Kā mans tētis atrada sev sievu

22.01.2024.

Ieklīst skolas bibliotēkā, lai vienkārši pakavētu laiku sev un skolniecītei, kam jāgaida, kad atbrauks pakaļ? Tā nudien negadās bieži, jo parasti jau viss vienā skriešanā. Bet agrā rītā, kad bija notikusi neplānota ļockaina situācija, proti, kādā no klasēm bija plīsusi maza ūdens caurulīte pie izlietnes un plūdi bija skāruši gan apakšstāva telpas, gan “atslēguši” elektrību daļai skolas, tā gadījās, kad nācās gaidīt vecākus, kas atbrauks bērniem pakaļ. Tad nu, divatā palikušas, padarbojāmies skolas bibliotēkā, kas tobrīd bija tukša un klusa. Un es no BJVŽ plaukta (zināt, kas tas tāds? Lasītmīļiem droši vien zināms, ka tā ir Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija, kur lasīt un novērtēt konkrētas grāmatas...) paņēmu igauņu rakstnieces Rēli Reinausas grāmatu “Kā mans tētis atrada sev sievu” (apgāds “Zvaigzne ABC”, tulkojusi Daila Ozola, ilustrējusi Marja Līsa Platsa), ko biju noskatījusi jau agrāk ar mērķi kādudien izlasīt. Un reče nu, tā diena bija pienākusi, jo konkrētajā rītā tiku galā ar dažām nodaļām, tad nedēļas gaitā vēl dažas brīvās stundas, kad maniem audzēkņiem citas gaitas, un tad jau nedēļas nogale ar grāmatu mājās, - viss, izlasīts!

Pēc šī garā pieteikuma skatos, ka šogad man sanāk uz maiņām – bērnu un pieaugušo grāmatas un izrādes. Labs iesākums, nekādas vainas tā turpināt, vai ne? Jo sevišķi tāpēc, ka interesantas visas opcijas, katrā rodams kas noderīgs, pārdomājams un savos apcirkņos noglabājams.

Kaut kā tā pēdējā laikā sanācis, ka visas igauņu autoru grāmatas, kas nākušas manās rokās, vēsta par ģimeni un kādām situācijām tieši tajā, protams, līdzās esot arī norisēm skolā un pagalmā, jo nedzīvojam jau, kā zināms, tikai skolā (to es par bērniem, jo par skolmeistariem gan brīžiem mēdz teikt, ka tie jau skolas inventārs vien esot. Nu, ja ņem vērā šobrīd aktuālo mācību stundas sagatavošanu saskaņā ar ..., tad būs vien jātic, jo iepriekšējās zinības un gudrības lāgā nederot...). Tā arī šajā grāmatā skarta gana svarīga tēma – par to, kā tētis atraitnis atrada sev jaunu sievu. Nez kāpēc šķiet, ka sabiedrībā vairāk runā tieši par šķirto ģimeņu situācijām, bet par brīžiem, kad otra cilvēka vairs nav šai saulē, un pakaļpalicējs izvēlas veidot vai neveidot jaunas attiecības, tiek spriests pavisam maz (vai varbūt es to vienkārši nepamanu? Savādi, saskaņā ar manu pieredzi – kas taču bieži ir noteicošā – tiešām nepamanu... Jo parasti taču vairāk pamanām to, kas pazīstams...).

Grāmata ir divpadsmitgadnieces Keitas stāsts, sava veida dienasgrāmata, kurā viņa apraksta visas norises sievas meklēšanā, sākot jau ar brīdi, kad viņas tētim šī ideja radās. Īsi aprakstījusi arī visu ģimeni, kurā ietilpst viņa, viņas tētis Stens un viņu suns Fredis, mazliet pieminējusi tēta darbu, draugus un savas skolas gaitas un draudzeni Meritu, kurai tāpat gana nozīmīga loma, Keita sāk stāstu par sievas meklēšanas gaitā pieredzētajiem pārsteigumiem, gūtajām atziņām, grūtībām, ar ko sastapušies gan abi ar tēti, gan katrs no viņiem atsevišķi. Tā kā Keitas mamma mirusi, kad meitene bijusi vēl pavisam maza, tad viņa mammu lāgā neatceras. Keitai ir savs viedoklis par dažādiem jēdzieniem, tai skaitā “vientuļais tēvs”, kurš gan nemaz tik vientuļš neesot, jo viņam ir gana daudz draugu. Turklāt visdažādākās norises, plānus un idejas viņš mēdz apspriest ar meitu, kas, šķiet, arī nemaz nav tik raksturīga parādība daudzās ģimenēs. Keita savos stāstos atklāj gan emocijas, kas pārņem, uzzinot par tēta ideju, gan sajūtas, kas vēsta, ka tētim jāpalīdz, jo viņš jūtas nedrošs un nepārliecināts par sevi, gan mirkļus, kad šķiet – nu kā var visu tik ļoti salaist dēlī, ko var gvelzt muļķības un neprast skaidri un saprotami izteikties? Viņa atklāj arī apziņu, ka tagad tētis vairs neveltīs savu uzmanību pilnībā tikai viņai, tā būs jādala ar vēl kādu. Interesanti, ka suns Fredis, ar kuru taču arī jādala uzmanība, nešķiet nekāds uzmanības novērsējs, tā laikam notiek ar visiem īpašiem ģimenes locekļiem.

