30.09.2023.

            Kārdinošs... Ko nu katram tas nozīmē? Mēs esam tik dažādi, un arī viena cilvēka prātā ik vārds var aizņemt vairāk nekā tikai vienu nozīmes plauktiņu. Kārdināt ar smaržu, ar garšu, ar kaut kā gaidīšanu, piedāvāšanu, piesolīšanu, kārdināt un neiedot/nedabūt, kārdināt un redzēt, ka kādu citu tas nemaz nekārdina – tik daudz variantu...

            Pavērsiens... Kāda norise, pagrieziens, kustība uz izdošanos vai – tieši otrādi – neizdošanos, vērst kaut ko par labu, pavērst savu skatienu... grāmatplaukta virzienā...

            Nu sagribējās man te šoreiz ar vārdiem paspēlēties!... Ja paskatos uz konkrētās grāmatas vāku, pirmais, kas “krīt acīs”, nemaz nav tik skaidri saskatāms tēls, tās vairāk ir puķes un krāsu laukumi, un tikai tad bilde “nostājas savā vietā”, kad to ciešāk uzlūko. Ja noliek blakus vēl divas šīs pašas autores grāmatas, tad var vērot konkrēta stila noformējumu, un tas ir patīkami, kad tu, lasītāj, esi kādu autoru iepazinis un labprāt turpini to darīt, tad vienots stils ir tas, kas mazliet palīdz orientēties grāmatplauktu džungļos, lai vieglāk ieraudzītu savu meklēto, kāroto, kārdinošo grāmatu. Kāpēc kārdinošo? Tāpēc, ka autora veikums iepriekš tevi ir sakārdinājis, un tagad tu esi ar mieru ļauties atkal...

            Tā arī es esmu satikusies ar Ilzes Aizsilas grāmatām, tiesa gan, pirmā, ko izlasīju, nepavisam nav viņas pirmais rakstu darbs, taču “āķis lūpā” ir gan. Un tad nu brīdī, kad reklāmās un apgāda “Zvaigzne ABC” jaunumu sarakstā parādās “Kārdinošs pavērsiens”, esmu ceļā uz grāmatnīcu, lai ļautos sakārdināties pavisam. Atzīšos, ka vēroju arī Ilzes aktivitātes iekš “Instagram”, un tur bija interesanti uzzināt par grāmatas tapšanas un vāka zīmējuma radīšanas procesu, kā arī pavērot atvēršanas svētku norises un citas aktivitātes. Šīs grāmatas vāka attēlu un ilustrāciju radījusi Miriam Valbuena, bet vāku dizainējis Toms Kalninskis, redaktore Santa Brauča. Ar interesi noklausījos arī sarunu ar Ilzi raidījumā “Grāmatu stāsti”, bet, protams, visinteresantākais šajā visā bija pati grāmatas lasīšana.

            Uz grāmatas vāka līdzās virsrakstam rotājas vijīga rindiņa “Attiecību stāsti erotiskās noskaņās”, savukārt uz pēdējā vāka lasāma gan aktiera Andra Buļa atziņa: “Viegli, asprātīgi, erotiski... Ikdienā zināmas situācijas ievilina un kārdina. Arī lasītājs – vīrietis, kāri tverot katru vārdu, pats nepamana, kā sakrusto kājas!”, gan arī norāde: “Uzmanību: šī stāstu krājuma lasīšana var ne tikai sasmīdināt, bet arī patīkami satraukt, tāpēc izvēlieties šim procesam piemērotu laiku!” Varu tikai piekrist par to, ka grāmatas lasīšanai piemērota laika izvēle šoreiz bija īpaši svarīga (tāpēc man šis process ievilkās, jo reizēm vienkārši acis lipa ciet, un tad nu nekāda lasīšana nesanāk, bet citreiz noteikti kāds no mājiniekiem vēl slaistījās apkārt tieši lasītgribamās grāmatas tuvumā, kad nu nekādi nav iespējams ļauties iegrimt pilnībā...)

            Interesanti, ka raidījumā “Grāmatu stāsti” vadītāja Liega Piešiņa cita starpā autorei izteica domu par to, ka brīdī, kad klajā nāca Karīnas Račko erotikas piesātinātie romāni, atklājās sabiedrības divkosīgā daba – visi lasa, bet dara to “pa kluso”, bet atklāti rauc degunu un saka – fui, kā kaut ko tādu var lasīt un rakstīt... Jāatzīst, ka neesmu lasījusi nevienu no Karīnas Račko darbiem, un laikam kā vienīgo lasīto erotisko darbu varu nosaukt “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”, taču nevaru teikt, ka reizi pa reizei dažādās grāmatās nebūtu  gadījies sastapt visnotaļ interesantas rindiņas, kas tiešāk vai slēptāk apraksta kaut ko, par ko rauc degunu, bet bez tā mēs neviens nerastos un neturpinātos, tā kā – nav ko šķaudīt!

