Briksdāles ledājs | pluumiitbeerns.com

4.04.2023.

Reizēm tu dzīvē aizņemies kādu atziņu, domu, citātu, ideju no citiem cilvēkiem, jo tas tevi uzrunā kaut kā ļoti īpaši. Tā es esmu aizņēmusies no aktiera Ģirta Liuzinika domu par teātri kā prāta trenažieri, savukārt no ceļotājas Zanes Eniņas (viņas spalvai pieder grāmatas “Nekaunīgais pingvīns”, “uz Aļasku un atpakaļ” un “Santjago ceļš – plāksteris pēdām un sirdij”) jēdzienu par jaušībām – nekas dzīvē nenotiek nejauši, visām satikšanām ir kāds pamats, tā teikt – satiekas, kam jāsatiekas (un šo es visvairāk saistu ar rakstnieces Gunitas Lagzdiņas lietoto mirkļbirku, jo arī man ir bijusi tā jaušība ar viņu satikties...). Tad nu šovakar atkal esmu piedzīvojusi kārtējo, jāatzīst, pasmago prāta trenažieri, kas savukārt pieder pie konkrētām jaušībām zināma izglītošanās procesa ietvaros. Par procesu pašlaik nestāstīšu, vien atzīšos, ka tam ir sakars ar vēlmi tuvāk iepazīt rakstīšanas un radīšanas procesus un izprast tos, turklāt tā atkal bija viena no jaušībām, ka par šādu procesu uzzināju...

Šis garais ievads – par “Teātra TT” iestudēto Marikas Pudules – Indānes kriminālkomēdiju Laura Gundara režijā un scenogrāfijā “Briksdāles ledājs”, kas tika skatīta kino “Bize” telpās. Jāatzīstas, ka par “Teātri TT” dzirdējusi biju, taču nevienu izrādi skatījusies gan vēl nē (piebildīšu, ka senākās no izrādēm, ko var atrast “ieguglējot”, pat zināju pēc nosaukumiem, taču, tā kā mana īpaši aktīvā teātra gājējas pieredze mērāma pēdējā septiņgadē, tad ir daudz kas tāds, par ko esmu vien lasījusi...).Šķiet, ka arī kriminālkomēdija manā skatāmlistē bija pirmoreiz, jo vismaz TV ekrānā es par kriminālistiku nejūsmoju (nespēju skatīties vardarbību, lai arī zinu, ka tas nav “pa īstam”), bet – ko visu neizveiksi dažādu īpašu notikumu sakarā...

Kā lasāms iekš vietnes www.lsm.lv rakstā "Teātris TT iestudē jaunas latviešu dramaturģes kriminālkomēdiju "Briksdāles ledājs":

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/teatris-tt-iestude-jaunas-latviesu-dramaturges-kriminalkomediju-briksdales-ledajs.a464947/,

“Tā ir aizraujoša traģikomēdija, kas ir ļoti reta, taču gaidīta parādība Latvijas teātros, turklāt lugas stāsts balstās kriminālsižetā," iestudējumu raksturo tās režisors Lauris Gundars.

Izrādes anotācijā ieskicēts: "Pie Norvēģijā ieprecējušās Ievas atbrauc vecāki, lai aizņemtos naudu, tomēr patiesais viņu satikšanās iemesls bijis tikt vaļā no līķa. Un tas nebūt nav vienīgais noslēpums, kas nāk gaismā šai naktī… Izrādes vēstījums – dzīve var būt laimīga, tikai atbrīvojoties no priekšstatiem par pašu dzīvi."

Iestudējuma režisors ir Lauris Gundars, lomās – Sandija Dovgāne, Anna Putniņa un Marģers Eglinskis. "Briksdāles ledājs" tiks izrādīts īpašā laukumā – kinoteātrī "Bize", kas atbilst iestudējuma garam: tuvplānu spēlei, kas līdzinās kino.”

