Cilvēkam vajag suni | pluumiitbeerns.com

7.03.2023.

Noskatīties izrādi “Teātris.Zip” ekrānā un lūkoties, vai to varēs skatīt arī “dzīvajā ēterā”, turklāt Rīgā? Pārdomāt un saprast, ka šo izrādi vajag skatīt kopā ar saviem audzēkņiem? Sazināties ar Valmieras drāmas teātri un pēc tam ar skolēniem, lai rezervētu biļetes? Un doties uz teātri visnotaļ sniegainā dienā, papildinot ceļu ar stāstiem par Rīgu? Jā, tā ir mana un manu skolēnu satikšanās ar Valmieras drāmas teātra izrādi “Cilvēkam vajag suni” (pirmizrāde 2020.g.6.februārī, ak mūžs, cik sen un kādos laikos!...), kuru valmierieši atveduši rīdziniekiem uz Dailīti.

Ja nu kāds vēl bez manis “pārzina” jēdzienu, kas man uzdzen alerģiju – t.s. kompetenču izglītību zem koda “Skola 2030” un, ieskatījies 4.klases latviešu valodas programmā, ierauga tur cita starpā terminu “Dzīvnieku valoda”, tad ir varianti, ko par to padomā... Es diemžēl vai par laimi piederu pie brīvdomātājiem, kas situācijā, kad jādara pašai, arī daru pati, bet – pēc sava prāta, tas nozīmē – pati izvēlos materiālus, ar kuru palīdzību skolēniem gan gramatikas gudrības, gan sirdsgudrības ierādīt. Tad nu Regīnas Ezeras darbs “Cilvēkam vajag suni” ir viens no manas izvēles gabaliņiem, kas rezultējies visnotaļ jaukā notikumā. Lai man piedod kolēģi, kam būs tas gods pēc vairākiem gadiem (ja nekas nemainīsies literatūras programmās...) ar maniem audzēkņiem lasīt šo darbu, jo vairums viņu teiks, ka to lasījuši jau sākumskolā, kā arī skatījušies teātrī... Jā, mēs patiesi atkal veicām vienu kārtīgu “teātra mājasdarbu” – es lasīju priekšā, bērni klausījās un strādāja darba lapās, atbildot uz manis izdomātajiem jautājumiem un pārdomu mirkļiem, kā arī skaidrojot izteicienus, kuru grāmatā bija ne mazums. Protams, šie klausāmdarbi viņiem patīk vislabāk, jo skolotājas lasījumu klausīties taču ir tīrā bauda (kura reizēm tiek “sabojāta” ar veicamiem uzdevumiem...), turklāt ik reizes pēc lasījuma klasē bija aplausi, paldies par tiem!... Protams, dažas rindkopas izlaidu gan gadījumos, kad tās bija, manuprāt, bērniem par “lielu”, gan arī pulkstenis nepielūdzami rādīja, ka tūlīt būs zvans, taču tie bija tādi mazi “iztrūkumi”. Jāpiebilst, ka šī izrāde iekļauta arī “Latvijas skolas somas” programmā, savukārt izrādes programmiņā apakšvirsraksts vēsta, ka tā ir izrāde visai ģimenei, un pievienošos tiem teātra mājaslapā publicēto atsauksmju autoriem, kas norāda, ka šai izrādei nav vecuma ierobežojuma, to patiesi var skatīt ikviens, tikai mazākiem skatītājiem noteikti vajadzīgs sagatavošanās darbs.

Kā jau parasti reizēs, kad uz teātri dodos ar audzēkņiem, esmu tāda mazliet “klukste – cāļu māte”, tā arī šoreiz – gan teātrī, gan arī tagad – rakstot -, domas plivinās apkārt un nespēj visai mierīgi nosēsties tām paredzētajās vietās... Nevaru precīzi pateikt, kura pēc kārtas no režisora Jāņa Znotiņa veidotajām izrādēm šī ir, bet viennozīmīgi viņš ir mans otrs režijas favorīts līdzās Valteram Sīlim. Gluži tāpat kā jau gadījies ar vairākiem citiem darbiem, arī šeit bija priekā palecoša sirds tajos brīžos, kad no skatuves saklausīju tieši tās grāmatas rindiņas, kuras īpaši uzrunāja mani, un kuras dramatizējuma autore Ance Muižniece ievijusi izrādes darbībā. Savukārt scenogrāfes Pamelas Butānes veidotās it kā vienkāršās un reizē tik daudzveidīgās konstrukcijas uz skatuves, kas, aktieru roku pārvietotas, veidoja visdažādākos interjerus, kuros norisinājās darbība, bija kā senlaikos dzejnieka Ojāra Vācieša rakstītās rindas “Esi dzejnieks – taisi no nekā”, kad taču ikviens ar fantāziju kaut mazliet apveltīts cilvēks, bet jo sevišķi bērns, spēj iztēloties vienkāršu koka klucīti par jebko, kas vien nepieciešams spēlē. Kostīmu mākslinieces Ingas Siliņas veidotie vienādi pelēcīgie tērpi un “suniskie aksesuāri” – cepures ar ausīm (man tās vairāk šķita spaniela nevis tīrsugas takša ausis) un mugursomas ļāva ikvienam iztēloties tieši tādu suni, kādu vēlas viņš pats, savukārt aktieru cilvēciskajās izpausmēs atminēties kādu dzīvē redzētu līdzīgu personāžu, kas varētu būt parādījies uz skatuves. Jēkaba Nīmaņa mūzika jau vairākkārt man šķitusi tik vienkārša un reizē daudzvārdīga, neuzbāzīga, bet smalka, kas atstāj vietu tavām paša pārdomām un maigi papildina norises uz skatuves, turklāt kopš reizes, kad pašu Jēkabu Nīmani vēroju uz skatuves izrādē “Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi” man reizēm uzaust atmiņā tieši viņa spēlēto mirkļu bildītes... Un, protams, bez gaismām un ēnām jau būtu pagrūti iztēloties gan dienas ritumu maiņu, gan iedzīvoties sajūtās, kas mitinās skatuves tēlu dvēselēs, par to parūpējies gaismu un video mākslinieks Jānis Sniķers.

