23.02.2025.

            Kad nu tu, cilvēks, esi iepazinies ar rakstošiem ļaudīm, un arī pats savā ziņā kļuvis par rakstītāju, skaidrs, ka tādi pasākumi, kas saistīti ar grāmatām, kļūst par brīnišķīgu un interesantu tavas dzīves sastāvdaļu. Un, kā jau tas svētkiem pieklājas, tie nenotiek pārāk bieži, jo, šķiet, Blaumaņu Rūdim pieder vārdi par svētkiem kā cukura cepumiem, kurus pārāk bieži baudot, zaudēsim to garšošanas prieku. Tak, kad pamani kādu topošas grāmatas pieteikumu, tad iestājas vispirms gaidīšanas svētki, kam seko (dažādās secībās) lasīšanas un grāmatas atvēršanas svētki, kas savukārt nozīmē visāda veida satikšanās – gan lappusēs, gan “dzīvajā ēterā”.

            Un tā nu man arī – vispirms pamanīju “Zvaigzne ABC” mājaslapā un sociālajos tīklos ziņu par Ilzes Aizsilas jauno grāmatu "Šis nav randiņš" (mākslinieks Artūrs Bērziņš, redaktore Santa Brauča), tad – kāds pārsteigums un prieks! – saņēmu no pašas autores uzaicinājumu uz atvēršanas svētkiem, un tad jau sekoja mazliet visāda veida prieku, kas finišēja ar lasīšanas un nu jau arī ar rakstīšanas prieku!

            Ja esat pazīstami ar citām Ilzes Aizsilas grāmatām (jāatzīstas, ka “Soli līdz altārim” vēl neesmu spērusi, tas ir, izlasījusi, šis robs jāpacenšas aizpildīt, atrodot divdesmitpiekto stundu diennaktī...), tad zināsiet, ka darbība tajās risinās raiti un sprigani, tēli ir dzirksteļojoši un norises – daudzveidīgas, turklāt pamatā viss ir pavisam reāls un skaidri saprotams. Taču šajā grāmatā ir gana daudz mistikas, kaut gan vienu daļu nemaz īsti nevarētu saukt par mistiku, bet gan par patiešām dzīvē notiekošiem atgadījumiem, kurus varbūt vienkārši nevar tā uzreiz racionāli izskaidrot (jo cilvēks jau ir tāds “frukts”, kam to skaidrojumu un atbildi uz “kāpēc?” dikti kārojas...), bet, saliekot kopā visādas norišu drumslas, drupatiņas un kripatas, izrādīsies, ka notikušais ir visnotaļ likumsakarīgs pavērsiens.

            Grāmatas lappusēs satiekam muzeja darbinieci Letīciju un viņas kolēģus, kā arī cilvēkus, kuri ienāk Letīcijas dzīvē it kā nejauši, tomēr pavisam “jauši”. Mistiskā daļa saistās ar Letīcijas kādā ceļojumā izgatavotu sveci, kam piemīt burvju spējas, tā ļauj piepildīt kvēlāko vēlēšanos, un Letīcijai tāda ir – sastapt savu “otro pusīti”. Un, ak, mēs – naivie ļaudis, kam šķiet, ka šis jēdziens allaž nozīmē tikai to “īsto un vienīgo” cilvēku, kam lemts būt kopā ar mums uz mūžu un darīt mūsu dienas laimīgas!... Tiesa, gan jau esat dzirdējuši gan par astroloģiskajiem dvīņiem, gan par to, ka ikvienam cilvēkam kaut kur pasaulē mīt viņa līdzinieks, gan vēl viskautko citu. Nestāstot saturu, varu vien atklāt, ka Letīcijas “otrā pusīte”, ko viņa sameklēja, izrādījās kāds pavisam tuvs radinieks ar tādu pašu vārdu kā viņai. Jā, vai gan nav gadījies lasīt un pašiem aizdomāties par to, ko cilvēkam “uzliek” viņa vārds, it īpaši, ja tas dots ar kādu īpašu nodomu – par godu kādam radiniekam, notikumam un tamlīdzīgi? Vai esat lasījuši Gunnara Treimaņa “Vārdu noslēpumus”, kur stāstīts par dažādu vārdu “valkātāju” rakstura iezīmēm? Starp citu, diezgan precīzi! Jā, un vēl – Letīcijai ir ārkārtīgi bail no uguns, tās izrādās kāda sena notikuma sekas, jo ugunsgrēkā viņa zaudējusi tēti, kurš bijis ugunsdzēsējs... Taču sveces iedegšanai nepieciešama darbošanās ar uguni, tad nu tur arī sava tiesa piedzīvojumu un pārdzīvojumu...

            Un ak – mūsu stereotipi, piemēram, par muzejiem kā senlietu krātuvēm, kuras pieskata tikpat “seni” ļaudis, bet izrādās, ka muzejnieki piekopj visādas aktivitātes un “tantiņas” pat slepeni vingro kādā no zālēm, lai uzturētu formu! Jā, šajā romānā visādu “kalambūru” pārpārēm, reizēm savijoties tik cieši, ka grūti nošķirt, kur fantāzija, kur īstenība, un vai tas tā varētu būt, bet tas ir patiesi interesanti – šķetināt, kas sekos, un vai manas aizdomas ir pareizas!

