28.12.2024.

            Pēdējā laikā grāmatnieku – lasītāju – aprindās parādās sarunas par to, ka kļuvis grūti kaut ko pateikt par izlasīto, jo izlasīta kāda tik izcila grāmata, ka pēc tās, šķiet, vairs neko tikpat izcilu nevarēšot atrast un tāpēc bail vilties, nezinot, kam turpinājumā varētu pieķerties. Neliegšos, arī es esmu piedzīvojusi šādas “radošās krīzes”, kad šķiet, ka viss jau redzēts, lasīts, ko lai tādu pasaka, kas vēl nebūtu dzirdēts... Pēc tam tā padomāju, padomāju, un secinu, ka tā gluži nebūs vis – vienmēr jau kaut kas būs citādi nekā iepriekš, turklāt kādam patiks, kādam citam – nē, jo - cik cilvēku, tik viedokļu. Bet – acīmredzot mums katram laiku pa laikam ir vajadzīga pauze no tā, ko darām, no tā, kur esam, jo ne jau velti saka, ka pat starp vistuvākajiem cilvēkiem nepieciešama sava deva atelpas vienam no otra, tad kāpēc lai tā nebūtu arī ar grāmatām un citām izklaidēm?

            Un tā nu mana savā ziņā atelpa, bet varbūt vienkārši – pavisam cits žanrs, iepazīšanās ar kaut ko vēl nebijušu – sanāca draudzenes un blēņu lapas krustmātes Ulvijas piedāvātās Žiga ceļojumu grāmatas, turklāt divas uzreiz (jo tās abas bija viņas plauktā, abas izlasītas, turklāt viena pat ar autogrāfu!). Tā kā lasījusi nebiju neko no šādiem stāstiem, vien dzirdējusi par tāda Žiga eksistenci, tad nolēmu izmēģināt, jo ceļojumu stāsti man visnotaļ patīk, grāmatās pašķirstot ievēroju arī bildes, un tad nu stiepu šo “vezumu” mājās. Kāpēc “vezumu”? Tāpēc, ka grāmatas gana biezas un smagas/svarīgas, ir, ko turēt (un noturēt), jau lasīšanas gaitā sapratu, ka visnotaļ iecienītā poza datorkrēslā ar grāmatu uz rokas lāgā nederēs, būs vien jāstutē uz galda un jātur rokās...

            Tā kā grāmatas bija divas, tad tās kļuva par sava veida “starpgrāmatām” (tāds termins mums te ieviesies, atbildot uz augstāk minēto pārdomu laiku), vispirms “Meksika pāris mēnešos”, ko izlasīju rudenī (bilde datēta ar 28.oktobri), un tad, pēc dažu citu grāmatu izlasīšanas, sekoja “Havaju salas vienā mēnesī”, ko lasīju decembrī, pabeidzot īsi pirms Ziemassvētkiem, un bildi uztapinot tieši 24.decembrī.

            Iespējams, ka tie, kuri pašu Žigi pazīst vien no video gabaliņiem, kurus viņš publicē interneta vidē, teiks, ka “rupjš kā zirga deķis”, un vai tad iespējams, ka rakstītais vārds, turklāt vēl grāmatās nodrukāts, būs lasīšanas vērts (jā, jā, esmu dzirdējusi arī tādus viedokļus un sastapusi sarauktus degunus, kad pastāstu, ko lasu...)? Es “diemžēl” nemēdzu cilvēkus mērīt tikai pēc tādas vienas mērauklas, kura, kā zināms, var būt diezgan mānīga, un, ja vēl draudzene ir pirkusi grāmatas (kuras nav lētas, jo autora izdevums...), lasījusi, atzinīgi izteikusies un pat apmeklējusi klātienes tikšanās ar pašu autoru, tad vairāk nekā skaidrs, ka pavisam čābīgi nevajadzētu būt. Turklāt – ja nu būs tā, ka galīgi nepatiks, vienmēr pastāv iespēja grāmatu nolikt nost un nelasīt līdz galam (ir gadījies arī tā, bet šis nav tas gadījums). Jāatzīst, ka lasījās ne pārāk ātri, ne pārāk lēni, jo lappuses lielas, maliņas samērā šauras, burti un atstarpes starp rindiņām - ne tie lielākie,  tātad gana daudz teksta ik lappusē, nodaļas garas un ievelkošas, un, protams, vēl arī bilžu aplūkošana!...

