1.04.2025.

            Vai jūs zināt, ko dara skolotāji brīvos brīžos? Nu, nosacīti brīvos – piemēram, kad skolēni raksta pārbaudes darbus? Jā, dažkārt labo citus darbus, kas tapuši uzrakstīti iepriekš, dažkārt raksta mūžam nesarakstāmos birokrātijas kalnus, bet dažkārt – vienkārši lasa, un lasīt var  “da jebko”, izņemot, protams, telefonu, jo tas tomēr nav piedienīgi – skolēniem neļaut, bet pašiem...

            Tā nu arī es, iesaistoties apgāda “Zvaigzne ABC” jaunajā akcijā “Klases grāmatu plaukts”, esmu sarūpējusi krietnu žūksni (kopskaitā 20, jo tādi ir akcijas nosacījumi (ak, atmiņu zibsnis no seriāla “Emīlija – Latvijas preses karaliene, kur vārds “nosacījumi” ir īpašā “mērcītē”...) – vismaz 20 bērnu grāmatas vienā pirkumā) grāmatu, atvedusi tās uz skolu, un pēcpusdienā plānoju kopā ar bērniem iekārtot plauktu. Taču līdz tam vēl jāpagaida, turklāt esmu no skolotājiem, kam labpatīk uzticēties (cik nu mūsdienu “žuļiki”, kuri jāapgrūtina ar izglītības nastu, to uzticēšanos atļauj...) un nevis skatīties “uz pirkstiem”, lai visi strādātu, galvas nepacēluši, tāpēc izceļu no grāmatu kastes vienu – Ilzes Meisteres “Baseina pārvaldnieks medī pīles” ar Ingas Actiņas ilustrācijām, un ļaujos lappušu vilinājumam. Manas audzināmās klases skolēni par šo nemaz neliekas īpaši pārsteigti vai traucēti, pat tīri mierīgi darbojas angļu valodas lauciņā, paralēlklase savā angļu valodas darbā mazliet “iespringst”, sak, nevar būt, ka skolotāja tagad tā mierīgi lasīs! Jā, zinies, lasīs gan, un jūs godīgi strādāsiet, jo mācāties tomēr priekš sevis, nevis manis, vecākiem vai kāda no cipariem, kas norāda jūsu zināšanu līmeni. Kad atgriežos pie savējiem un pavēstu, ka grāmata tuvu pusei, šie nemaz nebrīnās, zina, ka šodien vēl dabaszinības jāuzraksta, turklāt paši arī aktīvi grāmatu kastē parakņājušies, tā kā esam līdzvērtīgās noskaņās. Un vakarā, kad skolā aizķērušos grāmatu palūdzu saviem puišiem tomēr atgādāt, ja reiz uz miestu jābrauc, izlasu līdz galam – ak, to laimi, to prieku, un arī vienu mazu aizkustinājuma mirkli izskaņā!...

            Iespējams, kādam šāda mana atzīšanās liksies mazliet dīvaina, jo – vai tad tā drīkst? Es esmu brīvdomātāja un teikšu, ka drīkst, jo – kā gan citādi, ja ne ar savu piemēru, pievilināt skolēnus tam, kas patiesi vajadzīgs un obligāti darāms? Turklāt manā klasē šis nosacījums ir spēkā – ja esi pabeidzis obligātos darbus (pārbaudes darbs, klases darbs, mājas darbs un tamlīdzīgi darbi), tad drīksti sevi “izklaidēt” patstāvīgi – ar grāmatu, zīmēšanu, krustvārdu mīklām, kaut vai liecies uz sola un guli nost, tikai nekrāc! (tas nozīmē – netraucē citus!), un ir bērni, kas to apzinīgi un labprāt izmanto. Jā, varbūt ir mazliet traucējoša tā snaikstīšanās pa klasi, lasāmo grāmatu paņemot, taču to var atrisināt, attiecīgo materiālu jau laikus sagatavojot uz sola vai somā, un vajadzības gadījumā izmantojot.

