4.08.2021.

Vispirms izlasīt autores trešo grāmatu, būt par to sajūsmā, saņemt atzinīgus vārdus no pašas autores par tapušo aprakstu, mazliet iepazīties neklātienē attālināti, kā jau šos laikus pieņemts, un tad tikt pie grāmatām, kas tapušas agrāk, lai ar milzu baudu lasītu arī tās – tāds ir mans stāsts par jaunu un brīnišķīgu pieredzi, kas saistās ar Gunitas Lagzdiņas rakstu darbiem. Un tāpēc šoreiz par stāstu krājumu “Ieraudzīt varavīksni”, kas ir viņas otrā grāmata.

Iesākumā bija virtuālā sapazīšanās un ziņa par adresi www.gunitasstasti.lv, kur izlasīju gana daudz interesantu un sirsnīgu stāstu, savukārt daži no tiem aprāvās visnegaidītākajā vietā ar norādi, ka turpinājums jālasa kādā no grāmatām. Tad sekoja lēmums nopirkt abas stāstu grāmatas, un tad vēl mazliet “gaidīšanas svētku”, jo opcija “Izņemšu pats ofisā” nozīmē saskaņošanu un cerību, ka tur tiešām būs laiks un iespēja nokļūt. Bet paldies manam superīgajam vīram, kurš allaž ir uzticams kurjers un sagādā visu, ko esmu pasūtījusi ar iespēju “izņemt pašam”! ❤

Kad nu abas grāmatas mājās, grūtākais lēmums – ar kuru sākt? Jāpiebilst, ka mājaslapā arī vēl daži stāsti bija palikuši lasāmi. Tad nu nolēmu pabeigt vispirms virtuālo “grāmatu” un pēc tam turpināt atpakaļejošā secībā.

Apbrīnoju Gunitas prasmi savērpt stāstu varoņu likteņus tādos pavedienos, kad tikai retu reizi rodas aizdomas, kas varētu notikt tālāk. Visu laiku tiek šķetināts tik grodi, ka domādams neizdomāsi, kas pēc brīža sekos. Turklāt es arī šajā grāmatā tāpat kā visās citās, kuras lasu, spilgti kā filmā redzu notiekošo – ainavu, kurā tas norisinās, tērpus, sejas, interjerus, pie tam ir stāsti, kuros pilnīgi asinsspiediens paceļas vai nu par to, kas notiks pēc brīža – labs vai ne tik labs, vai arī rodas uztraukums par to, ka tik nav kāda nopietna nelaime ar varoņiem gadījusies... Tāda īpaša māka veidot visu tik dzīvu un izprotamu! Jāatzīst, ka reizēm sevi pieķeru pie domas, ka notikumi, stāstu sižeti un citi “zvēri” vai nu “lido pa gaisu” un gaida, lai šos noķer (un to vislabāk var izdarīt būtnes, kas pašas kaut kādā veidā lido pa gaisu – vai nu uz slotas, vai sapņos, vai sajūtās), vai arī mums tos “piespēlē” kāda iepriekšējās dzīves pieredze vai kas tamlīdzīgs. Protams, viskrāšņākais kinoscenārijs ir pati dzīve, jo allaž kāds negaidīts, neplānots vai - tieši otrādi – iedomāts, iecerēts, ievēlēts risinājums mūs sagaida un atliek vien pabrīnīties, no kurienes tas. Tāpat kā atziņas, ko radu šajā stāstu krājumā.

"Varbūt mums patiešām jāturas vienam no otra pa gabalu? Lai ar laiku gailošās ogles izplēnētu un mēs abi spētu viens otrā lūkoties bez sāpīgiem sirdēstiem par nepiepildītām ilgām un alkām, bet gan kā uz tālām, skaistām atmiņām, kuras vairs neuzšķiļ liesmu, tomēr joprojām silda sirdi." (138.lpp.) Cik savādi – šajā pavasarī man tieši šāds salīdzinājums nāca prātā par vienu no savas dzīves brīnišķīgajām satikšanām, un arī tas cilvēks, kurš bija šī ugunskura otrā pusē, atzina šādu apzīmējumu par labu esam, kad viņam to nocitēju, sveikdama vārda dienā. Izrādās, ka tā ir viena brīnumaina spēja – paturēt sevī labo, lai tas kā dzirksteles gaismo tālākos ceļus.

"Dievina elkus. Bet elki ir cilvēku izdomājums, piedēvējot kādam īpašības, kas viņam varbūt pat nepiemīt. Visas ilūzijas reiz brūk. (..) Visiem ir savas ambīcijas, vājības, netikumi. Pat Kevinam Kostneram, kur no vēl Oskaram, - mamma zīmīgi pasmaidīja. – Realitāte, saulīt, bieži vien stipri atšķiras no iedomātā, un reizēm lielākā laime ir kaut ko vai kādu nedabūt." (220.lpp.) Un tomēr – cik labi, ka ir tādi elki, par kuriem domā, kuriem tic un cer, lai arī tāli kā tāds Ziemassvētku vecītis vai Lieldienu zaķis, jo pasaka un ticību brīnumam ir vajadzīga ikvienam. Galvenais jau ir atcerēties, ka arī viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi, un brīžos, kad vai nu viļamies viņos, vai uzzinām kaut ko ne visai glaimojošu, netiesāt pārāk bargi, jo nezinām jau, kā paši justos un rīkotos, ja būtu tādu elku lomās...

