28.05.2024.

            Ir brīnišķīgas satikšanās, kas notiek dažādos laikos un vietās, un reizēm mēs sākumā nemaz nezinām, kur tās aizvedīs. Tā man nu jau pirms deviņiem gadiem uzdāvinātais teātra abonements aizvedis gan uz daudzām skaistām izrādēm, gan iemīlinājis teātra mākslā tik ļoti, ka šķiet – dāvināt man ko citu nekā teātra biļeti jau ir nepieklājīgi... Joks, protams, jo neskatos zobos dāvātam zirgam un priecājos par visu, kas nācis no sirds, bet, protams, ka ir dāvanas, kas sirdi silda vairāk par citām. Un tā nu mani mīļie lielie bērni  Jānis ar Leinu  manā apaļajā jubilejā uzdāvināja man gājienu ciemos pie diviem šarmantiem kungiem, no kuriem viens, protams, ir leģenda, savukārt otrs – viena no manām teātra mīlestībām kopš tiem jaunīb`s laikiem, kad viņam vēl bija riktīgi kupls matu ērkulis, proti - “Pauls un Keišs. Vīrieši labākos gados. Ar smaidu par sevi un citiem”, par ko sirsnīgs jo sirsnīgs paldies! Jāpiebilst, ka to smaidu palīdzējušas darināt kustību konsultante Liene Grava un producente Anda Zadovska, bet pati izrāde skatītājus priecē jau kopš 2023.gada 5.aprīļa, bravo!

            Tveicīgs maija vakars, pa dienu rikšiem aulekšiem no viena punkta uz otru, jo pēc darba vēl jāpaspēj aiziet ciemos uz “Ziedoņa klases” organizēto “Skolotājs ir personība” ekskursiju Rīgas pilī, kur esam pieteikušās abas ar draudzeni (kamēr vēl esam skolotājas...). Tad maza pastaiga līdz puķu veikalam, un tad jau brīžiem soļiem, brīžiem vieglā riksītī, līdz iesprūku pa Dailes nama durvīm un apsēstos savā ekskluzīvajā vietā. Fūūū, paspēju!

            Jāatzīstas, ka ir cilvēki, kuri varētu vienkārši stāvēt uz skatuves un neko nedarīt, i tad būtu bauda uz viņiem skatīties, un šīvakara kungi tādi ir. Mēs, kam dota tā laime dzīvot vienā zemē ar tādu Personību kā Maestro, baudīt viņa melodijas, šķiet, būt dzimušiem ar tām kopā (vismaz manai paaudzei noteikti), un reizēm vēl vērot viņu klātienē, - es teiktu, ka tā ir nenovērtējama bagātība. Atceros septembra vakaru pirms dažiem gadiem, kad nācu mājās no orķestra “Rīga” jubilejas koncerta Nacionālajā teātrī, un Aspazijas (vai toreiz jau Z.A.Meierovica?...) bulvārī pie mājas sastapu pašu Maestro kādu gaidām, piebremzēju soli, padevu labvakaru, ko Maestro silti atņēma, un, ejot tālāk, man aizkustinājuma lāses pārripoja pār vaigu...

            Neliegšos, arī šo vakaru pavadu gan smieklos, gan slapjiem vaigiem tiklab par stāstiem, kā par savām sajūtām. Taču pats mirklis, kad Andris Keišs pie elkoņa turēdams, “izstumj” Maestro uz skatuves, aizvada līdz klavierēm, kur Meistars cienīgi uzkarina “štociņu” un, pavēries uz Andra jautājošo izteiksmi par tām smiltīm, kas te birst (Andris Keišs par to “parūpējies”...), aizrāda, ka tās neesot no viņa, par ko zāle nošalc smieklos. Nu, ka ne – ne, Maestro iekārtojies savā vietā, pārinieks apliecis loku līdz pašam skatuves viņam galam, nopurina plaukstas, un – varam sākt! Un atkal tā bilde “saliekas” tā, ka šķiet – tiklīdz Maestro pie klavierēm un pirksti skāruši taustiņus, tā tie sāk dejot paši, un gadu nasta apguļas zem klavierēm klausīties melodijās...

            Es varu tikai apbrīnot uz skatuves notiekošo un joprojām palikt pie savas atziņas, ka latviešu aktieri ir tie labākie, jo Andra Keiša balss, sejas izteiksmes, kustības un viss viss tēls pārtop vienā elpas vilcienā – te Liepiņu Edžus, te Imants Skrastiņš, te Jānis Streičs, te Žoržs Siksna, te Viktors Lapčenoks, te Aivars Lembergs un Raimonds Vējonis, un vēl, un vēl, - kur ta` nu visus atminēties. Katram kāda īpaša izpausme, kustība, izloksne vai “lauziens” valodā, nemaz nerunājot par “itāļu” mēlē stāstīto par “Džovanni Streičini filmu par limuzīni”, kuru pēc brīža pārtrauc Maestro striktais iebildums par valsts valodas likumu, tāpēc viņš tulkošot... Un deja ar mikrofona statīvu vai šarmantais mikrofona vada atmetiens, ka noviļņo vien uz skatuves... Un saspēle ar skatītājiem, kad vajag sameklēt bijušā premjera līdzinieku zālē, kuram pat tiek dzēriena glāze, vai meklējumi, kas zālē no kuras Latvijas puses ieradies, - tas viss šo vakaru dara tik siltu un tuvu, ka sirds silst vēl ilgi pēc tam. Protams, manu sirdi sasilda vēl kāds īpašs mirklis, kad ar sirsnīgu galvas mājienu un skatienu tieku aicināta ar savām lilijām rāpties uz skatuves (biju domājusi, ka tikšu cauri tāpat, pasniedzot no pirmās rindas, bet nekā...), un šoreiz manī ir tik liels miers, pat sirds nelec parasto trakdanci, ieskatoties acīs un pasakot tradicionālo “paldies par šovakaru!”. Savukārt, izejot no Dailes nama, mani sasniedz bilžu ziņa, izrādās, ka viena no manām deju meitenēm sēdējusi augšā balkonā (jau otro reizi!) un nofiksējusi mirkli savā zilajā ekrānā, paldies Tev, Līga, par šo pārsteigumu!

