Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki

3.11.2024.

Sakiet, ko gribat, bet domas un vēlmes lido pa gaisu un atrod dzirdīgas ausis un darbīgas sirdis un rokas, kas tās piepilda. Pavasarī kaut kur kaut kā manas draudzenes ausīs vai sapņos bija pavīdējusi doma par izrādi, kuras pamatā ir viena no viņas mīļākajām bērnu dienu grāmatām. Pēc dažām dienām es “uzdūros” informācijai, ka tāda izrāde akurāt taps mūsu mīļākajā teātrī. Tad jau sekoja kārtējais mājasdarbs, izlasot brīnišķīgo grāmatu junioram (jo vecākie dēli ar šo stāstu jau pazīstami), pēc tam pirmizrādes gaidīšana un bijušo audzēkņu kopā ar tagadējo skolotāju izteikta vēlme pēc atkal kāda skaista teātra gājiena, biļešu rezervēšana, un – te nu mēs esam!

Instagram ierakstā es varētu vienkārši visu rakstam paredzēto laukumu aizpildīt ar dažāda veida sirsniņām, i tad vēl būtu par maz manai sajūsmai par šo izrādi! Šajā vietā, protams, būs plašs emociju sprādziens, kuru pārbaudīt praksē aicinu ikvienu, kas šīs rindas lasīs (jo visvērtīgāk ir izbaudīt pašam!). Var jau teikt, ka es ar savu sajūsmu esmu bišķi “ku-kū”, bet, ja divas trešdaļas mūsu ģimenes (atlikusī trešdaļa šodien pa darbiem un mācībām, bet izskatās, ka ķers nākamo iespēju...) un draudzene sēžam ar smaidu līdz ausīm vienos mirkļos un nerimstoši ritošām asarām citos (vīrs tai skaitā, un arī juniors īpašajā skatā palika tāds tīri domīgs, lai gan zināja, ka beigsies labi...), tad laikam tomēr ir patiesi... Tāpēc pēc izrādes ar skubu metos rakstīt sirsniņziņas tiem aktieriem, kuriem varēju, savukārt Mārci Maņjakovu sastapām, gar teātri ejot, un tūlīt metāmies virsū ar savu paldiesrunu, pretī saņemot tikpat sirsnīgus mirkļus no viņa! Ak!...

Par ko viss šis sajūsmas salūts? Par Nacionālā teātra jaunāko izrādi bērniem Paulas Pļavnieces režijā “Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki”, kura pirmizrādi piedzīvoja tikai pirms četrām dienām – 29.oktobrī. Izrādes radīšanā piedalījies gana liels ļaužu pulks, jo programmiņas abas lappuses – gan ar aktieriem, gan visiem pārējiem meistariem – aizpildītas no augšas līdz apakšai. Nevaru pat pateikt, kurš tēls uzrunā vairāk, kura “gariņa” veikums svarīgāks, jo šajā izrādē viss saritinās kopā tik grodā un līdzenā pavedienā, kas paņem mūs aiz rokas un ieved līdzi brīnišķīgajā Astridas Lindgrēnes pasaulē uz palikšanu.

Kā ar draudzeni spriedām mājupceļā, viena no lielākajām veiksmēm ir salas sajūta, kas iespējama, pateicoties tam, ka scenogrāfija ir tik kompakta – namiņš pie namiņa, steķi, laipas, kuģīša piestātne, ēkas siena, kas atveras un parāda istabu, kuģītis, kas piestāj un no skursteņa patiesi nāk dūmi, - tas scenogrāfa Kristapa Kramiņa nopelns. Otra lieta, kas uzreiz paņem savā varā, ir īsteni zviedriskā sajūta, pateicoties frizūrām un matu krāsai, - visi taču zinām, ka zviedriem tradicionāli ir blondi vai rudi mati, tad nu te visā krāšņumā to varējām izbaudīt, pateicoties kostīmu un grima māksliniecei Bertai Vilipsonei. Viņai līdzās roku rokā grima māksliniece Gunda Zvirbule (vai tā, kas teātra video rullīšos ar tiem skaisti sarkanajiem maučiem, būtu viņa? Burvīgi tie mauči!...), parūku dizainu veidojis Kristians Aglonietis, savukārt fantastiskos džemperus darinājusi Lienīte Slišāne, kas vairāk pazīstama kā gaismu māksliniece, bet es esmu baudījusi arī viņas rokdarbus “tuvplānā”, sākot jau ar brīnišķīgajām bumbuļmicēm teātra atlantiem, kas tiek apvilktas uz Ziemassvētku laiku. Jā, ne velti viens no mazgabaliņiem Instagram vidē bija ar apmēram tādu tekstu, ka pēc izrādes mūža beigām šī mazgabaliņa autors vēlētos sev tos burvīgos džemperus... Un, protams, arī viss pārējais, kas izrādes tēliem mugurā, ir brīnišķīgs līdz pēdējai kripatai!

