3.05.2022.

Jau kādu laiku dažādos avotos – gan grāmatmīļu grupās sociālajos tīklos, gan intervijās un “dzīvajās” sarunās izskan viedokļi, ka pašlaik ir grūti kaut ko lasīt, jo zināmu iemeslu dēļ viss šķiet kaut kādā veidā sabojāts, bezjēdzīgs, nepatīkams un nebaudāms, iesāktas grāmatas “nelasās” uz priekšu, lai cik labas būdamas... Arī man šīs izjūtas nav svešas, bet tomēr cenšos apstaigāt savus grāmatu kalnus ar mērķi kaut ko lasāmu atrast un arī izlasīt. Un šī grāmata man bija kā kaķim staigāšana ap krējumpodu, jo grāmatnīcā vairākkārt apgāju plauktam apkārt, pašķirstīju, papētīju anotāciju un atsauksmes, līdz beidzot nevarēju nenopirkt, jo tā bija iekļauta īpašā “Zvaigzne ABC” lasītāju balsojuma katalogā, kurš bija tapis ar mērķi godināt latviešu rakstnieku devumu, iedvesmot autorus radīt jaunus literāros darbus, kā arī mudināt lasītājus paust atzinību par izlasītajām grāmatām. Turklāt tā arī izvilku no kaudzes, svārstoties starp vairākām iespējām, bet tomēr nosliecos par labu šai... Protams, arī es zināmā mērā piederu kaķumīļiem, lai gan mans pirmais un vienīgais kaķis jau vairākus gadus pieskata mūs no mākoņa maliņas, bet lasīt, skatīties bildes, video un dalīties ar piedzīvojumu stāstiem no sērijas “Bet mans kaķis...” esmu gatava joprojām.

Tātad – Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmata “Kaķu vārdotāja”, tapusi apgāda “Zvaigzne ABC” paspārnē 2021.gadā, un kuras iedvesmas avots ir reāls kaķis, vārdā Runco, pie kura dzīvo pati autore, turklāt savu artavu devis arī “tukšais laiks”, kad zīmējumi ar Runco tapuši vienkārši draugu iepriecināšanai, bet vēlāk kļuvuši par grāmatas ilustrācijām.

Grāmata ar daudz patiesības, daudz smieklu un daudz pārdomu piedevu. Zināmā mērā izklaide, bet zināmā mērā arī zinātne, ja par tādu var uzskatīt zinātāju padomus ne – zinātājiem, iesācējiem kaķkopībā un ne tikai. Esot vērojamas dažas paralēles ar pašu autori (par to jāspriež lasītājiem un zinātājiem, kuriem labpatīk meklēt šādas lietas), bet man simpatizē nobeiguma rindās rakstītais, ka “rakstnieki vienmēr attēlo realitāti, kas atšķiras no īstenības, arī tad, kad apgalvo, ka viss uzrakstītais ir simtprocentīga taisnība, kur nu vēl gadījumos, kad nekas neaizliedz brīvu fantāzijas lidojumu. Mūsu dzīve ir spēļu lauciņš, kurā varam rotaļāties, kā vien ienāk prātā, izdomāt un rakstīt, kā pašiem patīk. Visi šai grāmatā aprakstītie kaķi gan ir īsti! To, ko viņi nostrādā, kā uzvedas un kā pieķeras cilvēkam, izgudrot nevar. Tas ir jāierauga. Vēlams – ar sirdi.” Tas gan – simtprocentīgi, jo arī grāmatas vēlams lasīt ar sirdi, un vispār – dzīvot no sirds, cik vien iespējams, varbūt pat kaķa laiskumā un vieglumā, ko cilvēkiem būtu vērts pamācīties...

Šoreiz, šķiet, nebūs citātu, jo grāmata tiešām nav pa kumosiņam pastāstāma, vēlams to baudīt pilnībā, vien nodrošinoties gan ar smejamlaiku, par kuru apkārtējie neiebilstu (es vairākus fragmentus nesu lasīt pārējiem mājiniekiem, apsmējusies līdz asarām, un tas bija lipīgi, turklāt tika papildināts ar komentāriem, ko saprot tikai mūsmājas kaķa pazinēji), gan ar kabatas lakatiņu asaru uzķeršanai (bija arī tādi brīži, bet tas gan stipri individuāli, es no tās sugas, kam acis slapjā vietā visādos brīžos...), gan ar spēju iztēloties dažādas Rīgas ainavas un vietas, kur varētu norisināties darbība, un mazliet zināšanām par tādām īpatnējām nodarbēm kā makšķerēšana un apslēpto mantu meklēšana ar metāla detektoru... Pilns komplekts, tā teikt. Plus vēl cilvēku savstarpējo attiecību kripatiņas, kā arī pārdomas no psiholoģijas lauciņa par sajūtām, kas ļaudis piemeklē dažādos brīžos, piemēram, kad bērni izaug un dodas savā dzīvē vai atmiņām par to, kā bija tad, kad viņi bija mazi un nācās tikt ar visu sadzīvi galā divatā vai vienatnē... Iespējams, šī varētu būt laba audiogrāmata (ir jau piedzīvotas tādas – sevišķi aktieru lasījumos aizpērnajā vasarā...) vai monoizrāde, jo kaķumīļu taču daudz visapkārt, un jautrības nekad nevar būt par daudz...

Īpašā pievienotā vērtība patiesi bija ilustrācijas, kuras varētu šķist bērnišķīgas, taču – vai gan kaķis kāds nopietnais pieaugušais, ka tam jāizskatās ļoti nopietnam? Nē taču, tas tāds izklaidējoša rakstura vilnas izstrādājums, kas attiecīgi ļoti piemērots pūkainu ilustrāciju radīšanai. Arī stāstā interesanti ievītie vēsturiskie fakti par to, kā tad bijis ar kaķiem dažādos laikos – gan pieradinot, gan nīdējot, gan baidoties no tiem kā tumšo spēku palīgiem, un nu jau arī par vispārzināmu patiesību pieņemamais, ka kaķis mēdz sarunāties ar savu saimnieku, jo kurš gan mēs neesam sarunājušies ar saviem mājlopiņiem un mēģinājuši nolasīt viņu viedokļus, kas taču “uz purna rakstīts”? Piemēram, mūsu kaķim bija nemode regulāri “izklāties” virtuves vidū uz grīdas tajos brīžos, kad tur tika gatavots ēdiens, un allaž uz manu jautājumu “tev tieši tur jāguļ, kur man jāstaigā?!” bija nepārprotami skaidrs vēstījums kaķa sejā “ tev tieši tur jāstaigā, kur man jāguļ?!”

Tā kā – ja vēlaties “izklaidējoša rakstura patiesas piezīmes par dzīvi pie kaķa”, tad šī būs īstā grāmata, kas sarakstīta kārdinošā valodā un patiesi ievelk, ļauj smieties, kavēties atmiņās un mazliet aizmirsties no dažāda veida un skarbuma vai apnikuma ikdienas! Iesaku! Un pievienojos kādas lasītājas viedoklim, kura savā atsauksmē par šo grāmatu skaidri un gaiši saka – gribu vēl!

P.S. “Kumosiņš” par šo grāmatu iekš izdevniecības mājaslapas pieejams šeit:

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/298375-dzive_ar_kaki_tas_tik_ir_kaut_kas.html