6.08.2024.

            Nu tā, pirmie smieklu viļņi un pirmās asaras jaunajā teātra sezonā piedzīvotas, turklāt “vēl ir laiks, vēl ir laiks, vēl ir laiks, rudens tāls vasarai pieskāries...” – jo šogad kaut kā savādi viss zied un aug reizē, negatavojas reizē, un arī teātra sezona ne vien ar pašu teātra ļaužu atgriešanos no atvaļinājuma, satikšanos vecajās labajās un atjaunotajās ēkās un mēģinājumu sākšanos, bet arī ar viesizrāžu un mājizrāžu norisi, šķiet, sākas netipiski agri – pašā augusta sākumā. Bet varbūt man tikai tā liekas... Turklāt nevaru noliegt, ka jau esmu paspējusi sailgoties pēc skatuves mākslas jebšu, kā teica filmā “Ceplis” – iešu izdaiļot dvēseli!

            Literatūrā un arī dramaturģijā ir tāds jēdziens “gredzenveida kompozīcija”, kad stāsta beigās atkal atgriežamies sākumpunktā, tad nu man šovasar arī sanākusi “gredzenveida kompozīcija”, iepriekšējo teātra sezonu noslēdzot Liepājas teātrī klātienē un jauno sezonu uzsākot, Liepājas teātrim viesojoties Dailes teātrī Rīgā. Kā jau esmu teikusi – ja Ārrīgas teātri ved savu veikumu uz Rīgu jebšu piegādā teātrmīļiem, tad ir grēks to neizmantot.

             Un tā nu šodien esmu klāt Dailes teātrī uz Liepājas teātra viesizrādi – franču dramaturgu, scenāristu un režisoru Matjē Delaporta un Aleksandra de Lapateljēra komēdiju “Vārdiņš” (režisors Dž.Dž,Džilindžers, režisora asistente un horeogrāfe Linda kalniņa, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, franču valodas konsultante Inga Bliska, no franču valodas tulkojusi Inga Rozentāle – Pejū). Ups, reku vēl viena “gredzenveida kompozīcija” – mans vasaras sākums šogad saistīts ar Parīzi, kurp devāmies divatā ar vīru aplūkot Monē dārzu, bet vasaras noslēgumā teātrī baudu franču dramaturģiju, turklāt arī franču literatūra un izrāde “Marats/Sads”, kuras darbība norisinās Francijā... Smalka vasara man te sanākusi...

Bet stāsts šoreiz par brīnišķīgo komēdiju “Vārdiņš”, kas aizved mūs kādās saviesīgās draugu vakariņās – kā lasāms programmiņā “mierīgā un draudzīgā pasēdēšana pārvēršas provokatīvā, pārpratumu pilnā un komiskā diskusijā”. Tiesa, šeit vietā atcerēties sakāmvārdu par to, ka ar vārdu var arī nogalināt, un te nu tas izpaužas pilnā mērā. Interesanti, ka pēcizrādes burzmā man līdzās sarunājās divi jaunieši – vidusskolēni, varbūt studenti -, un puisis klāstīja meitenei savu viedokli par redzēto, ka viņaprāt, lielākā daļa nesaskaņu un pārpratumu cēlušies no tā, ka cilvēki sajutušies savstarpēji nenovērtēti. Biju pārsteigta un iepriecināta, dzirdot jauniešu refleksijas tūdaļ pēc izrādes.