            Vēl viens interesantums – satura rādītājs grāmatas sākumā (tas gan nebūtu nekas neparasts...) nodaļas numurē nevis no pirmās, bet otrādi, turklāt pieteikumā lasāms, ka ir 16 stāsti, savukārt es “uzķēros” uz vecā joka – kad skaita, tad saka “es, viens, divi, trīs...” un nu nekādi nesanāk tik, cik ir patiesībā, bet par vienu (to “es”) mazāk... Turklāt daži nodaļu numuri aizstāti ar burtiem. Jā, un nav vis rakstīts “Saturs” vai “Satura rādītājs”, bet gan “Uzmanību! Grāmatai ir PIParots satURIŅŠ. 18+” (izcēlumi oriģinālie!). Tiesa gan, ne reizi vien esmu pārliecinājusies, ka tieši jautājums par gadiem ir viens no tiem, ko izlasīt iemācās visātrāk, un tad nav nekādu problēmu nospiest attiecīgo podziņu, lai tiktu pie kā ne visām acīm un ausīm domāta... Savukārt šī stāstu grāmata tādiem “švakiem” lasītājiem nez vai ko īpašu pastāstītu, jo viss aprakstīts tā, kā lasot spēj iztēloties vien cilvēki ar labu pieredzi un gaumi.

            Stāstu varoņi patiesi kolorīti, situācijas – visneiedomājamākās, bet – tiiik aizrautīgi risinātas, ka nav iespējams grāmatu nolikt malā stāsta vidū, vien katra stāsta beigās gan, jo “jāsagremo” izlasītais. Ārkārtīgi patīkami, ka visi stāsti ir visnotaļ pozitīvi, jo visādu vardarbīgu un citādi nešķīstu darbību pasaulē jau tāpat gana, lai par tām vēl domātu un lasītu baudas literatūrā. Nevaru izcelt vienu atsevišķu stāstu vai citātu, jo katram sava “odziņa” - vai nu norises vieta, vai cilvēku sastapšanās veids, vai tas, kā viņi viens otru iekārdina, vai tas, kādi epiteti lietoti konkrētām norisēm vai ķermeņa daļām. Rīgā ir tāda vieta – “Zvaigznes” kafejnīca, kur regulāri mēdzu iegriezties pirms došanās uz teātri, jo var garšīgi un veselīgi paēst, un tur uz sienas greznojas citāts: “Grāmatas ir kā spoguļi, kurās varam izlasīt tikai to, kas ir mūsos pašos” (iespējams, esmu mazliet neprecīza, vajadzētu beidzot saņemties un to nofotografēt! Nākamreiz...). Man gribas piebilst, ka arī rakstniekam savās grāmatās ir iespēja ielikt tieši to, kas ir viņā pašā – vai nu reālajos stāstos un romānos, vai sajūtās, vai fantāzijās, jo – kurš no mums gan kaut reizi mūžā nav sapņojis kādu īpašu fantāziju (arī erotisku...) vai piedzīvojis to “deja vu” sajūtu, ka šis viss jau ir bijis (ir taču versija, ka atnākam uz šīs zemes vairākkārt, tad kāpēc lai kādā mirklī mūsu prātos neuzaustu kāds iepriekš piedzīvots notikums, kas šobrīd šķiet kā fantāzija?...) Tāpēc arī tā rakstīšanas burvestība ir tik netverama, bet reizē tik skaista, kad lasi to uzrakstīto un sajūti visu to, ko autors iecerējis un, iespējams, pārdzīvojis arī pats...

            Šai reizei – tikai viens citāts no pašas pēdējās rindiņas: “Un vispār – mīlestībai nav jāatbild uz jautājumiem. Tā ir atbilde pati par sevi un neprasa paskaidrojumus.” Pievienojos par visiem iespējamajiem procentiem, jo mīlestība nav ar prātu izskaidrojama, tā vienkārši ir kā gaiss, kā zeme, kā saule, kā ūdens, kā uguns, un neviens nevar pateikt, kāpēc mīlēt to vai citu cilvēku ir labi vai slikti, kāpēc vispār tu esi iemīlējis konkrēto personu vai – tieši otrādi – nespēj viņu ne acu galā ieredzēt. Bet – mīlēt ir skaisti, tā ir enerģija, kas ceļ mūs augšup un dod spēku atkal jaunai dienai, tāpēc no sirds paldies, Ilze Aizsila, par brīnišķīgo noskaņu krājumu, kas ļauj kavēties tik netveramās sajūtās, par kurām nudien nav jākaunas!