            Un tātad – šīs ir grāmatas, no kurām citātus nerakstīju un līmlapiņas nelipināju ne tikai tāpēc, ka nav manas (mēs ar draudzeni mēdzam savas “bibliotēku spēles” abpusēji bagātināt ar lapiņām, pēc tam interesanti paskatīties, kas tad otru “uzrunājis” un izdarīt gan kādu atklājumu priekš sevis no sērijas “kā es šito nepamanīju?”, gan arī iepazīt otru lasītāju vēl no citas puses, jo – re, kas viņai svarīgs šķitis. Taču jau pirmajās “Meksikas” lappusēs piedzīvoju vienu riktīgu smieklu lēkmi, kas lasīšanas gaitā mēdza uznākt ne vienu reizi vien, jo tie situāciju apraksti dažādiem sadzīviskiem gadījumiem – nu tas bija labais (afigeķ, vispār...)! Ja jāsalīdzina, tad no citām lasītajām grāmatām man tāds riktīgs “zviedziens” ir bijis Zanes Eniņas “Nekaunīgajā pingvīnā”, epizodē par pingvīna nokļūšanu vannasistabā un pēc tam “iešmugulēšanu” atpakaļ tai vietā, no kuras šis tapis nočiepts... Nu ja, un tātad – zviedzamu vietu šais grāmatās netrūkst gan par norisēm tūrista gaitās (un mēģinājumiem “apčakarēt” sistēmu arīdzan, kas šķiet īstens Žiga meistarstiķis un sava veida firmas zīme, tak – nevajag jau tūristu uzskatīt par muļķi un slaucamu govi, no kura var iekasēt naudu par visu, gaisu ieskaitot!), gan par vienotru vēsturisku situāciju, kad bijušas dalāmas ietekmes sfēras, pielūdzami visdažādākie dievi un būvējamas dažnedažādas celtnes, gan arī par Žiga un ģimenes (jo “Meksikas” grāmatā ceļo visa ģimene kopā) savstarpējiem jociņiem un “izgājieniem”, tāpat novērojumiem apkārtnē. Ik pa brīdim stiepu grāmatu mājiniekiem, lai šie nedomā, ka es pavisam aptrakusi, bet lai pazviedz paši ar`! Bija brīži, kad lasīju priekšā, bet bija arī tādi, kad no smiekliem elpa aizrāvās un asaras apbira, tad nu izsmējos no sirds un ļāvu ģimenei lasīt patstāvīgi, atraujot viņus no citām nodarbēm...

            Tā kā man ar iztēli viss kārtībā, turklāt grāmatās ir daudz skaistu fotogrāfiju, kādas droši vien neieraudzīsiet nevienā tūrisma ceļvedī, ne “oficiālās” lapās, tad nebija nekādu grūtību iztēloties dabasskatus, laika apstākļus, pamanītos dzīvniekus un cilvēku tipāžus. Protams, dzīvē tas viss noteikti izskatās mazliet citādi, vismaz paša autora acīm, taču, tā kā diez vai kādreiz aizbraukšu uz kādu no aprakstītajām vietām, tad lasītais vārds komplektā ar fotogrāfijām un iztēli deva gana bagātu klāstu. Un te nu man jāsaka kompliments autoram par valodu ar visām tās niansēm, stāstnieka talantu, un jāapgāž skeptiķu viedokļi no sērijas “kā cilvēks, kas ieraksta “tādus” video, var uzrakstīt labu grāmatu?” – var gan! Jā, varbūt vienotrā retā vietā kāds burts bija “pasprucis” vai teikumam gali mazliet “saburzījušies”, vai bildēm uzraksti samainījušies vietām, taču jāatzīst, ka tādas kļūdas esmu pamanījusi teju ikvienā grāmatā (profesionālais kretīnisms to visu liek pamanīt, pat speciāli nemeklējot...), un, kā zināms, arī korektors ir tikai cilvēks ar visu nogurumu un pārskatīšanos, taču ne jau kļūdu meklēšana ir mans mērķis, grāmatas lasot. Te nu es pieturos pie viena no savu skolēnu atziņām, kad uz jautājumu lasīšanas burtnīcā “Kāds ir Tavs ieguvums, izlasot šo grāmatu?” puika regulāri rakstīja “Labi/interesanti pavadīts laiks”.