            Var jautāt – kā tas nākas, ka ir dziesmas un ļaudis, ko zina lieli un mazi, izpausmes, ko lielākoties saprot visi (ar retiem izņēmumiem), ka ir cilvēki, kas spēj šarmēt ar savu klātbūtni, smaidu, vārdu? Var mēģināt to nosaukt kādā smalkā vārdā par harizmu vai tamlīdzīgi, bet varbūt nemaz nevajag, varbūt vienkārši vajag ļaut sev izjust to brīnumu, piedzīvot atmiņu siltumu un neuztraukties, ka tavs sentiments satiks citus tādus pašus sentimentus, un, izejot no zāles, mirdzums būs daudzās acīs. Paldies par šo vakaru tā darinātājiem, lai viņiem veselība un spars darboties, bet tiem, kas vēl nav redzējuši, - ķeriet iespēju, kamēr tāda vēl ir! (Ļoti ceru, ka šis brīnišķīgais koncertuzvedums ir jau tapis arī par videoierakstu.)

            P.S. 2.09.2025.

            Ir pagājis laiks kopš pirmā “randiņa” ar vīriešiem labākos gados, ir pagājusi vasara, bet vēl pirms tās kopā ar draudzenēm esam veikušas kārtējās biļešu “medības” ar mērķi – dāvana kādai no mums svētkos (trakākais vai varbūt – labākais -, ka reizēm mums jau sajūk, kurai kurā sakarā tas teātra gājiens dāvināts, bet tas nav svarīgi, galvenais ir kopā būt un izbaudīt!), un, lai arī biļetes kārtējo reizi papildinātas ar uzrakstu par ierobežotu redzamību, mēs to neņemam ļaunā, bet gan no sirds ļaujamies piedzīvojumam. Ja nu gadījumā kāds nezina vai nevar iedomāties, tad atklāšu, ka septembra pirmās dienas skolotājiem ir viens no trakāk skrienamajiem laikiem gadā, īpaši tad, ja esi ticis pie jaunas audzināmās klases, kuru vārds ir pirmklasnieki. Protams, mēs visas dienas gaitā esam viena otrai tikai garām skrienot pazibējušas gar acīm, tāpēc jau pievakares soļojums vien uz Dailes namu ir īstena bauda. Tagad, kad šo rakstu, nezinu, vai rīt mēs būsim runāt spējīgas, jo vismaz man vaigi sāp no smiekliem un acis jūtas mazliet visa veida – tik smieklu, kā aizkustinājuma un sentimenta – asaru pārplūdinātas, un, kā zināms, šīs ķermeņa daļas tomēr man ir īpaši trenētas dažādu izrāžu laikā. Bet – smiekli ir arī C vitamīna avots, un skaidrs, ka šis imunitātes stiprinātājs mums mācību gada garumā būs sevišķi noderīgs, tāpēc jo sirsnīgs paldies par tā devu abiem nesavtīgajiem dāvinātājiem!

            Ir mazliet sirreāla sajūta, kad saprotu, ka ceļā uz šejieni mēs jau esam “sastapušās” ar daļu no koncertā piedzīvojamā, jo “Pār mani mēma debess plešas...” akurāt skanēja, kad bijām “Lido” pusdienās, savukārt pie galda kavējāmies bērnības atmiņās par dažādām melodijām, un viens no stāstiem bija arī par Edgara Liepiņa humora vakaru ierakstiem magnetofona lentās manās mājās – jā, jā, “Naktī upē pīles kliedz...”. Un tad ir tā sajūta, “kad cilvēki ir kopā un viņiem ir labi, un to sauc par Dziesmu svētkiem”, jo zālē esošie ļaudis vienojas dziesmās, par ko, domāju, arī pašiem Meistariem ir neizmērojams prieks un gandarījums. Tiesa, ikviena personāža atpazīšana ir īpašs baudījums, un atliek vien kārtējo reizi apbrīnot Andra Keiša parodijmeistara prasmes, turklāt, vismaz no balkona veroties, reizēm tā vien šķiet, ka uz skatuves patiesi ir “īstais” tēls (ak, tās manas fantāzijas!...) Protams, atļaujos arī pa kādai bildei caur balkona margām un priekšāsēdētājiem uzmeistarot, arī video mazliet iefilmēt, bet viss pilnais sajūtu komplekts paliek iegūlies sirdsdzīlēs un ik pa brīdim iesmidzina acīs kādu rasas lāsi... Un pilnīgi noteikti kāds no mājupceļā sastaptajiem garāmgājējiem vai pretimnācējiem nodomā par mums trijām – pilnīgs kukū! -, jo esam piedzīvojuma varā, kavējamies visvairāk atmiņā palikušo vai amizantāko, vai vēl viskautākā īpašāko sajūtu mirkļos, jebšu, kā teiktu mans lielais dēls – ko tu rēc!? Bet pat tad, ja sievietei manos labākajos gados tas tiktu uzskatīts par nepieklājīgu izpausmi, es teiktu, ka jāatzīstas vien mīlestībā un cieņā abiem kungiem par to dāvanu, ko esam saņēmušas gan šai vakarā, gan visos citos. Dziļi paklanos un ieslēdzu savā sirdī atkal no jauna!