No visdažādākajām intervijām ar teātra ļaudīm esmu iemācījusies, ka komēdija ir vissarežģītākais no žanriem, jo, protams, ar humoru un jokiem mums katram savas – īpašas – attiecības, kas vienam smieklīgi, otram – nemaz. Un vēl, lai skatītājs izprastu uz skatuves notiekošo, viņa pieredzē jābūt kādai līdzīgai pieredzei, - nu tā jau ir, ka saprotam to, ko pazīstam. Šis vakars bija no tiem, kur joki bija saprotami visiem zālē esošajiem, smieklu šaltis atskanēja ik pa brīdim, un izrādes stāsts, manuprāt, bija balstīts visiem mums saprotamās pieredzēs un atziņās. Nu kurš gan attiecībās esošs cilvēks kaut reizi nav bijis nemierā ar to cilvēku, kas viņam līdzās? Kuru gan tas otrs nav “besījis” un savureiz prasījies nositams? Kurš nav piedzīvojis to, ka vecāki vai apkārtējie viņu nesaprot? Un kurš gan kaut reizi nav piedzīvojis ko tādu, par ko kauns pašam, lai gan zini, ka īsti par ko kaunēties nav, bet apzinies, ka būs, kas tevi pašu uzskatīs par vainīgu, un tāpēc labāk nemaz nestāstīt... Turklāt gana daudz esam dzirdējuši arī par it kā laimīgajām laulībām ar ārzemniekiem, kas dod iespēju baudīt “cilvēka cienīgu dzīvi” ar ceļojumiem, bagātīgi aprīkotu mājokli un citām ekstrām, taču realitātē izrādās māņi vien. Un vai varam iedomāties, kā ir jutušies mūsu bērni - gan slimojot, gan gaidot mūs, mūsu uzmanību, gan pieredzot mūsu kā vecāku konfliktus (pamatotus vai nepamatotus...)?

Laimīgā kārtā izrādes scenogrāfija ir tik vienkārša, cik vien iespējams – balts ekrāns un trīs augsti bāra krēsli, uz un ap kuriem norisināsies darbība. Tas ļauj skatītājam pašam darbināt iztēli, iedomājoties gan māju, kurā satikušies vecāki un viņu meita, gan to, kā viņi tur jūtas, kas varētu būt noticis pirms sastapšanās. Man šīs minimālistiskās scenogrāfijas mēdz būt īpaši tuvas, jo fantāzijas netrūkst, varu izdomāt “da jebko”. Arī tas, ka spēle notiek tik mazā telpā, tik lielā tuvplānā, ir feini, jo ļauj ne vien skaidri dzirdēt teiktos vārdus, bet arī ieskatīties aktieru sejās, atklāt tur rodamās sajūtas, kas valda tēlu prātos. Šajā izrādē īpašie mirkļi bija arī tie, kad Māte “pucējas” – izvelk no kabatām spogulīti un kosmētiku, uzkrāso skropstas, uzvelk acu līnijas un spilgtas lūpas, viegli nopūderē seju, savukārt Meita pēc kāda laika “atvadās” no saviem košajiem vaibstiem, un jo sevišķi lika aizdomāties pa vaigu izsmērētā lūpu krāsa – sarkans, tātad asinis, nelaime, vardarbība, nepatikšanas – kādus stereotipus mūsu prātos zīmē šis tonis?

Izrādes sākumā, kad aktieri ienākuši zālē, uz ekrāna tiek rādīta filma ar Jāņu svinēšanas skatiem – klāts galds, saposti ļaudis, iešana rotaļās un ugunskurs, tāda Atmodas laika pašu filmēta videofilmiņa, kas uzjundī spēcīgu atmiņu vilni gan ar apģērbiem (stilizētiem tautastērpiem), gan sajūtām, kas piedzīvotas tajos tālajos laikos. Līdzās tam – ugunskurs uz ekrāna kā simbols - gan ģimenes un sakņu sajūtai, siltumam, drošībai un paļāvībai, gan arī uguns, kas sadedzina veco, noārda priekšstatus un aicina radīt ko jaunu. Interesanta ir izrādes mūzika, kas skan šai brīdī, tās autors SANGVN. Savukārt Norvēģijā rodamais Briksdāles ledājs kā pretstats – tālas, svešas zemes aukstums, nezināmais, sava veida ļaunums, kas bijis jāpiedzīvo lugas galvenajai varonei - meitai Ievai (Sandija Dovgāne), un viņas mātes Lienes (Anna Putniņa) atmiņas par filmu, ko skatījusies par Briksdāles ledāju, kur kāds bojā gājis cilvēks bijis iesalis, un filmas nosaukums esot bijis “45”, kas viņai atgādina, ka pašai tūlīt būs 45 gadi... Atzīšos, ka Norvēģija arī man ir kā neliela sapņu zeme, jo ļoti uzrunā tās daba un vide, esmu tur bijusi tikai vienreiz, bet labprāt brauktu vēlreiz, tikai kompānijā ar savējiem un kā ceļotāja nevis ar mērķi dzīvot tur.

