Kur sarkanas ogas auga | pluumiitbeerns.com

2.07.2023.

Aizbraukt ekskursijā uz Kurzemi, precīzāk - suitu novadu, un saklausīties daudz dažādu leģendu, bet atbraucot mājās, jau zināt, ka jāmeklē kāda konkrēta grāmata, - tas ir par manu nākamo atvaļinājuma laika grāmatu, kurai iepriekš biju arī staigājusi apkārt grāmatnīcā, dzirdējusi labus vārdus no draudzenes, kura lasīja, un tagad ķērusies klāt pati. Ja godīgi, bija mazliet bail, jo ir viens iemesls, kāpēc ne sevišķi draudzējos ar vēsturiskiem rakstu darbiem – tajos mēdz būt gana daudz asiņu un vardarbības, kas manai spēcīgajai iztēlei neliek miera ne lasīšanas brīdī, ne arī pēcāk. Taču šī brīnumainā un brīnišķīgā kārtā bija izņēmums – Daces Priedes “Kur sarkanas ogas auga”, izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” 2019.gadā, vāku dizainējis Artūrs Bērziņš.

Kā vēsta grāmatas pēdējais vāks, “rakstniece, aktrise, režisore, teoloģe, mamma un vecmāmiņa Dace Priede (1954) dzīvo Kuldīgā. Līdz šim autorei izdotas 12 grāmatas, kas visas iemantojušas lielu popularitāti lasītāju vidū”. Jāatzīstas, ka man šī ir pirmā satikšanās ar Daces Priedes rakstīto vārdu, bet domāju, ka būs arī citas. Ieskatījos arī www.santa.lv, kur rodama 2022.gada intervija ar autori, to ir vērts izlasīt.

Tā kā man vislabāk patīk reāli stāsti “iz dzīves”, tad arī saprotams, ka mani šeit tik ļoti piesaistīja gan vēlme “savilkt kopā” ekskursijā piedzīvoto ar papildus uzzināt iespējamo, gan arī brīnišķīgā valoda un daudz dažādu atziņu (atkal pilna grāmata ar līmlapiņām, turklāt bibliotēkas, kamēr nu visas izlīmēšu ārā!...). Lasījās ļoti raiti, “ievelkot” notiekošajā, turklāt acu priekšā varēju uzburt gan ekskursijā redzētās vietas, gan gides stāstījumu un pašas sajusto. Jāatzīst, ka arī citāti rakstījās varen naski un enerģiski. Visticamāk, suitu novads varētu tikt apciemots kādā brīvā brīdī kopā ar ģimeni...

Mums ir tik daudz dažādu vēstures stāstu, un ne jau velti saku, ka man no tiem mazliet bail, jo lielākā daļa tiešām skarbi – gan par bargu kungu izdarībām, gan par cilvēku savstarpējām attiecībām, gan par kariem un nemieriem, revolūcijām un trimdām. Iespējams, tāpēc, ka patiesi vairāk atmiņā paliek tieši spilgtie, arī sāpīgie mirkļi, vai arī tos gribējies izcelt, lai pasvītrotu ciešanu mēru, kas mūsu zemei un tautai bijis jāpārcieš. Nenoliedzami, tas viss ir bijis, un atkal prātā senais teiciens, ka kustonis kustonim to nenodara, ko cilvēks – cilvēkam. Un tomēr – ar kādu cilvēcību Dace Priede attēlo Johanu Ulrihu fon Šverinu un viņa sievu Barbaru, kā arī vairākus citus vēsturiskus personāžus, tai pašā laikā atvēlot gana lielu vietu arī tik svarīgajām galma intrigām un tradīcijām, ticības un radniecības jautājumiem, jo 1600-tie gadi, kad norisinās romāna darbība, ir laiks, kad krustojas šķēpi starp katoļiem un luterāņiem jeb luturiem, kā tos sauc Kurzemē, aizliedzot gan vienus, gan otrus, liedzot laulāties un atstumjot no mantojuma un dzimtas tos, kuri citā ticībā!... Cik rūpīgi tiek izstāstītas atziņas par ticības jautājumiem, tai pašā laikā nenoliedzot, vien aicinot aizdomāties – bija arī man krietns žūksnis pārdomu un atziņu, kuras vēlos šeit ierakstīt. Tagad daudz skaidrāka “bilde” gan par suitu krāšņajiem tērpiem, gan par to, kā valodas un ticības lietas jaukušās un skaidrotas visādos laikos, gan arī par to, ka allaž jādomā kritiski (tagad tik modernais jēdziens – kritiskā domāšana!...), jo ne jau tas, ka kaimiņam iedalīta labāka zeme, ir vienīgais viņa panākumu avots, vai kaimiņiene pazīst un izmanto dažādus augus, uzreiz topot par raganu... Ņemot vērā, ka autore ir arī teoloģe, ļoti uzrunāja vietas, kur tiek skaidrotas dažādas ticības patiesības, un atkal jāatgriežas pie atziņas, ka Dievs ir viens, atšķiras tikai cilvēku izpratne par to, diemžēl bieži vien uz to sliktāko pusi.