             Bet tagad par grāmatu! Kas tajā ir tik aizraujošs, ka dienas gaitā grāmata cauri gan, turklāt vēl jātriec mājinieki tai pakaļ? Nu, ar to triekšanu ir tā, ka rīt noteikti būs kāds, kam to konkrēto grāmatu ļoti vajadzēs, ja jau skolotāja lasīja un dvesa, ka “šaaausmīgi laba!” un tad jau es ātri palikšu bešā. Bet, ja nopietni, šis atkal ir tāds mūsdienīgs Zentas Ērgles, Astridas Lindgrēnes, Ēriha Kestnera, arī Dainas Ozoliņas, Dzintara Tilaka un varbūt vēl kādu rakstnieku darbu, stilu un sajūtu “krustojums”, kas burtiski ievelk sevī, aicinot nenolikt grāmatu līdz pašam galam. Kā lasām uz pēdējā vāka “Vai tu esi bijis bērnu vasaras nometnē? Tā taču ir lieliska pieredze, vai ne? Ak tavs draugs nav bijis? Tad tas ir steidzami jālabo! Nometnēs sākas jaunas draudzības un vispār notiek neticamas lietas!” Tajā ir viss, kas pienākas, - bērni ar dažādiem raksturiem, iesaistīšanās un interese citam par citu sociālajos tīklos, nometnes ikdiena ar ekskursijām, nedarbiem un neplānotiem notikumiem, nometnes vadītājas, no kurām viena ir īsta modes dāma, bet beigās izrādās, ka nekas nav tā, kā izskatās... Ir zēnu un meiteņu attiecības, ir vēlme sevi parādīt, “paspīdēt” un arī paslēpties, aizbēgt no ierastās vides, nesaprast, ko vecāki “ieraudzījuši” tajā nometnē un vēl, un vēl...

            Lasot grāmatu, var mēģināt uzminēt, kurā Latvijas vietā varētu norisināties darbība, bet laika gaitā saproti, ka tavās zināšanās nav tādas vietas, kur visi aprakstītie objekti atrastos vienkopus vismaz vienas pilsētiņas ietvaros. Tiesa, tas nemazina stāsta burvību! Un notikumi, kuros “iekuļas” nometnes dalībnieki, ir tiklab ticami, kā neticami, jo – vai gan ir daudz cilvēku, kas “nebāzīs degunu” aizliegtās vietās, lai arī kas no tā iznāktu? Vai mēs katrs kādā vecumposmā neesam ticējuši spokiem un mēģinājuši izsaukt garus? Vai mēs neesam sastapuši ļaudis, ar kuriem sākumā šķiet - nevarēs sadzīvot ilgāk par piecām minūtēm, bet vēlāk izrādās, ka esat nešķirami? Un vai gan vismaz pieaugušā vecumā kaut reizi mūs nav pārņēmusi savādi saldsērīga nostalģija, veroties uz vecākiem, vecvecākiem vai mazajiem radiniekiem? Nu ir taču, tāpēc jau grāmata tik labi lasījās, un gluži ka dziesmā – “tik tuvs un pazīstams it viss”!

             Tā kā šodien ir Joku diena, tad skaidrs, ka neiztikt arī bez kādas amizantas situācijas. Mums skolā ir peldēšanas skolotājas un skolotājs, turklāt pasaulē ceļi, kā zināms, krustojas un šķiras visdažādākajos veidos, tāpēc nebrīnos par cilvēkiem, kurus satopam dažādās vietās. Un tā nu mans vīrs vakarā, atvesto grāmatu ieraugot, vaicā: “Vai tā ir grāmata par Imantu? Nu viņš taču ir baseina pārvaldnieks! Un skolēni reizēm stipri līdzinās pīlēm!...” Ak, to smieklu mūsmāju virtuvē! Rīt jāizstāsta kolēģim, un domāju, ka viņam ar humora izjūtu viss kārtībā...

             Kas bija aizkustinājuma mirklis grāmatas izskaņā? Epizode, kurā atklājas otras nometnes skolotājas iemesli, kāpēc viņa ir tāda, kāda ir, mūsdienu valodā runājot – bērnības trauma, kas “nāk līdzi” visu dzīvi un izpaužas visdažādākajos veidos, arī nespējā nodibināt kontaktu ne ar skolēniem, ne citiem cilvēkiem.

              Tā, lūk, man Joku dienā veicās ar grāmatu darbiem! Lai visas dienas gadā mazliet gaišākas dara joki un labas grāmatas, kuras var “ielasīt” sevī iekšā (tātad – izdzīvot sevī) un kuras var izmantot citu kārdināšanai!