            Jā, un tātad otra lieta, kas mani šajās grāmatās apbūra, patiešām ir fotogrāfijas. Niansēti, smalki mirkļi, ēkas un ielas, kas varbūt neskaitās nez kādi arhitektūras vai vēstures šedevri, bet ir vienkārši skaistas, interesantas, ar noskaņu, ko vislabāk, protams, izjutis pats fotogrāfs, taču kopā ar brīžiem nopietnajiem, brīžiem amizantajiem aprakstiem tās ļauj ieraudzīt tālās, neredzētās vietas un kaut mazliet iedzīvoties/padzīvoties tajās. Turklāt, kā lasāms aprakstos, reizēm, lai tiktu pie bildēm, ir jāceļas agri, jāpārvar gan dabas šķēršļu joslas ar nokļūšanas grūtībām un pat bīstamību, gan arī jāliek lietā sava izdoma (tās nu Žigim netrūkst! Visu cieņu!) un atjautība. Tad vēl, domāju, daudziem no mums zināmā “ķibele”, kad bilžu ir daudz, un jāizvēlas tās, kuras ir vislabākās, visvairāk atbilst konkrētajam stāstam, turklāt – kā to visu paturēt prātā, nesajaukt? – nu tas ir ko vērts!

            Vēl mazliet par rakstīto vārdu. Būsim godīgi, mēs ikviens zinām gan pieklājīgo, gan necenzēto leksiku, un arī izmantot to mēdzam visdažādākajos veidos (lai atceramies joku par to, ka brīdī, kad mācītājs noliekas garšļaukus uz slidenas ietves, viņš diez vai piesauc to pašu, ko daudzina, darba pienākumus veicot!). Un droši vien no ikdienas situācijām pazīstam arī tos mirkļus, kad vienkārši un bez emocijām pausts vārds tā rēni paslīd garām mūsu uztverei, toties emocionāli paustais tajā atstāj vērā ņemamus nospiedumus, vai tās būtu sporta ziņas (gan jau esat dzirdējuši šī brīža pamanāmākās peripetijas šai jomā...), vai laika prognoze, sarunas un intervijas, vai lekcijas, kuras apmeklētas, vai vienkārši stāstījums par kādu piedzīvojumu, notikumu dzīvē. Tāpēc arī šajos stāstos vienotra piparota frāze ir īsti vietā, un nevajag par to raukt degunu, ka tā “smalki ļaudis nedara”. Dara jau, dara, tik vai vienmēr atzīst, ka darījuši, un tas pat ir ne vien smalki, bet arī grūti, jo – ko gan par mani padomās?...

            Lai ko arī tagad jūs, kas lasāt manus rakstu darbus, par mani padomāsiet, es teikšu, ka bija vērts iepazīties ar Žiga ceļojumu stāstiem, un domāju, ka kādā brīdī atkal vaicāšu draudzenei, vai viņas krājumā nav parādījusies kāda jauna grāmata (vai varbūt... Kuššš! Un tad arī pati tikšu pie lasīšanas...) vai arī cilpošu uz bibliotēku (tikko ielūkojos katalogā, ir, ir mūsu Ķekavas novada bibliotēkās šīs grāmatas, jāskatās tikai, vai nav jāstājas rindā...). Tā ja, tā kā paldies Žigim par ceļošanu un garšīgu un jestru rakstīšanu, un iespēju ceļot līdz ar viņu grāmatu lappusēs!