Turklāt interesanti, ka daudzas atziņas ir aktuālas arī šodien, tāpēc – lai top citātu rinda! Dažus izcelšu, jo tie man šķita īpaši nozīmīgi, bet, protams, vispatiesāk par tiem iespējams spriest, izlasot grāmatu.

Vai jaunība, jaunums ir noziegums, grēks? Tieši otrādi, tā bija tava priekšrocība. Un uzticība, kura tev tika parādīta, tevi pacēla augstāk par citiem.
Ar to pašu cilvēku, ar ko pie altāra Dievam un cilvēkiem solījāmies mīlēt un būt uzticami mūžam, brīžiem ir briesmīgi atrasties vienā istabā – gadās arī tā.
Nāk jauni laiki. Tā bijis ne vienu reizi vien, kad vecais tiek barbariski aizslaucīts mēslainē, un izrādās, ka īsti nav, ko likt vietā. Tad pamazām no mēslaines tiek vilkti ārā vecie labumi, mazliet atsvaidzināti un pasniegti kā jaunatklājums. Šodien vēl joprojām atrodamies izsviešanas stadijā, bet pēc gadiem 500 sāks vilkt laukā izsviesto un atzīs to par labu esam. Un brīnīsies, kā kaut ko tik vērtīgu varēja izsviest.
Lizanders gan joprojām nevarēja norimt runās, ka greznība nenosaka laulības stiprumu. Taisnība jau bija, nenosaka gan, taču, ja cilvēks zina, ka laulības būs tikai reizi mūžā, tad tomēr gribas, lai šis mirklis būtu vienreizēji grezns un neaizmirstams.
Vienmēr ir jāieklausās tajā, ko saka tavs nelabvēlis, jo tas pateiks par tevi daudz vairāk patiesības nekā draugs. Bet es negribu klausīties nelabvēlī! Dumji. Tas, ka tu klausies, nenozīmē, ka tev visam jāpiekrīt, bet padomāt gan der.
Man šķiet, ka sieviete ģimenē arī ir kā bišu māte, ap kuru viss grozās, kura visus savāc kopā, kura saprot to, kas normāli nav saprotams.
Lai es varētu sarunāties ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā. Ja kādam stāstīšu uzreiz par Dievu, viņš mani nesapratīs, bet, ja runāsim par bitēm vai par apģērbiem, vai veselību, cilvēks manī ieklausīsies un mani sapratīs. Caur visām šīm lietām Dievs viņam kļūs tuvāks un saprotamāks. Kristus taču arī bija patiess cilvēks, un nekas cilvēcisks Viņam nebija svešs. Tad cilvēks saprot, ka medus nav nekāda maģija, ka zāļu tējas ir labas, un mēs, par tām runājot, varam apskatīt vēl citus Dieva brīnumus.
To, ko tu proti, to tev neviens nevar atņemt. Ja tu daudz ko māki, tu nekad nepazudīsi. Es visam, kas man šķiet interesants, saku jā un zinu, ka nepazudīšu. – Man domāt, ka viss jāmāk tikai zemniekiem. – Vai interesanti drīkst būt tikai zemniekiem? Brīnumi? Vajag tik spēt tos ieraudzīt.
Ne jau viņi vienīgie sēdēja tā, zem vienas segas, skatījās zvaigznēs un dziestošajā ugunskurā. Nu vairs laiks nevilkās, tas skaistais mirklis bija tik īss. Tik īss, kā visa dzīve, kad virs tevis ir zvaigznes, zem tevis ir zvaigznes un galu galā – zvaigznes ir tevī pašā, ja kādu mīli. (Šie vārdi teikti par Jāņu nakti...)
Tev bija bail? – Atzīšos – jā. No tā nevajag kaunēties. Kauns ir nevis baidīties, bet nepārvarēt bailes. Bail ir visiem, un tas ir tikai normāli. Svarīgāk ir bailes pārvarēt.
Redzi, Luters izdomāja daudzas it kā labas lietas, kas, tuvāk apskatot, nemaz nav tik labas. Viena no tām – cilvēkam neesot vajadzīgi labi darbi, cilvēks varot debesis un Dieva žēlastību iemantot, vienīgi ticot. Tas nozīmē – tev nekas nav jādara, pašam nav jācenšas ar dievpalīgu kļūt labākam, Kristus visu izdarīs tavā vietā, tici tik. (..) Ja gribi būt Dieva bērns, bet turpini aprunāt, ienīst, varbūt zagt, gribi dzīvot ar kādu nelaulāts, jo tā ir vieglāk, tad man šķiet, ka tur nekā laba nav. Nepietiek nožēlot grēku, tas ir jāpārtrauc. Es jau teicu – ja tici Kristum, bet ne tevī, ne apkārt nekas nemainās, tad graša vērta ir tava ticība.
