gan balsīs, tā ir viena no skatuves mākslas mīklām...). Protams, brīdis, kad Gatiņš iet bojā, man atkal aizcirta elpu, un neskatoties uz to, ko zinu par aktiermeistarību un viņu fizisko varēšanu, pie sevis domāju – kaut tik nu būtu izdevies noripot pa mierīgo... Un tad, kad Barba dodas augšā pa kāpnēm, asarām atkal tika līt, plaukstām sažņaugties un neatlaisties līdz pašām beigām, kad Uldis viņu pārnes atpakaļ un priekškars aizveras. Sirsnīgās aplausu šaltis un aktieru un dejotāju savstarpējie aplausi manas acis nožāvēja, vien šodien, savas divas skatuves bildes pārlūkojot, pamanīju, ka Gatiņa un Didža rokas uz paklanīšanos tā arī nav sadotas - vai tā būtu puķu vaina, vai arī tas tā iestudēts speciāli, jo visi citi bija sadevušies rokās, bet Gatiņš patiesi izskatās tik vientuļš, ka sirds sāp ij tagad, to skatu iedomājot...

             Manas sajūtas šai reizē no silta aizkustinājuma līdz sažņaugtām plaukstām, no aizturētas elpas līdz nerimtīgi ritošām asarām... Paldies visiem, kas kāpa Pūtvējiņu kalnā! Šī ir izrāde, ko lūkot vēl un vēl, no dažādiem skatupunktiem, ar dažādām pārdomām un noskaņām sirdī...

             P.S. pēc gada...

            Pasaulē viss plūst un mainās, kaut kas notiek no jauna, kaut kas atkārtojas... Un atkal dodos lūkoties jau redzētu izrādi, bet – gan iepazīt citādu Baibas lomas tēlojumu (šogad pēc garā atvaļinājuma atgriežas un šajā lomā debitē Madara Reijere), gan arī vērot kārtējās smalkās spēles nianses, kuras bieži vien ar pirmo reizi nemaz nav tikušas pamanītas vai – gluži vienkārši – nākušas klāt no jauna. Turklāt arī Zanes tagad ir divas – Elizabete Lielmane (agrāk Skrastiņa), un Agnese Budovska, kura arī atkal atgriežas pulciņā pēc ilgāka pārtraukuma, tā kā, biļeti pērkot, vēl nemaz nezināju, kura no abām Zanēm “tiks” man. Taču nemēdzu salīdzināt spēlmaņus, jo zinu, ka nav divu vienādu cilvēku, ne arī pieredžu, tāpēc saprotu, ka ikviens aktieris vienu un to pašu lomu var izspēlēt dažādi, atšķirīgi no citiem. Katram skatītājam var patikt kas cits, taču, lai salīdzinātu, jāredz viss iespējamais, tikai tad var salīdzināt. Bet es ne par to...

            Ja pērnvasar man “viss viļņojās” tieši izrādes vakarā, tad šogad tas sākās mazliet agrāk. Vispirms nedēļu pirms “Pūt, vējiņi!” piecdiennieka (jo piecas izrādes) ziņās un arī teātra mājaslapā parādījās teksts par šo norisi, un tajā cita starpā bija ierakstīta mana pērnā atsauksme, ievadot to ar vārdiem “to apliecina uzticīgo skatītāju atsauksmes”. Neliegšos, ka tas bija mirklis, kad sajutu aizkustinājuma miklumu acīs... Pēc tam – otrās izrādes dienā sociālajos tīklos tapa redzamas jaunas bildes, kuru autors Rolands Laguns brīnišķi “noķēris” aktieru emocijas tik precīzi, ka, izrādījās, es nebiju vienīgā, kam skudriņas skrēja pa muguru, tās uzlūkojot, tādas sajūtas bija pārņēmušas arī citus, mazāk ar teātri “apsēstus” ļaudis. Lai gan neesmu īpaši “ezotērisks” cilvēks, tomēr sliecos domāt par to enerģiju, kas virmo gaisā kādos īpašos brīžos, kad rodas un notiek skatuves vai kāds cits brīnums, un ir iespējams to piedzīvot un arī “noķert”. Un tad jau pats izrādes vakars (biju sestdienā, tātad ceturtā no piecām jeb priekšpēdējā šīsvasaras izrāde), kurā šķita, ka visa zāle elpo vienā ritmā, ar vieniem sirdspukstiem, aizturot dvašu, lai tā neizjauktu ne mirkli, ne kripatu no tā, ko aktieri rada un izdzīvo uz skatuves. Ja nemaldos, pēc tam kādas septiņas reizes aktieri klanījās skatītājiem un savstarpēji ar dejotājiem... Arī es, lai gan vēlējos nobildēt šos klanīšanās mirkļus, pielēcu kājās un sapratu, ka labāk veltīšu savu enerģiju aplausiem nevis mocīšos ar telefona pogām un kadra ķeršanu, tāpēc “bilde” palika vien dziļi sirdī.