             Mājīgi iekārtotais dzīvoklis uz skatuves, daudzās grāmatas (līdzīgi kā mūsmājās, uzreiz sajutos pazīstami...), rosīgā namamāte, apkārtējo saukta Babū – pilnā vārdā Elizabete Garo-Laršē (Signe Dancīte), kura rosīgi aptekalē viesus un gādā par gardumiem uz galda, bet pašai tā vien nepietiek laika piesēsties pie tā, kura sparīgi sapurina savas cirtas jaunajā matu griezumā ar mērķi darīt to pamanāmu visiem (pazīstama situācija ), kura... pag, tas lai paliek! – akurāt ieraugu sevi, un, jo brīdi, jo vairāk... Mazliet nīgrais namatēvs (kur tā grāmata atkal nobāzta, nevaru ciest, ka lietas nav savā vietā! – oi, šito mēs arī pazīstam, tikai to lietu un vietu ir tiiik daudz, un to bāzēju - licēju reizēm arī ) Pjērs Garo (Rolands Beķeris) ar žūksnīti dzēlīgu jociņu, ar sajūtu, ka visi nezkāpēc viņu allaž pārprot (bet pārprotas un “apjokojas” šai izrādē visi...), ar vieglu nevērību pret sievas paveikto un mērenu aizsvilšanos brīžos, kad neievēro viņu pašu, ar mazliet skopuļa iezīmēm – raisa manī visdažādākās pārdomas un izjūtas, jo saprotu, ka arī manā tuvumā kāds varētu reizēm šādi sajusties un iznesties... Šiverīgais smukulītis Vincents Laržē, kas turklāt ir namamātes brālis un namatēva bērnības draugs (Mārtiņš Kalita) – šitos radurakstu kalambūrus, diez, tie tikai francūžiem tādi?... Klausoties viņu sarunās, tā vien likās, ka visi pazīst viens otru gandrīz kopš dzimšanas, bet ir tad, redz, vēl visādi “īleni” izlien iz maisa... Abu draugu sarunā par gaidāmajam dēlam izvēlēto vārdu patiešām varēja jaust gan “mērīšanos”, gan vāji slēptu ironiju, ko nodod “grimase”, gan vēlmi kādu senu rūgtumu atmaksāt vai paķircināties – tādas “mazu bērnu galma intrigas”, ar kurām arī šad tad gadās saskarties (varbūt taisnība jauniešiem, kas sprieda par to nenovērtējuma sajūtu...). Nopietnais mūziķis trombonists Klods Gatiņols, namamātes bērnības draugs (Kaspars Kārkliņš), kuram viņa stāsta visu gan par savām sajūtām, receptēm, bērnu pušumiem un pat “Tomasa problēmu”... – jā, kāpēc gan par to visu nesanāk runāt ar vīru, kuram taču gar to būtu lielāka daļa? Vai tas ir tas, ko saucam par rutīnu, pieradumu, ka ģimenes locekļi ir kā paši par sevi saprotama parādība un turpat vien būs, viņiem tas viss jāsaredz un jāsaprot no pusvārda? Abet šie nesaprot un neredz vis! Un tad sanāk, ka draugiem var izstāstīt labāk, sajusties uzklausīts, bet beigās izrādās, ka tu pats par konkrēto draugu kaut ko nezini vis... Un tad ierodas darba darīšanās ar japāņiem (nē, ar korejiešiem!) aizkavējusies gaidībās esošā Anna Karavati, Vincenta civilsieva (Everita Pjata – Gertnere), kura gan ir draudzīga, bet reizē arī mazliet atturīga, ko varētu “norakstīt” tiklab uz grūtniecības hormonu vētrām kā cilvēka paša raksturu, un mazliet “atvēsina” iekarsušo atmosfēru, kurā tiešām šķiet, ka vissvarīgākais ir atklāt visus noslēpumus, pateikt visu – kas noticis, kas pagājis un noslēpts, kas pārprasts, kādas iesaukas un vēl viskautko, līdz... Bet to vajag noskatīties pašiem!

          Jā, šis kalambūrs, kas kārtējo reizi pierāda Blaumaņa atziņas “Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas kāpj pāri” patiesīgumu, jo vai gan mazums pasaulē cilvēku, kuri sastop viens otru visdažādākajās situācijās, iemīl vai savstarpēji pieķeras, kaut zina, ka tas īsti neatbilst sabiedrības priekšstatiem par normālo... Tik daudz smieklu par savstarpējiem izteicieniem, par pārpratumiem, un pēkšņi – klusums zālē, jo Kloda atzīšanās gan savās sajūtās, ko viņš piedzīvojis bērnībā, gan tajā, ko jūt pret konkrētu cilvēku, - šķiet, es nebiju vienīgā, kam asaras noritēja pār vaigiem... Un vai mēs, kas līdzās šādiem notikumiem, varam spriest, kā jābūt, kā ir pareizāk, kas mums no tā? Jā, var saprast katru atsevišķi, bet vai var “salīmēt” šo bildi kopā? Kāpēc cilvēks nedrīkstētu mīlēt to, ko iemīlējis?

                Un, it kā ar to būtu par maz, vēl viens “joks”, ko izspēlē pati dzīve un zinātnes un tehnikas sasniegumi jebšu ultrasonogrāfija, kad izrādās, ka simtprocentīgu garantiju bērna dzimumam dod tikai dzemdības, - pie šī Vincenta stāsta es apraudājos otrreiz (es nezinu, vai aktiera asaras šai epizodē ir iestudētas vai īstas, bet varu tikai no visas sirds atzīties, ka biju pa īstam aizkustināta, mani apbur vīrieši, kas spēj paust savas emocijas tādos brīžos). Un tad jau stāsts ir galā ar domu – viss ir labs, kas labi beidzas, bet acīmredzot tāda mērena “villas izmešana” un šādu tādu sakrājušos “krāmu” izmēšana no dvēseles kambariem bija gan nepieciešama! Un to epizodi, kad Elizabete aizraujošā elpā noskaita visus iebildumus, kad viņa jutusies “apdalīta” (cik bieži mums tā gadās, jo – tu jau sēdi mājās ar bērniem...?) vai to mirkli, kad Anna vēsā mierā dodas aizvest mājās Klodu un karstgalvjiem vairs nekas cits neatliek kā mēģināt samierināties, - nu, šito vajadzētu ierakstīt prāta un sirds atskaitēs ilgākam laikam, turklāt dažreiz “izvilkt” un izmantot!

               Līdzās mājīgajai scenogrāfijai un tērpiem savs īpašs šarms bija dziesmām franču valodā (atkal jauns “kumosiņš”, jāparušinās dziļāk mūzikā), kuras turklāt izskanēja, skatuvei esot pavisam citādākā apgaismojumā, un noslēguma deja – nu tas bija skaisti! Manā prātā šī izrāde sasaucās ar pirms vairākiem gadiem viesizrādē Nacionālā teātra zālē vēroto, arī Džiļa režisēto “Poliannu” – ar to sirsnīgo vieglumu, parādot, ka pasaulē ir balti un melni toņi, bet sirdī jācenšas turēt to gaišāko. No sirds paldies liepājniekiem ar viesošanos un Dailītei par uzņemšanu, tiekamies atkal citreiz!