Ļauj tik ļaudīm protestēt, un viņi pie pirmās iespējas protestēs un iebildīs pret visu. Tie, kas dzīvo slikti, grib dzīvot labāk un protestēs pret tiem, kam jau ir labi, jo kāpēc tad viņiem ir labi, bet man nav? Tie, kas dzīvo labi, grib vēl labāk, grib būt kungi, un pat neiedomājas, kāda tā ir atbildība, līdz ar to vienmēr atradīsies, pret ko iebilst. Par paliekošām vērtībām reti kurš aizdomājas. Tāda dzīvošana vienai dienai.
Jo bagātāki ir mūsu zemnieki, jo bagātāki esam mēs. – Vai tāpēc tu rūpējies, lai te būtu skolas? – Jā, jo tikai izglītots cilvēks spēj labi saimniekot savā zemē, izmantojot visu, ko dod jaunievedumi.
Ģimene nav taureņi vēderā un jūtas, bet atbildība par otru cilvēku un bērniem.
Godīgums nedraudzējas ar lielu naudu.
Viņa plāni ir grandiozi un strādāšanas apetīte nepiesātināma. Ja viņš teiktu, ka rīkos te lidojošo paklāju austuvi, es laikam nebrīnītos. – Varbūt ne lidojošo paklāju, bet linu austuvi gan. Varbūt pat ražosim linu mežģīnes, te jau gandrīz katra zemniece māk rokdarbus. Tāda mežģīņu darināšana būtu labs atspaids saimniecībām.
Ir tāds “apsūdzētājs gars”, kas īpaši uzbrūk rūpīgiem un mīlošiem cilvēkiem. Tas gars ir neģēlis. Viņš urbinās cilvēka dvēselē kā tārs, grauž un sabojā, līdz cilvēks pārstāj ticēt Kristus žēlastībai un mīlestībai uz grēcīgo cilvēku. Šis tārps liek analizēt sevi līdz pēdējam sīkumam un padara cilvēku nevērtīgu paša un šķietami nevērtīgu Kristus acīs. Taču šajā tārpā nav patiesības. Tas ir ļauns gars, kas jādzen prom.
Glabājiet un saudzējiet to, ko te sāka kāds cits! Mums tik bieži gribas ieviest savu kārtību svešā sētā, jo uzskatām to par pareizāku un labāku.
Nav netalantīgu cilvēku, viss atkarīgs no gribas. Arī pašu grūtāko galvu var pieradināt, tik vajag laiku.
Vai drīkstu tiesāt savus senčus, ka viņi bijuši tik “tumši” ļautiņi, ka četrrindē vien varēja izteikties? Vai varu būt neuzticīgs, kur Dievs man ir uzticējies un uzticējis būt nācijā, tautā ar dažādiem dialektiem, valodas īpatnībām un lielu kultūras bagātību, kas nodota no paaudzes paaudzē? Vai varu būt bezatbildīgs pret to, ko pats Dievs man uzticējis, ka nodošu tālāk? (..) Ikviens esam neatkārtojams, unikāls, bet Kāds mūsos ir ielicis iedīgļus, lai īstajā vietā un laikā ļautu tiem attīstīties. Un tad, lai arī cik katrs savā dažādībā būtu unikāls, mēs veidojam vienu kopienu. Laicīgie labumi, ieņemamie amati nepadara mūs laimīgākus, tie rada jaunu izsalkumu, bet kultūra ir tā, kurā rodam spēkus un radošo prieku no jauna sevi īstenot un piepildīt dažādības vienumā. Katram jābūt par mūsu kopienas atbalstītāju un iedvesmotāju. Tas ir mūsu katra kristīgā aicinājuma pamatā – celt, nevis graut. Ieraudzīt labo otrā! Cilvēks allaž tiecas pēc jaunā un senās vērtības necenšas lietot, taču tieši senajās saknēs slēpjas mūsu spēks.
Cik reižu esmu sacījusi, ka skaistums ir tikai un vienīgi skatītāja sirdī. Patīk tas, ko mīli. Objektīvi skaistuma nav, bet tev liekas, ka ir, tāpēc, ka mīli. Es zinu, ka patiesībā Ulrihs nebija nekāds skaistulis, bet es nepazinu skaistāku cilvēku. Arī tu mani mīli, tāpēc pat neredzi, kā es novecoju.

