13.01.2025.

            Mēs bieži mēdzam dzīvot stereotipu pasaulē, piemēram, ka skolotājiem jau visa vasara brīva, ko nu var sūkstīties. Ha, visa vasara, un vēl skolēnu brīvlaiki, vai ne? Kā tad, ka tik ne tā! Vienīgā brīvība šai lauciņā ir tā, ka skolēnu nav skolā, bet tas nemazina darāmo darbu apjomu, vien ar to atšķirību, ka brīvdienās darbus var veikt mierīgā vidē.

            Kāpēc šāds “uzbrauciena” cienīgs ievads? Tāpēc, ka mana pirmā šogad patiesi izlasītā (jo vienotra cita tika iesākta vēl pērn un pabeigta šogad) grāmata - poļu rakstnieka Tomaša Malkovska “Kamils, kurš skatās ar rokām”, (izdevniecība “Pētergailis”, tulkojusi Ingmāra Balode) pie manis nokļuva ziemas brīvlaikā, kad saskaņā ar kolēģes lūgumu, būdama skolā, devos aplaistīt puķes viņas klasē. Un tur uz galda stāvēja tieši šī grāmata. Nu kā tu, cilvēk, nedarīsi pēc Karlsona parauga – “neaizņemsies”? Nav variantu! Protams, es paziņoju, ka esmu grāmatu pievākusi, un tad nu mums ar junioru bija vairāki interesantas lasīšanas vakari, kad “rāvām cauri” ne tikvien pa vienai nodaļai, bet vairākām.

            Lai arī pēdējā laikā  ir nācies dzirdēt (turklāt arī no ļoti cieši ar grāmatu pasauli saistīta cilvēka...), ka bērnu literatūrā šādas tēmas par cilvēku citādību esot par smagu, vai tad nu grūtību nepietiekot u.t.t., tomēr atļaušos nepiekrist. Nu nav dzīve tikai krāšņs rožu dārzs, turklāt, ja gribam būt precīzi, rožu dārzs ir skaists tikai pa gabalu, bet tuvplānā tas prasa daudz darba, sagādā daudz pušumu savam kopējam pat pie vislabākās un uzmanīgākās gribas izpaušanas, un tomēr - dārznieks nevar bez savām rozēm, tāpat arī dzīve nevar būt bez priekiem un grūtumiem... Jā, protams, ir jālasa arī tās skaistās, maigās, mīlīgās par kaķīšiem un princesēm, bet nedrīkst aizmirst, ka tepat līdzās ir arī tie, kas par kaķīšiem iesmīkņā un princeses “apbižo”, un ar to ir jātiek galā. Kā gan citādi bērniem zināt un uzzināt, izprast, ka pasaulē ir dažādi cilvēki, ka viņiem nepieciešams mūsu atbalsts un sapratne, ka viņi var izdarīt ļoti daudz no tā, ko varam arī mēs, kam tādu vai citādu veselības problēmu nav.

             Un var tikai apbrīnot šo darbu "Kamils, kurš skatās ar rokām" par to gaišumu un sirsnīgo humoru, kas staro no stāsta. Jā, neizpaliek arī apkārtējo "uzbraucieni", neizpratne, pat bezkaunība un nežēlība, gan komentējot Kamila izskatu, izturēšanos, gan vienkārši nezināšanas dēļ lietojot kādu pat it kā nevainīgu ikdienas frāzi, piemēram, "skaties, kur ej!", "tu akls esi, vai?" u.tml. Sāpīgi bija lasīt par vardarbīgu vidi bērnudārzā, kad pirmsskolēns jau uzmeties par "barvedi " citiem, un pārējiem vēl nav drosmes un pieredzes stāties tam pretī. Tāpat arī situācija, kad grupas audzinātāja nosoda Kamilu līdz brīdim, kamēr pārējie zēni saņemas drosmi un izstāsta patieso situāciju, kā rezultātā malā pasēdēt jādodas īstajam vainīgajam.

              Vairākas nodaļas gan amizantas, gan sarunu un pārdomu vērtas, piemēram, par Helēnas tanti, kura "zina labāk" (ir gadījies sastapt šos visziņus...), gan par kaimiņu panu Zbišeku, gan par iespēju rotāt eglīti, bumbiņas izkārtojot pa krāsām. Ir arī pamācošās epizodes, piemēram, kā aizsargāt sevi no suņa, ja tu brauc ar velosipēdu. Interesanti, ka manam pirmklasniekam katrā nodaļā bija kāds savdabīgs mirklis, pie kura “pieķerties” vai kuru atzīt par zināmu, dzirdētu, noderīgu. Arī situācijās, kad māsa Zuža Kamilu kaitina, atliek vien līdzjūtīgi nopūsties un secināt, ka pie galarezultāta pati vien ir vainīga...

               Šo grāmatu rudenī, dažādo kurpju dienā, mums priekšā lasīja skolas bibliotekāre, un bija bērni, kam šī bija interesanta pieredze, kā arī, kas vēlējās izlasīt grāmatu labi drīz pēc šī notikuma. Tā kā jāsaka – velti mēs cenšamies bērnus pārlieku sargāt no dzīves īstenības, jo tā pienāks nemanot un neprasot, labāk, lai bērni būtu zinoši, saprastu, ko nozīmē uzticēt un uzticēties, kā būt dažādās situācijās un kur meklēt palīdzību, ja tāds nepieciešama.

              Grāmatā gana lieli burti, lai varētu lasīt arī pirmklasnieks, bet protams, šeit īpaša pievienotā vērtība būs kopīgs lasījums ģimenē, kad turklāt ir iespējams izrunāties arī par konfliktiem, kas neizbēgami rodas brāļu un māsu starpā, par kaitinošiem apkārtējiem, vai tie būtu radinieki vai lielveikala apmeklētāji līdz ar jums. Ja lasīsiet vieni paši, bez mazo “asistentu” klātbūtnes, varētu būt vienvakara lasījiens, bet citādi tas noteikti izvērsīsies garāks, taču garlaicīgi nebūs ne vienu mirkli, tas gan!