Izrādās, ka tik populārā iepazīšanās internetā ir “galīgi garām”, jo noved gan pie “bildes un skaņas” neatbilstības, gan pie tā, ka turklāt viņas raksta ar kļūdām, par ko Keitai lielais izbrīns: “Nepazinu nevienu pieaugušo, kurš rakstītu ar kļūdām, bet varbūt tikai tāpēc, ka vairums pieaugušo, ko pazinu, bija skolotāji.” Savukārt Keitas tētis saka: “Par dažām jau sāku šaubīties, vai viņas bijušas kaut uz vienu igauņu valodas stundu.” Reče nu, ka izglītībai ir nozīme, pat tik “vienkāršā” lietā kā iepazīšanās sludinājums, vai kā nu tos tur tagad sauc...

Neiztiek bez pārsteigumiem un pārpratumiem, kas saucas “kad cilvēks lidinās mākoņos”. Tā kādu dienu, mēģinādams veikalā uzsākt sarunu ar šķietami simpātisku dāmu, Keitas tētis pārskatījies un sunim nopircis kaķu barību, par ko suns īpaši ļaunā neņēmis, toties Keitai jaunas zobu sukas vietā nopircis pudeļu tīrāmo birsti, kas viņai tomēr mutē nelien... Savukārt, ja cilvēkiem attiecībās neveidojas “īstā ķīmija”, viņi nokļūst “tikai draugu” statusā, kas arī droši vien nav slikti.

Brīžos, kad potenciālās sievu kandidātes tiek aicinātas viesos uz mājām, nākas pārliecināties par to, cik gan cilvēki ir dažādi. Ar dažām tā arī ir vienīgā vizīte, jo kādai šķiet par daudz putekļu, kādai līdzi ir suns, kurš sevi vis par ciemiņu neuzskatīja, un saimniece arī nepūlējās viņam to atgādināt, neļaujot sagrauzt printera vadus, par ko Keitas tētis šo suni nodēvēja par sīku, neaudzinātu kranci un par “kvekšķošo drebeli”. Taisnība jau vien viņam bija, šis stāstiņš lika aizdomāties par tiem daudzajiem mazsunīšiem, kas redzami mums apkārt, un paši par sevi izskatās mīlīgi un jauki, taču daļa – kad ver muti vaļā, tad iespaids kļūst gana netīkams, jo mazuļa bailes, vēlme sevi parādīt un vēl nez kas, ko reizēm nespēj nomierināt pat saimnieka rūpes vai aizrādījums, apkārtējiem uzdzen nepatiku tieši tāpat kā nepieklājīgi, neuzvedīgi bērni vai pieaugušie. Kādai citai dāmai šķiet nepieļaujama situācija, kad kāda lieta nav nolikta precīzi tai paredzētā vietā. No vienas puses, lai jau tā būtu, bet – ja tu esi vien ciemiņa statusā, tad kādas tev tiesības kārtot otra māju? Vēl ir kāda, kas tic amuletiem un citām pārdabiskām lietām, tādēļ Keita zem savas un vēlāk arī tēta gultas atrod salmu vudū lellītes. Savukārt cita izrādās svaigēdāja, kura nepieļauj nekādus, viņasprāt, neveselīgus ēdienus, kā rezultātā Keita sāk regulāri vakariņot pie Meritas, bet skolā ēst tik daudz, ka skolotāja sāk uztraukties, toties tētis pēc darba iegriežas paēst ēdnīcās. Vēl citai ir pieci bērni, kuri uzvedas tik nevaldāmi, ka gan Keita ar Meritu, gan Keitas tētis atviegloti uzelpo brīdī, kad visi dodas projām. Viena no kandidātēm gan Keitai patikusi tīri labi – tā, kura aizved viņus izdzīvošanas pārgājienā, turklāt no skata nemaz nepateiksi, ka blondā dāma minisvārkos uz ko tādu būtu spējīga. Un tas vēl nebūt nav viss, bet par to jālasa pašiem, ir riktīgi aizraujoši!