            Tiesa, arī šī grāmata nav iztikusi bez zināmas devas līmlapiņu, kad lasīšanas gaitā “piešķīlās” pa mirklim, ko gribu paturēt sev tuvāk. Tad nu te būs:

• Tūristiem vajag stāstus. Principā tos vajag visiem. Vārdi piešķir jēgu – priekšmetiem, notikumiem, cilvēku dzīvēm,- palīdz daudz ko saprast un izjust.
• Brīdī, kad cilvēks atmet bailes, viņš iegūst citas likteņa dāvanas. Dzīve tāda bija un būs: tā ņem, lai atstātu vietu kam citam. Nozīme ir tikai kustībai, pārmaiņām. Ne vienmēr tās būs labas. Nav nozīmes pat tam, vai tās ir labas vai sliktas. Ir jābūt pārmaiņām, lai atrastos vieta kam jaunam.
• Zini, tēti, brīžos, kad ir grūti un sarežģīti, man liekas, ka virsū gāžas lērums netīrumu un es pārvēršos par miskasti, kuru tad pamana arī citi un pie izdevības iemet manī papildu atkritumus. Kāpēc tā ir? Dzīve ir greiza.
• Cilvēks spēj visu, ko vēlas, ja dara kaut ko lietas labā un dod tam laiku īstenoties.
• Tēti, es tikko kaut ko sapratu: gaismas kļūst vairāk, ja ar to dalās. Tas ir acīm redzami. Bet, ja gaisma nāk no uguns, tā ir mānīgi jauka. Tā jātur ciešā pavadiņā, lai liesma nejauši neizsprūk un nabaga gaismas nesējam nepiešuj kādu grēka darbu.
• Mēs visi esam saistīti ar dzīvē piepeši ienākušiem gaismotiem sveicieniem no pagātnes. Kā viena lieta spēj ietekmēt tik daudzus – un dažādos veidos! Un galvenais – kāpēc?
• ..mūs visus vieno kopīgais laiks, bet tam, ko tajā sadarām, nozīmi piešķiram mēs paši. Var paiet vesela mūžība, kaut ko gaidot, bet nozīmes nav notikumu ilgumam – drīzāk spējai izmantot laiku lietderīgi, sagatavojoties tam, kas gaidāms.
• Vienmēr atcerieties – katrs mūsu solis ietekmē daudzu cilvēku likteņus. Izvēlieties savu ceļu pārdomāti.
• Es tev novēlu piepildīt dzīvi ar mīlestību, ar tiem, ar kuriem kopā dali savu laiku. Atceries, ka es vienmēr būšu tev blakus, kad tev patiešām to ļoti, ļoti vajadzēs. Un nekad neaizmirsti, ar ko sākas cilvēka mīlestība.
• Tu jautāji, ar ko sākas mīlestība. Es iedomājos, ka tā varētu sākties ar cilvēkiem. Jo tie spēj to nodot cits citam, rādot un stāstot, piemēram.
• Laiks nesaudzējot nevienu ģimeni, nevienu cilvēku. Nevienu. Un dažreiz viņa nesaprot, kāpēc visi tik ļoti cenšas dzīvot ilgi. Labāk censtos dzīvot laimīgi!
• Pēc visa, ko dzirdēju, saprotu, ka arī šeit (Malaizijā – skaidrojums mans) dzīve nav paradīze. Te jārēķinās ne tikai ar finansiālajām krīzēm, bet arī ar dabu, kurā cilvēks ir iespēris kāju un nav valdnieks.

             Šī grāmata mani ieveda pārdomu mirkļos, tā nelasījās viegli un vienkārši, bija “jāpieturas” pie lappusēm, jāatskatās un jāpameklē, vai visus tēlus esmu savērusi pareizā virtenītē, vai kāds nav “izsprucis” nesaprasts, nepārdomāts. Tās bija citādas pārdomas, nekā pierasts šķetināt ikdienā, un tieši tas bija skaisti, tāpat kā grāmatas atvēršanas svētkos mūziķa Riharda Saules izpildītā ImKas dziesma “Buramvārdi” (kamēr vien akmens, kamēr vien akmens, kamēr vien akmens augs, tu būsi, tu būsi, tu būsi mans draugs...) manī ieskanējās it kā pirmoreiz dzirdēta, un tas bija kārtējais satikšanās brīnums.

             Prieks bija lasīt, prieks būt kaut par kripatiņu pazīstamai ar pašu autori, un jācer, ka mans darināšanas prieks sagādās prieku dāvanas saņēmējai! Lai top atkal jaunas prieku dāvājošas rakstu rindas citās grāmatās!

              P.S. kad atvēršanas svētku dienā iegādājos grāmatu, pat nepamanīju, ka tajā jau kaut kas ierakstīts no pašas autores, tiku vēl arī pie otra ieraksta, tieši man, un tad nu sanāca vēlējums "Sirdī siltumu, dzīvē gaišumu!" ar atgādinājumu, ka "tam, kas ir īsts, beigu nav!" Tātad - gaidām nākamās tikšanās lappusēs, un turpinām dalīties ar siltumu un gaismu, kas ir bezgalīgi mums apkārt!