"To nevar izstāstīt! Tāda gaisma sirdī un enerģija! Tā žilbina, paralizē un vienlaikus dod tā-ā-ādu jaudu, ka varētu kalnus gāzt. Redzot tavu smaidu, dzirdot smieklus, rodas pārliecība, ka visi sapņi var piepildīties, ka nav nekā neiespējama un ka visa pasaule var būt pie kājām. Tā-ā-āda varenības sajūta! Lai gan nojautu, ka mums nekas... Tu kļuvi par manu iedvesmu. Ar tevi vārds “mīlestība” pēkšņi ieguva dziļāku jēgu. Tas ir kā zināt, ka varavīksnē ar neapbruņotu aci var saskatīt vien septiņas krāsas no bezgalīgi daudzām, bet pēkšņi ieraudzīt tās visas..." (252.lpp.) Šī mīlestības definīcija ir gauži patiesa, jo īsta mīlestība, vai tā būtu iemīlēšanās, fanošana, aizraušanās – sauciet to, kā gribat, - allaž dod spēku un iedvesmo. Gan tad, kad esi kopā ar saviem bērniem, kas dod tik daudz prieka un reizē paņem tik daudz no tava spēka, gan tad, kad tavs mīļais cilvēks ir līdzās pat it kā ikdienišķos brīžos, gan tad, kad satiec cilvēkus, par kuru veikumu priecājies un no kā iedvesmojies – tas ir mīlestības visvarenais radošais spēks, kas ļauj būt stipram, varēt un celties spārnos.

"Apskāviens ir kā nieka grasis, kam nav lielas vērtības līdz brīdim, kad to saņem kāds, kuram tas patiešām nepieciešams." (254.lpp.) Cik maz gan cilvēkam reizēm vajadzīgs – viens rokas spiediens, viens acu skats, glāsts vai apskāviens, lai atkal celtos un ietu tālāk, lai būtu spēks un ticība, ka viss labi būs. Un to nevar aizvietot neviens virtuālais smaidiņš vai īkšķītis, tas ir cilvēciskais tuvums, kas tik ļoti svarīgs ikvienam no mums.

"Būs brīnumi, ja vien tiem noticēsim. Būs laime tad, ja pratīsim to dot." (284.lpp.) Šīs rindiņas no kāda dzejoļa vilināja meklēt dzejoļa turpinājumu, ko arī atradu, gan ar variācijām, diemžēl autoru gan nedabūju uzzināt. Jā, kamēr ticēsim brīnumiem, tie būs mums visapkārt, ko piedzīvot, radīt un dot citiem. Reizēm gan tas šķiet tik grūti, pat neiespējami, citreiz atkal tieši otrādi – liekas, ka visur brīnumi vien, un labi, ka tā!

Arī šī grāmata man bija kā brīnums, kurā iegrimt un nevarēt vien atlaisties vaļā, lai gan katrs stāsts pēc izlasīšanas neļāva ķerties klāt nākamajam, tādēļ šī man bija 7 vakaru grāmata, kad neviens vairs netraucē un ļauj mierīgi lasīt, iztēloties, līdzpārdzīvot un iedziļināties. Kad man jautāja, ko lasu, nosmēju – romantiski erotisko literatūru, kas uzrakstīta ļoti labā valodā, krāšņiem izteicieniem un rosina domāt un iztēloties, kavēties atmiņās, salīdzināt, pārcilāt savas sajūtas – nu pilns komplekts! Jāpiebilst, ka arī šajā grāmatā, līdzīgi kā romānā “Lāde vaļā” bija arī spēcīgas, ar atmiņām saistītas situācijas, kad apbira asaras, kavējoties domās un sajūtās par savu tēti – tās aprakstītas tik precīzi, ka precīzāk pateikt laikam nav iespējams, tāda īpaša pievienotā vērtība.

Un noslēgumā citāts no pašas autores pēcvārda grāmatai: " ...es uzdrošināšos apgalvot, ka mēs nekļūdāmies (neviens!), mēs tikai mācāmies dzīvot, gūstot pozitīvu un negatīvu pieredzi, kas pilnīgi noteikti ir vajadzīga un noderēs. Jo nekas šajā dzīvē nav nejaušs."

Acīmredzot arī satikšanās ar grāmatām nav nejaušas, katra mums kaut ko iedod, kaut kur aicina, tāpēc – prieks satikties!

Comments

Akkk! Mana sirds atkal izkūst sīrupā! Pat skudriņas skrēja un asinsspiediens pacēlās, lasot atsauksmi!
Paldies, paldies, paldies!
Dziļā cieņā un pateicībā -
Gunita

Abpusēji, ja man, lasot stāstus, sirds lec pa muti ārā, tad tas pilnīgi noteikti noder arī otrā virzienā. 😉