Tā kā aktieriem, kas spēlē šai izrādē, ir uzticētas vairākas lomas (izņēmums ir Mārtiņš Liepa, kas ir Suņu vīrs), turklāt pieciem no viņiem jābūt arī suņu lomās, tad jāsaka, ka mums bija iespēja piedzīvot to dzīvo pārtapšanas brīnumu, kas skolēniem šķita visaizraujošākais, jo neviltots bija viņu izbrīns, kad nākamās dienas rītā visu pirmo stundu veltījām nevis matemātikai, bet gan vakardienas iespaidiem, un viņi pārliecinājās, ka aktieri spēlējuši vairākas lomas, un – kā gan viņi to spēj, tas taču nevar būt, ka viens un tas pats cilvēks var tik ātri pārģērbties un tā mainīt savu izteiksmes veidu!!! Vislielākais pārsteigums esot bijis “tas, kurš piedzēries” (tātad Mārtiņš Meiers), jo viņš taču bija “galīgi pillā”; nevar būt, ka pirms tam spēlēja sunīti; tāpēc es viņu meklēju, lai pasniegtu puķes, un nevarēju ieraudzīt; nē, viņš stāvēja blakus tam, kuram tu iedevi puķes... Un kā esot iespējams tas, ka suns savu potenciālo saimnieku aiznes pa gaisu? (Jaunam, spēcīgam puisim tāds sirsnīgs uzdevums – pacelt “opiņā” vienu no Valmieras teātra godājamajiem meistariem Rihardu Rudāku) Un tā aktrise taču spēlē “Radiņos”! (Tātad Ilze Pukinska) Un vienas meitenes pārsteiguma čuksts man aiz muguras mirklī, kad Irma bučojas ar Arnoldu, un otras atbildes čuksts, ka tā aktieriem esot jādara... Un tas Jaguārs (tātad kaķis, nešķīstības iemiesojums, šito zvēru!!! – Rihards Jakovels) – kā viņš varēja tur uzrāpties, izdarīt to tik veikli, kā viņš ielocījās tai mazajā dekorācijā, kad bija baldriānu pielaizījies!!!... Jaguāra vārds mums tagad klasē tiek locīts regulāri tai īpašajā intonācijā, ko lietoja viņa saimniece! Un gan starpbrīdī, gan pēc izrādes, gan arī nākamajā dienā vairākkārt tika atsaukti atmiņā grāmatas fragmenti un konstatēts, ka ir dažas atšķirības, kas man, savukārt, sagādāja prieku – lasījums patiesi uztverts visnotaļ precīzi, un atkal bija iemesls sarunai līdzīgi kā par Pinokio gaitām, kad ne visu grāmatā lasīto atveido uz skatuves visdažādāko iemeslu dēļ.

Šķiet, ka viena no īpašām bagātībām šai izrādē ir arī tā, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem un piederumiem tiek atveidota gan suņa elsošana, gan smilkstēšana, gan prieks, gan žāvāšanās, gan cīņa par našķi, gan visnotaļ garlaikotais slinkošanas mirklis. Draudzene un kolēģe vienā personā, kura bija līdz ar mums šajā piedzīvojumā, pēc tam teica, ka vienkārši bez elpas no smiekliem, kad iedomājas savu mājas mīluļu – suņu un kaķu – izpausmes, kas tik precīzi atveidotas uz skatuves, piemēram, suns, kas lēkšo pie mājiniekiem, tos sagaidot, vai kaķa nicīgais ģīmis, kad, viņaprāt, saimnieku glaudīšanās ar suni, šo sniegoto un slapjo vilnas kumšķi, ir uzskatāma par kaut ko nožēlojamu... Arī to mēs izrādes gaidīšanas gaitā izmēģinājām – mācoties par monologu uzrakstīt sava mīluļa pārdomas, kas rosās viņa prātā un ko tās varētu vēstīt par viņa dzīvi mūsu mājās, bija interesanti!