Astridas Lindgrēnes darbu dramatizējis Kalle Gunnašons, tulkojusi Vizma Grīnberga. Starp citu, no sirds iesaku kādu vasaru atrast laiku un iespēju ceļojumam uz Zviedriju ar mērķi apciemot Astridas Lindgrēnes pasauli (Astrid Lindgren world), kas atrodas Vimmerbijā, netālu no rakstnieces dzimtajām mājām, un kur katrai grāmatai ir savs mazs ciematiņš, sēta, pilsētiņa, kuru izstaigāt, iepazīt un noskatīties, tiesa gan, zviedru valodā, mazas izrādītes no grāmatu lappusēm. Es tur savulaik nošļūcu pa Karlsona slidkalniņu un sēdēju uz Karlsona lievenīša! Tikai – cst! – kempingu izvēlieties ne pašas norises vietas tuvumā, bet mazliet attālāk, būs lētāk. Taču pats ceļojums būs to vērts, un, ja vēl izlasīsiet pašas grāmatas, lai varētu saprast spēlēto, pat ja nezināt ne vārda zviedriski, ticiet man, jums būs brīnišķīgs piedzīvojums!

Tā, tagad no lirikas atpakaļ pie citas lirikas. Tā kā Sālsvārnas salā daudz dažādu zvēru – suns Bocmanis, trusītis Joke, krauklis Hopilanda Kalle, ronis Mozus un jēriņš Totiss, bet visus viņus dabūt uz skatuves gluži vienkārši nav iespējams, ja vien nevēlas izbūvēt nelielu zvērudārzu ar pāris nīlzirgiem, kā teica Melkers, tad jāaicina talkā leļļinieki – leļļu meistare Astrīda Krūmiņa un leļļu kustību konsultants Agris Krapivņickis (oho, Agri es esmu iepazinusi aktiera ampluā, tagad bonusā arī šīs prasmes!). Tiesa, aktieriem ir ko noņemties, taču visi leļļu tēli darbojas tik pārliecinoši, ka nemaz nebrīnos, ja kāds no skatītājiem tos noturējis par īstiem. Teātra burvestības! Turklāt mazā saliņa ar visiem iedzīvotājiem un ēkām ir viena riktīgi kustīga un dzīvelīga vieta, par ko jāpateicas atbildīgajiem skatuves mašīnistiem Mārcim Mālupam un Ērikam Brūveram. Rosību palīdz uzturēt arī Edgara Mākena radītā mūzika, saulgriežu naktī tiek dziedāts pat zviedriski (visu cieņu!), brīžos, kad kāds no steķiem ieplunkšķ jūrā vai lec peldēties, gaisā paceļas “šļakatas” un atskan kārtīgs plunkšķis – skaņu režisoriem Laurim Stankem un Reinim Indānam darba pilnas rokas, turklāt tas viss notiek tik apbrīnojami patiesi! Aktieri spēlējas tik aizrautīgi, ka šķiet – sufliere Inese Pētersone var vien sekot tekstam, bet ar aizgrābtas skatītājas acīm, tāpat kā mierīgas varētu būt izrādes vadītāja Eila Jozepa un producente Anna Vekmane. Re nu, kāds pulks “gariņu”, kas rūpējas, lai aktieriem viss ritētu no rokas, un tad jau vēl ir pulciņš cilvēku aizskatuvē, kuru vārdi programmiņā nemaz netiek ierakstīti, bet bez viņiem nekādi, jo kurš tad mazgās, šūs un gludinās, kurš aprūpēs apavus un stellēs kopā visu to kustošo un nekustošo, pa kuru droši lēkāt, un vēl, un vēl... Kā tādi jūras viļņi, kas nerimstot skrien krastā, tā teātra “gariņi” kopā ar aktieriem rada mums šos brīnumus.