Protams, mēs varam tikai minēt, vai tieši šādas sarunas, kā lasām grāmatā, norisinājušās starp reālajām vēsturiskajām personām, taču – ja reiz ir tradīcijas, kas tiek koptas un godātas, ja ir tērpi, kas pavisam citādi, ja ir ticība, kas atšķiras, bet tādēļ nav sliktāka, turklāt par dažādām norisēm liecina arī autores izpētītie vēsturiskie pergamenti, tad – par ko nē? Ne jau visi kungi bija bargi un nežēlīgi; ne jau visi uzskatīja zālītes un sendienu norises par skaužamu un nīcināmu mantojumu; ne jau visi domāja, ka skola tikai viņiem, ne nabaga zemnieku bērniem vajadzīga; ne jau visi tikai savā svešā mēlē runāja, bet arī vietējo ļaužu valodā tīri labi ielauzījās, jo gaiši cilvēki bijuši visos laikos.

Lai paldies kolēģei Maritai, kura mūs aizveda ekskursijā uz suitu novadu, un gidēm, kas bija līdzās gan ceļā, gan pilīs! Paldies arī Dacei Priedei par skaisto grāmatu, kas tik brīnumjauki piepildīja siltus vakarus, aizvedot mani pagātnes ceļojumā! Un – šobrīd ir Dziesmu svētku laiks, ka vairākas no manis izrakstītajām atziņām gan sevišķi svarīgas, gan arī – tā enerģija, kas virmo apkārt, burtiski spārno turpināt interesantus ceļojumus! Lai top!