25.07.2023.

            Vai jums ir gadījies pirkt grāmatas “uz svara”? Nu tā kā kartupeļus vai ābolus? Cik maksā kilograms grāmatu? Amizanti, vai ne? Nepavisam, jo vairs īsti neatceros, kurai izdevniecībai kādreiz bija šāda akcija. Un šopavasar apgāds “Zvaigzne ABC” rīkoja tādu aktivitāti savā pagalmā, kas, šķiet, bija papildināta ar viņu kafejnīcas īpašās kafijas baudīšanu. Kāpēc saku – šķiet? Tāpēc, ka pati šai pagalmā ieklīdu tikai uz pašām pasākuma beigām (jo pirms tam bija jābūt citā neatliekamā pasākumā...), kad kafija jau galā un grāmatu galdi arī palikuši pavisam mazapkrauti. Turklāt pēc tam mans ceļš veda uz teātri, tā kā pavisam smagu grāmatu somu nevarēju atļauties...

            Un tomēr – šajā pagalma grāmatu svēršanā tiku pie Ilzes Aizsilas romāna “Mīlas kastings” (ar Vitas Lēnertes vāka dizainu, grāmatas noformējumā izmantota arī Ilzes Krastiņas glezna), kuram apkārt biju staigājusi jau kādu laiku, bet nu – nevar taču nepirkt par mazām naudiņām! Protams, bija vēl arī citi pirkumi, iespruku arī pašā grāmatnīcā, bet šoreiz stāstīšu tieši par romānu. Protams, atkal jau vasaras un atvaļinājuma prieciņš, bet – arī romāna darbība norisinās vasarā.

            Kā vēstīts uz aizmugurējā vāka, autore “Ilze Aizsila ir ieguvusi sociālo zinātņu maģistra grādu vadībzinātnē, darbojusies tūrisma un sabiedrisko attiecību jomā. Atklājot sevī vēlmi rakstīt un pilnveidojot prasmes Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā – prozas meistardarbnīcā -, ir aktīvi aizsācies autores radošais ceļš. Savos darbos viņa pievēršas romantisko un ģimenes attiecību tēmām, caurvijot sižetus ar humoru un ezoteriku.” Akurāt mans iecienītais komplekts, jo esmu romantiķe caur un cauri!

            Jāatzīstas, ka sākumā bija mazliet grūti “ielasīties”, iespējams, tāpēc, ka grāmata bija paņemta līdzi uz pasākumu – vīra darba sporta jeb kolektīva saliedēšanas spēlēm, kur zināju, ka starp plānotajām aktivitātēm būs arī brīvi brīži, kuros paslinkot kempinga mājiņas lievenī. Tad, kad apkārt rosās cilvēki, kuriem, gluži kā sendienās skolas gados, gribas papļāpāt vai pavaicāt – ko tu lasi? vai pat pacilāt grāmatas vāku, lasīšanas burvība ir mazliet izgaiņāta, bet, kad iestājās kāds mirklis klusuma un miera, lasījās jau pavisam raiti.

            Romāns dažādu dzīves pārsteigumu pilns – kā jau pati dzīve. Mazliet mistikas un brīnumu tajā, ka galvenā varoņa Ivo vecāki kļuvuši par mācītājiem, ka dzīves gaitas viņus aizvedušas uz Vāciju un ka saskaņā ar tēva kādunakt redzēto sapni dēlam jādodas atpakaļ uz Latviju, ko viņš atceras kā pavisam mazs zēns. Latvijas mazpilsēta Dagda ar tai raksturīgo lauku vidi, baznīcu, cilvēkiem, kas cits citu pazīst kopš bērna kājas, zaļumballi un veikalu, kurā var nopirkt visu – no adatas līdz traktoram. Sirma kaimiņiene, kas ne vien zina, kas notiek apkārtnē, bet arī prot zālītes lasīt, tējas vārīt un droši vien arī kādus “stipros vārdus” pielietot. Jauns puisis, kas prot visdažādākos ar tehniku saistītos darbus, bet ir arī bezgala greizsirdīgs. Jauna māksliniece, kura pati līdzinās mākslas darbam  sava ģērbšanās stila dēļ, un arī mājoklis iekārtots kā izstādes ekspozīcija. Un vēl, un vēl... Bet visi tēli jālasa katram pašam, jo tikai tad tajos varēs neapmaldīties, kā vienubrīd gadījās man...

