22.08.2021.

Izrāde, ar kuras ierakstu, ja tā var izteikties, Nacionālais teātris atklāja otro tukšā laika e-teātra sezonu. Izrāde, uz kuru pirmoreiz doties klātienē tālajā 2016.gadā man bija bail, jo zināju, ka stāsts būs smags, bet cerēju, ka beigas varbūt tomēr labas, jo romānu tad vēl nebiju lasījusi (to izdarīju drīz pēc abonementa izrādes noskatīšanās). Izrāde, pēc kuras abi ar vīru viens otram uzdevām jautājumu – paklau, cik šitam puikam ir gadu, ka var TĀ iznest izrādi (toreiz bija 24)? Izrāde, kuru nu jau esmu teātrī vērojusi trīs reizes un divas – ekrānā, vienu no tām – “Teātris. Zip” ietvaros, papildinātu ar brīnišķīgu sarunu ar Māri Bērziņu, Valteru Sīli un Raimondu Celmu, kā visas Ojāra Rubeņa vadītās sarunas šī raidījuma sākumā. Izrāde, pēc kuras noskatīšanās režisors Valters Sīlis ir kļuvis par vienu no maniem favorītiem. Un zinu, ka šī ir izrāde, no kuras vēlēšos arī atvadīties, kad afišā parādīsies uzraksts “Pēdējo reizi”.

Savādi? Iespējams, ka tā. Un tomēr – lai cik smags ir romāna pamatvēstījums, tomēr Māra Bērziņa veikumam grāmatas lappusēs un arī Valtera Sīļa un izrādes komandas veikumam uz skatuves cauri aužas arī gaišums un ticība labajam, ticība tam, ka grūtības paies un viss atkal labi būs. Interesanti, ka gadu pēc izrādes pirmās vērošanas un romāna izlasīšanas sanāca tādas garākas pastaigas pa romānā aprakstītajām vietām, un katrā no tām acu priekšā radās mirkļi no izrādes un grāmatas. Turklāt šis izrādes ieraksts tapa dienā, kad mēs ar lielo dēlu arī bijām zālē – es otro, viņš pirmo reizi skatījām šo izrādi. Interesanti arī tas, ka vairāki teicieni palikuši manā ikdienas leksikā, piemēram, romānā minētais vārds “aumež”, kas nozīmē “ļoti”, vai amizantie dialogi: “Man tāda tukša sajūta...” lāga puika Matīss, saukts Raimonds Celms, saka Rūdim, sauktam Kasparam Dumburam, uz ko Rūdis atsaka: “ Iedzer alu, būs pilnāka!”, tāpat no Latgales jaunieradušais kaimiņš Pēteris, saukts Jānis Āmanis, kurš nezina, ko nozīmē būt diskrētam, nolemj “būšu driskāts”. 😉

Kā jau ekrāna izrādei, arī šoreiz izvēlējos laiku, kad televizora lielais ekrāns ir tikai manā rīcībā, jo lielākā ģimenes daļa devusies dažādos mācību un atpūtas braucienos, bet mazākā (augumā un skaitliski) daļa jau nolikta gulēt, un iespēja pilnībā izbaudīt skarbo, bet reizē mīlestības un cilvēcības piestaroto stāstu, ir tikai mana. Izmantoju iespēju brīžiem mazliet pieklusināt muzikāli skarbos brīžus, kas tiešām “griež” ne tikai ausīs, bet arī dvēselē, arī savtīgos nolūkos – lai nepamodinātu junioru. Izmantoju iespēju ieskatīties tik brīnišķīgajos tuvplānos, kad aktieru sejās vērojama tā emociju gamma, ko lielajā zālē no tālākām rindām pagrūti ievērot, kā arī pamanīt dažas aktieriskās viltībiņas... Izmantoju iespēju savu kabatlakatiņu pieraudāt tieši tik daudz, cik tas patiesi prasījās, un neuztraukties par to, ka varbūt traucēju citus skatītājus, kaut zinu, ka noteikti zālē tāda neesmu bijusi vienīgā...