            Tikpat dziļi sirdī ieripojušas atkal kārtējās pārdomas par cilvēkiem, kurus Rainis ievedis lugas rindiņās.

Kas ir tas spēks, kuru Uldis cer nodzēst dzerot? Vai viņš tāds no dabas (raksturā), kam viss bijis atļauts, kas pieradis ņemt visu, ko iekāro, vai varbūt kāds dzīves notikums, pavērsiens radinājis pie “iešu pats, ņemšu pats, diženajo skaistāko”? Vai Uldim un arī Didzim tuvs tas blaumaniskais (un ne tikai) motīvs, ka dzērājpuiša prātu varētu pārgrozīt sieviete ar savu mīlestību? Vai varbūt tā tik tāda izrādīšanās, dižošanās kāre, kas sabiedrībā nav zudusi arī šodien?

            Kas ir tas spēks, kas Baibai ļauj būt tik saudzīgai, līdzjūtīgai, laipnai un reizē arī stingrai, stiprai savā pārliecībā? Ja ļoti gribas salīdzināt, tad varu teikt, ka Lauras Siliņas Baiba man šķita tā bārenīte, kas pārpārēm izbaudījusi rūgtumu un tāpēc arī pati, lai gan labsirdīga, bet reizē tāda vēsa, atturīga, jo nevar zināt, ko tie ļaudis atkal..., tāpēc labāk nepielaist sev par tuvu.  Savukārt Madaras Reijeres Baiba ar visām piedzīvotajām pārestībām palikusi maiga un sirsnīga, it kā ar roku putekli notraušot, tā arī katru reizi no jauna sirsnīgi atbildot un ļaunumu, netīkamo sev klāt nelaižot (lai gan tāpēc jau tas nesāp mazāk, kā man “nolasījās” fotogrāfijās un arī dažā izrādes mirklī...). Protams, šai izrādes sastāvā arī tie savstarpēji maģiskie mirkļi, kad vienotram pretī jāspēlē tik mātei un dēlam, kā vīram un sievai, kad dzīvē mīļam cilvēkam uz skatuves partnerībā jāsaka kas skarbs, jādusmojas, jānoraida viņa labestība, jāizsmej...

             Kas ir tas smagums, kas Ciepai liek būt tai “rējējai” un lādētājai, aprunātājai un viszinošajai viedokļu paudējai? Vai viņa savā dzīvē gaišuma nav redzējusi, vai arī tas tumšais bijis tik smags, ka ikvienam – labu vai ļaunu darījušam – viņa var atbildēt vien ar tādu īstenu “šņācmēli”? Šeit bija viena no epizodēm, kad, šķiet, tikai šogad pirmoreiz pa īstam pamanīju tās dejotāju “atbalsis” Ciepas teiktajam, tās čukstu trīsas un balsu tonalitātes, jo tas mirklis jau tāpat gana spēcīgs gan toreiz – Ingas Misānes Grasbergas tēlojumā, gan tagad – Maijas Doveikas izpausmē. Ak, tās ļaužu “balsis” un atbalsis it visam, kas notiek apkārt, vai bijuši, vai nebijuši tur klāt!... Un pilnīgā pretstatā tam Orta - Daigas Kažociņas reizē strādīgais, viedais, mierīgais un mazliet draiskais tēls, jo vai nu bez joka, vai nu bez skarbuma iztiksi – visam sava vieta un laiks.

                Kā tas nākas, ka sendienās uzrakstītais vārds patiess vēl šobaltdien? Un kā to iespējams tik patiesi un dziļi nospēlēt uz skatuves arī gadsimtu pēc uzrakstīšanas, liekot skatītājiem sajust sirds trīsēšanu, līdzi jušanu un atbalsošanos sevī? Tas ir teātra mākslas un rakstītā vārda satikšanās brīnums, tamdēļ no sirds paldies, paldies, paldies šī brīnuma darinātājiem!  

Double-click here to add your own text.