            Šajā romānā mani apbūra autores tēlainā valoda, kas tik brīnišķīgi parāda lasītājam dabas skaistumu, krāsainību un arī varenību, cilvēku spēju saskatīt skaisto savā apkārtnē un arī sapīšanos savās jūtās un siržu gaitās. Bija gan daži mirkļi, kad man šķita par garu – nu ko viņi tur “ņemas” un nevar viens otram pateikt to, kas jāpasaka, bet tiem ātri tiku pāri un atkal ar aizrautību grimu nākamajos piedzīvojumos. Riktīgi uzjautrinājos par pilsētas veikalu, kas bija Ivo darbavieta, kurā, šķiet, tikpat kā nekas no Vāczemē nopietni un čakli apgūtajām biznesa zinībām nedarbojās, kā arī par kafejnīcu, kuras viesmīlēm bija tā “laime” vērot puisi allaž mainīgā meiteņu sabiedrībā. Savukārt brīžos, kad veikala vadītāja Viktorija sāka “kāpt pāri” vienkāršām darba attiecībām ar jauno menedžeri, uznāca pamatotas dusmas, jo gana dzirdēts gan par viedokļiem, kad jaunais darbinieks “nav nekas”, gan par situācijām, kad darbavieta “jāizcīna” caur gultu...

            Pats “mīlas kastings” bija no vienas puses amizants, no otras – diezgan sirdi un nervus kutinošs pavērsiens, jo lasīju un domāju – kā gan viņa iedomājas ar visiem “tikt galā”, un bija arī mazā bailīte par to, “ka tik kas nenotiek”. Laimīgā kārtā, iesaistot pašu galveno varoni, situācijas drošība tika atrisināta, bet sirdis pakutinātas ne pa jokam... Nez, cik daudz būtu tādu cilvēku realitātē, kuri spētu iziet šādu “kastingu” un par to vien pasmaidīt? Bet interesanti, protams, turklāt arī noderīgi – ar “malkas talkas” piešprici...

            Interesanti bija tie brīži, kad izrādījās, ka romāna varoņi ir kaut kādā veidā pazīstami cits ar citu – vai nu no sendienām, vai ir radinieki, kas tikai pierāda, ka pasaule “ir maza un apaļa”, jo satikties varam visneiedomājamākajos veidos. Jauki, protams, ka beigās viss gluži kā pēc Blaumaņa – visi “dabonas”, sirdis beidzot pukst saskanīgi un atmiņā, cerams, paliek tikai labākie notikumi.

            Man kā vizuālei, kas lasot redz “filmiņu”, ļoti aizraujoši bija arī tie gabaliņi, kad Ivo ar Kameni devās braucienā ar laivu – gleznot un fotografēt, kā arī stāsts par izstādi, kurā eksponēti darbi – dzimtās puses ainavas – gan no gleznotājas, gan fotogrāfa skatupunkta, turklāt tik “garšīgi” aprakstīts ekspozīcijas izskats – loga rāmis no divām daļām, kur vienā “rūtī” glezna, bet otrā – tās pašas vietas foto. Un tad vēl aizkars!... Ārkārtīgi interesanta ideja!

            Iespējams, kāds teiks, ka tas ir vien sapnis, fantāzija, ka realitātē tā nenotiek... Notiek gan, un kā vēl! Vai mazums it kā “kuslu” stūrīšu Latvijā atdzimst, pateicoties gan uzņēmīgiem cilvēkiem, gan tiem, kas atgriežas no studijām vai dzīves citur? Vai mazums cilvēku, kas dzīvo atkarīgās attiecībās un nespēj izšķirties, bet vienmēr meklē atpakaļceļu? Vai mazums jaunu ļaužu, kam “kabatā” gana dažādu svešvalodu, bet savējā – nemaz ne tik labi zināma? Un arī par krievu valodas zināšanu taisnība – bez tās tomēr neiztikt, pārāk dažādi mēs še esam. Savukārt latgaliešu valodā teiktie vārdi man bija kā savdabīgs treniņš – vai visu saprotu, vai varētu izlasīt? Amizanti, ka tai pašā dienā, kad sāku lasīt šo grāmatu, FB “uztrāpīju” jociņiem par to, kā latgalietis autosalonā uzdod jautājumus par izvēlēto auto, piemēram: “Maņ ar normalu bagažnīku vajag, lai var sīna rulonu nu pļovys atvest. Āķis ir? Aiz kuo es teļu dasīšu?” Lasīju interneta jokus, smējos un priecājos, kā Kārļa Kazāka vārdiem runājot, kurzemnieks latgalieti saprot (lai gan esmu dzimusi rīdziniece...)

            Prieks, ka izdevās atkal papildināt savu romantikas krātuvīti, turklāt atkal lasāmlistei jaunas vēlmes klāt – kā nekā Ilzei Aizsilai ir vēl “Solis līdz altārim” un tagad pavisam svaigs – stāstu krājums “Kārdinošs pavērsiens. Attiecību stāsti erotiskās noskaņās”. Ielūkojos arī viņas mājaslapā www.ilzeaizsila.com “Literatūra sirdij un dzīvespriekam”, būs jāpaviesojas vēl! Savukārt šo romānu iesaku visiem, kam patīk lasot acu priekšā redzēt skaistas Latvijas ainavas, padomāt, vai ko līdzīgu piedzīvojuši paši, un varbūt pat aizbraukt uz Dagdu palūkot, vai tur ir tā “Dagdas dārgumu lāde”!

            P.S. Īpaši sirsnīgs ir arī grāmatas pēcvārds un pateicību sadaļa. Izlasiet!