Atceros, ka vienā no savām atsauksmēm teātra mājaslapā https://teatris.lv/izrade/svina-garsa

biju ierakstījusi šādus vārdus (atļaušos citēt): “Izrāde, kas tur ciet arī gadu pēc pirmās reizes, aicinot izlasīt grāmatu un aiziet vēlreiz, jau kopā ar spurainu jaunekli, kas arī skatās aizturētu elpu gan to, kas "laiž paštēlā", gan tos, kas mainās savos tēlos, kuros tos iemet dzīve. Asaras par to, ko cilvēks var nodarīt cilvēkam, par "cukurzirni uz pleciem" un par mazās Rebekas dzīvespriecīgo skrējienu paklanīties, jo dzīve turpinās... Paldies par cilvēcību!”

Patiesi šī daudzveidība, kad vienam aktierim uzticētas vairākas, turklāt diezgan atšķirīgu raksturu, lomas, man šķiet īsts meistarības paraugs un treniņš, jo, piemēram, Lienes Sebres Sulamīte – reizē tik maiga, mīļa, arī pārliecināta par jauno laiku idejām, savukārt Hilda – tik dziļā izmisumā nonākusi, ka brīdī, kad mazā Rebeka ar Matīsa atbalstu paslēpusies fotoskapī un nav atrodama, burtiski krīt histērijā par pazudušo bērnu, bet ainā, kad viņas vīrs klāsta savas patiesi trakās idejas, tuvplānā vērot Lienes seju vismaz man nozīmēja iejusties tajās šausmās, ko viņas varone pārdzīvo par sava vīra, domājams, sajukšanu prātā no šīs slēpšanās... Arī Daigas Gaismiņas Matīsa mamma – nu kā jau mamma, kas raizējas un rūpējas par visu un visiem, savukārt ārste – ar mediķiem raksturīgo mazliet robusto attieksmi pret visa veida medicīniskajām manipulācijām un neticību tam, ka viss taču sadzijis, kā tas var būt, ka jauneklis nespēj runāt... Vai Voldemāra Šoriņa nosvērtais, viegli ironiskais un labestīgais Volfgangs pretstatā vācu armijas augsta ranga personāžam, kas kopā ar Līgas Zeļģes Hermīni sēž operā tieši tai pašā izrādē, ko apmeklē Matīss ar Tamāru – ļaunums tai mirklī, šķiet, burtiski izstaro no acīm. Tieši tāpat Jāņa Āmaņa Pēteris – it kā vientiesīgs laucinieks, kas gan atbraucis uz Rīgu “žīdus šaut”, bet dienesta biedru priekšā izrādās par riktīgu izsitēju, kad “atmaksā” Matīsam par “maldināšanu” – tās sejas izteiksmes šķita kā divi dažādi cilvēki, un vēl tā klope zem galda, kad patiesi "asiņoja" ne vien Pētera rokas un Matīsa seja, bet arī mana sirds (tā gan viņa dara allaž, kad uz skatuves kādam klājas plāni, bet šoreiz jo īpaši)...

Šī izrāde kā spēcīgs pārdomu mirklis, kas patiesi vērtīgs, gan baudīts klātienē, gan arī ekrānā, kad vari pabūt viens ar savām domām un sajūtām, liek vēlēties tikai vienu – lai tas joprojām paliek kā skarbs un patiess vēstures stāsts, bet nerod atkārtojumu mūsdienu cilvēku izpausmēs. Savukārt aktieriem un režisoram, man šķiet, šī ir bijusi tā brīnišķīgā reize, kad visi sastapušies uz viena viļņa, tāpēc izrāde izdevusies tik patiesa un aizkustinoša, turklāt joprojām svarīga. Paldies par to!