Kad nu šitik daudz piedzīvots, šķiet, vajadzētu mest mieru. Un, kā parasti tādos brīžos, atrisinājums nāk negaidot un nepavisam no tās puses, no kuras cerēts. Acīmredzot sava taisnība ir teicienam par vēlmēm, kuras vajag palaist vaļā, nevis izmisīgi censties piepildīt, jo tad tu, cilvēk, kļūsti sasaistīts, sasprindzis tikai uz to vienu, nespējot novērtēt iespējas, kuras pašas nāk pretī un padara dzīvi krāsainu. Tā arī šeit – jauns klasesbiedrs, kurš izrādās sakarīgs zēns atšķirībā no pārējiem klases puikām, un vecāki iepazīstas vecāku sapulcē (īstā vieta, vai ne?) Tad nu pamazām var atviegloti uzelpot, jo izveidojas gan draudzīgas attiecības bērnu starpā, gan arī starp vecākiem. Laimīgā kārtā arī Meritas mamma, kas ir vīra meklējumos, ir satikusi kādu, kas izrādījies pastāvīgs un piemērots kopdzīvei, un jāsaka – beigas labas, viss labs.

Šai grāmatā apskatīts tik daudz mūsdienu sabiedrībā aktuālo jautājumu, ka ne jau velti grāmata Žūrijas sarakstā iekļauta “11+” plauktiņā, savukārt, lasot ar mazākiem interesentiem, būtu vēlams to darīt kopīgi, jo var gadīties neizprotami jēdzieni, piemēram, nodaļā par paralēlajiem randiņiem vai dzimumlomām un vēl citās. Protams, viss atkarīgs no lasītāju dzīves pieredzes un pasaules uztveres. Un pilnīgi noteikti šo grāmatu vērts izlasīt arī pieaugušajiem turklāt neatkarīgi no statusa, kādā viņi dzīvē atrodas, jo ir interesanti gan no malas paskatīties uz problēmām, kuru tev nemaz nav, bet varbūt – tieši otrādi – ir, gan padomāt par to, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi ir, ieraudzīt kādu “skabargu acī”, ko citādi, iespējams, nepamanītu, un vēl, un vēl...

Bet visvairāk, manuprāt, ir vērts šis citāts:

“Tēti, vai tu zini, kas ir mīlestība? – nedaudz mainīju sarunas tematu. Tētis nopūtās. Nesapratu, kāpēc mīlestība cilvēkus vai nu samulsina kā Meritu, vai arī liek nopūsties kā tētim. Par mīlestību taču varētu runāt priecīgi un gaiši.

- Kad es biju kopā ar tavu mammu, tad, manuprāt, es zināju, kas tā tāda ir, - tētis stāstīja. – Bet tagad... Nesaprotu, vai es esmu mainījies vai arī mīlestība kļuvusi citāda, bet tagad ar to ir kaut kā sarežģītāk.

- Kas ir sarežģītāk?

- To atpazīt.

Tētis izskatījās vēl vairāk apmulsis nekā iepriekš.

- Bet kas tur sarežģīts?

Tētis paraustīja plecus. – Nezinu. Katrā ziņā tas nav tik vienkārši, kā no malas šķiet.”

Uz šīs nots šoreiz beigšu. Lai katram izdodas mīlestību ieraudzīt, piedzīvot un saprast, lai tas nav tik sarežģīti, kā šķiet, kad visā esi sapinies! Paldies Rēli Reinausai par stāstu un Dailai Ozolai par brīnišķīgo tulkojumu, kā arī Marjai Līsai Platsai par tik ļoti iederīgajām ilustrācijām! Un – jā, savā ziņā paldies arī negadījumam, kura dēļ bija tas brīvais brīdis iesprukšanai bibliotēkā un gaidīšanai, kālabad pie lasīšanas tiku ātrāk!