Ievas tēva (Marģers Eglinskis) tēls – tik pazīstams gan no savām gaitām (T-krekls un veste ir arī mana vīra iecienītais komplekts), gan no daudziem apkārt sastaptiem puiša cilvēkiem, kam taču pavisam cita saprašana par mums, sieviešiem, svarīgo, un jo sevišķi par visādiem kursiem un “dvēseles izdaiļošanas” pasākumiem. Tāds šiverīgs, pie reizes vīrietis ar “zelta rokām” – saķimerēs visu, ko vajag, parādi tikai, kur stāv instrumenti. Un, protams, “sulīgie” izteicieni gan par sievas gaitām, gan par to, kurš tad te īsti ir “vardarbīgs”, gan par to, kas tad ikvienam no mums vajadzīgs – “ēst, dzert, gulēt”. Taču mirklī, kad atklājas, kādas pārestības aiz “smalkās fasādes” nācies pieredzēt viņa meitai, tik smeldzīgi jūtams tas, cik ļoti tēvam meita ir nozīmīga, cik ļoti sāp tas, ka viņa meitai kāds atļāvies nodarīt pāri, kurpretī māte nespēj noticēt teiktajam, noticēt tam, ka vaina ir kādā citā, ka meita darījusi “nepareizi” vai “pareizi” – kā tad to tagad lai pasaka? Savstarpējie strīdi gan par mājas dzīvi, gan par vērtībām un svarīgo, gan pārmetumi par gadu gaitā piedzīvoto – nu tāds īstens “spogulis”, kurā ikviens no skatītājiem var ieraudzīt kaut ko sev pazīstamu...

Izrāde, kurā nopietnība mijas ar jokiem, dzīves patiesība ar iespējamiem fantāzijas mirkļiem, taču, kā mēdz teikt – labākais scenāriju autors ir pati dzīve, to, kā tur notiek, neviens rakstnieks nevar izdomāt. Ja ņemam vērā, ka lugas autore Marika pati ikdienā strādā juridiskajā jomā, tad nav brīnums, ka sižetā ievīti notikumi, kas varētu būt sastapti darba gaitās. Šķiet, ka ikviens no mums varētu uzrakstīt vai nu lugu vai stāstu, kas sakņojas mūsu darba pieredzē, un ko vislabāk, protams, izprastu tie, kas ar līdzīgu pieredzi saskārušies personiskajā dzīvē.

Gaidot gājienu uz šo izrādi, uzgāju rakstu iekš www.neatkariga.nra "Vajag gan pasmieties, gan paraudāt"

https://neatkariga.nra.lv/lasamgabali/389598-lauris-gundars-vajag-gan-pasmieties-gan-paraudat

un to ar baudu izlasīju (nu patīk man tie teātra “mājasdarbi”, ko lai dara?) Varu ieteikt to arī citiem, kuri vēl tikai pošas uz šo izrādi, vai arī interesējas par izrādes darinātāju gaitām... Turklāt, kā lasāms interneta dzīlēs, tuvākā izrāde pavisam drīz iekš “Dirty Deal Teatro” 19.aprīlī, pieteikta kā viesizrāde.

Šī ir izrāde, kuru vērts noskatīties ikvienam, kurš domā, ka par savu otru pusīti vai bērnu zina visu, kurš jūtas savās sajūtās pret otru cilvēku “apmaldījies” vai kurš uzskata, ka paša bērni nespēj adekvāti izteikt savus pārdzīvojumus. Tāpat tiem, kas piedzīvojuši “kaunināmas” situācijas, kuras tomēr nav atkarīgas no mums pašiem, t.s. “tabu tēmas”, būtu interesanti aizdomāties, ka nokaunējušies par notikušo jūtas ļoti daudzi, turklāt bieži saskaras ar apkārtējo neizpratni, nosodījumu un neapmierinātību.

Paldies visiem tās darinātājiem par aktuālu jautājumu skaršanu un režisoram par uzaicinājumu skatīties tieši šo darbu! Lai daudz ieinteresētu skatītāju arī turpmāk!

P.S. Kad nākamā dienā stāstu par izrādi ieinteresētām kolēģēm, šīs spicē lielas ausis un sarunas beigās secina, ka esmu viņām "spoileri" nodrošinājusi... Hih, lai nu tā būtu, padomāt allaž ir vērtīgi, to teica jau Šveiks, un kurš gan vēl labāk par viņu to varēja zināt?