Un tagad par tiem, kuru vārdi ierakstīti programmiņas kreisajā lappusē (jo labajā lappusē ir “gariņi”, kas rūpējas...). Arī šeit, gluži tāpat kā ikvienā izrādē, lielā režisora veiksme ir sastapt tieši tos cilvēkus, kuriem lomas der kā “uzmērītas”, un tas, šķiet, režisorei Paulai Pļavniecei ir izdevies. Kopā vienā pulkā gan vecāka, gan jaunāka gadagājuma aktieri ar tik sirsnīgu spēlesprieku, ka “taisni sirds līdzi lokās”. Kā ir tapis teikts par teātri – vienā pusē ir tie, kas māna, un otrā pusē tie, kas tic šai mānīšanai. Tad nu šeit ir tā vieta, kur šī “mānīšana” norit tik ļoti pa īstam, ka vēl īstāku to atminos tikai savas bērnības izrādēs Jaunatnes teātrī, jo sevišķi izrādē “Gaidīšanas svētki” (iespējams, esat redzējuši ierakstā vai klātienē, vai vismaz bildēs...). Burvīgā mazā Stīna Lauras Siliņas izpildījumā ar neiztrūkstošo mugursomu plecos, žiperīgā Agneses Budovskas Čorvena, sirsnīgais Igora Šelegovska Pelle, šiverīgie Melkersonu puikas Niklass – Matīss Kučinskis – un Jūhans – Rūdolfs Sprukulis un Grankvistu meitenes Tedija – Elizabete Lielmane – un Fredija – Jana Ļisova, apdomīgā un rūpīgā lielā māsa Mālina – Ieva Aniņa, kas prot mierināt gan viegli nepraktisko tēti, rakstnieku Melkeru, - Aināru Ančevski, gan pateikt potenciālajam pielūdzējam Kristeram – Kasparam Aniņam, ka viņa pati izvēlas, ar ko dejot saulgriežu naktī, bet labu vēlošajam Bjērnam – Romānam Bargajam, ka viņa noslīks savās asarās, ja kāds nāks viņu mierināt. Sirsnīgie un aizrautīgie Marta – Daiga Gaismiņa – un Nise – Mārcis Maņjakovs – Grankvisti, kas gan tura Sālsvārnas salā veikalu, gan kopj savas attiecības, kas ar trim rosīgām meitām nemaz nav tik viegli izdarāms. Vecais Sēdermanis, Stīnas vectēvs – Juris Lisners, kurš gan sēž uz steķiem ar makšķeri rokās, gan nevar saprast, kāpēc tā jākliedz... Smalkais Karlberga kungs Juris Hiršs, kurš vienubrīd tik ļoti atgādināja Fredi gan tērpā, gan izturēšanās veidā, un runāja tik īpašā balstiņā, un tikpat smalkā un viegli vīzdegunīgā Sanitas Paulas Lota ar balto pūdeli Musi padusē (tas “kaķis”!, kā teica Sālsvārnas bērni...). Visas tās dejas, dziesmas un muzicēšana, izdarības ap saulgriežu kārti, vienam otra kaitināšana un ķircināšana, zobu klabināšana laivā, kas apmaldījusies miglā (jūnija miglā!...), skumjas un sirdssāpes par trusīti un Bocmani – ak, nē, lūdzu nē... Asaras pašas sariešas acīs un rit pār vaigiem, draudzene teica, ka blakus viņai ložā kāds mazs meitentiņš raudājis no visas sirds... Protams, mums, kas mammas, sava asaru tiesa vēl arī citās ainās, kas bērniem varbūt mazāk pamanāmas un izprotamas, tas lasīšanas un pārrunāšanas laikam, bet emociju pārpilna šī izrāde ir līdz malām, un par to no sirds paldies! Mums beidzot ir viena kārtīga bērnu izrāde, ziņās un arī mums šodien teica Mārcis Maņjakovs, un tāda vajadzīga ikvienam no mums, tik lielam, kā mazam, jo sirsnībai un sirdsgudrībai nav vecuma ierobežojuma, tās ir kopjamas vismūžiņa garumā, un teātris un grāmatas ir palīgi šai kopšanā.

P.S. ir viens pārsteigums, ko neatklāšu, tas jāpiedzīvo pašiem, lai jo īpaši noticētu teātra radīšanas brīnumam. Bučas, bučas, bučas visai Sālsvārnas salas saimei! Noteikti tiksimies vēlreiz!