Vēl viena uzteikšanas vērta lieta ir izrādes programmiņa, kurā mazliet vēstīts par pašu Regīnu Ezeru un viņas suņiem, kā arī par vairākiem pasaulē pazīstamiem īpašiem suņiem, tāds neliels izziņas materiāls, ko katrs interesents pēc tam var papildināt ar to, ko kārojas papētīt tuvāk.

Jāpiebilst, ka izrādē, tāpat kā grāmatā, bija arī dažas vietas, kas, iespējams, kādam skatītājam šķistu pārāk atklātas, nepiedienīgas, sākumskolēniem neizprotamas vai nepiemērotas, taču - būsim godīgi, mūsdienu bērni tiklab mājās, kā skolā un uz ielas, nerunājot nemaz par interneta dzīlēm, ir redzējuši un dzirdējuši tik daudz, cik mēs bijām pamanījuši vien ap studiju gadiem. Turklāt, aizrāvušies ar izrādi, vismaz manējie vairākums to "trekno" vārdu pat nebija pamanījuši, lai gan arī es sēdēju uz adatām, zinot, ka tāds tur būs. Tai pašā laikā šī izrāde skar daudzus svarīgus jautājumus gan cilvēcisko attiecību jomā, gan tajā, vai patiešām cilvēkam vajag suni, un vai tā var būt laba dzimšanas dienas dāvana, jo diemžēl nav noliekama plauktā kā uzdāvināta krūzīte, tādēļ skeptiķiem atļaušos teikt - nevajag pārmēru bērnus sargāt no dzīves īstenības, viņi to sastaps tik un tā, labāk, lai līdzās ir cilvēki, kas to var izskaidrot, pārrunāt un atbalstīt, nekā tai brīdī, kad notiks šī varbūt pat nepatīkamā, skarbā un sāpīgā sastapšanās, bērns ir viens pats ar savām domām un sajūtām.

Jā, lai gan vakarā pēc izrādes, kad biju visus audzēkņus “izdalījusi” vecākiem nogādāšanai mājās, un kopā ar draudzeni un mūsu pašu bērniem smiedami un čalodami bridām pa sniegputeni uz autoostu, lai ripotu mājās, biju nogurusi kā suns, tomēr arī laimīga bez gala – gan par to, ka diena bija izdevusies un skolnieciņi mācējuši uzvesties un “iznesties”, gan par to, ka izbaudīts atkal kaut kas tik jauks, turklāt līdzās “valsts bērniem”, kā mēdzam saukt audzēkņus, bija arī pašu bērni. Un punktu visam uzlika vēl tai pašā vakarā saņemtā, bet tikai otrā rītā izlasītā ziņa no Ernesta mammas, ar kuru aizkustinājuma asaras izlauzās gan man, gan arī visiem, kam pēc tam dienas gaitā to nolasīju, skolnieciņus ieskaitot (tie gan vēl aplaudēja arī, kad beidzām “matemātikteātra” stundu...) – atļaušos to šeit ierakstīt:

“Vispirms ceru, ka visiem izdevās nokļūt veiksmīgi mājās. Jūsu fiziskās baterijas šodien noteikti ir kārtīgi izlādējušās un tagad tik pie miera, bet vēlos tās nedaudz uzlādēt arī ar mūsu ģimenes paldies par sarūpēto iespēju. No sirds pateicamies! Cik labi, ka šogad ir iespēja baudīt kopīgi tik daudz izrādes un varat bērnos sēt šīs teātra mīlestības sēklas, kas noteikti plauks un zels turpmāk. Tas tiešām ir paliekoši un to nav iepējams izmērīt. Un brīdis, kad bērni cēlās kājās, lai nestu ziedus bija emocionāla kulminācija, kas man lika saviļņojumā apraudāties. To sajuta arī aktieri! Jūs ar savu sirdi un piemēru iekustinat pārējo pasauli. Paldies!”

Te nu man jāpiebilst, ka vecāku nākšana līdzi uz izrādēm man ir ne vien atbalsts “cāļu skaitīšanā un pieskatīšanā”, bet arī mazliet iespēja vecākiem ieskatīties skolas sadzīvē un, protams, kopābūšana ar saviem bērniem, lai pēc tam pārrunātu redzēto un sajusto. Tāpēc jo lielāka cieņa gan tiem, kas jau laikus pieteicās braucienam, gan tiem, kas “nokrita no gaisa” pilnīgi negaidot, jo izrādījās brīvs vakars un dabūjamas brīvas biļetes pavisam īsi pirms. Šķiet, ka dažiem bērniem pat tas bija pārsteigums, par ko viņi nebija zinājuši.

Tāpēc no sirds paldies gan Valmieras teātra aktieriem un visiem izrādes darinātājiem, gan sirsnīgajiem jauniešiem, kas Dailītē rūpējas par skatītājiem visādos veidos, gan arī maniem audzēkņiem, viņu vecākiem, un maniem brīnišķīgajiem līdznācējiem un baudītājiem šai reizē – Mārtiņam, Ulvijai, Ancei un Martai! Bučas foršajiem!

P.S.Neņemiet ļaunā, ja šoreiz sanācis dikti personiski, jo šis bija patiešām īpašām sajūtām piesātināts notikums...