19.02.2022.

Vēl viena no atgūstamajām un ilgi gaidītajām izrādēm beidzot piedzīvota. Un jāatzīstas, ka šobrīd mans iecienītākais režisors no mūsdienu režisoru pulciņa, ja tā drīkst izteikties, nepārprotami ir Valters Sīlis – visspēcīgāko piedzīvoto “prāta trenažieru” autors. Tik daudz pārdomu, tik spilgts un skaidrs rokraksts, aktuālas tēmas – viss vienā apaļā kamoliņā, ko šķetināt un šķetināt, tīt un pārtīt savā prātā, līdz “nosēžas” un liekas mierā tik ilgi, kamēr kāds vai kas atkal uzšķiļ kādu dzirksteli tai pašā virzienā...

Jau ejot uz Valtera Sīļa veidoto izrādi “Finlandizācija” Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē, zināju, ka tā būs riktīgi spriedzīgs gabals, šķiet, kaut kur bija dzirdēts jēdziens “politiskais trilleris” tieši šī darba sakarā, zināju arī, ka man tajā būs divi aktieri, kuru spēle ļoti iet pie sirds – Gundars Grasbergs un Ivars Kļavinskis, bet, protams, arī visi pārējie bija brīnišķīgi, un arī šeit, tāpat kā “Sarkanajā un melnajā”, mani īpaši šarmēja Voldemāra Šoriņa tēls, ar saviem īsiem parādīšanās mirkļiem radot ļoti spēcīgu iespaidu.

Izrāde “Finlandizācija” tapa vēl tālajā 2019.gadā, kad nevienam pat sapņos nerādījās “tukšais laiks”, kura dēļ pie izrādes lūkošanas neizdevās tikt visai ilgi. Tas, ko zinājām jau toreiz, un zinām un jūtam arī šobaltdien, ir saspringtās politiskās situācijas, kas, lai cik fiziski tālu varbūt no mums norisinātos, tomēr ir jo cieši līdzās, jo attālumam mūsdienās nav nozīmes, un mēs ikviens esam cieši saistīti arī ar it kā tālu no mums esošām pasaules norisēm. Lugas autors somu rakstnieks Juha Jokela, kā lasāms izrādes programmiņā, raksta par mūsdienu pasauli un tajā aktuālo, ietverot tiklab biznesa pasaules norises, kā cilvēka sajūtas un pārdomas. Arī režisors Valters Sīlis programmiņā raksta: “Man šīs lugas iestudējums ir iespēja izteikt kaut ko ļoti personīgu, jo šādos un līdzīgos gadījumos sirdsapziņa liek par sevi manīt, lai arī kāda izvēle tiktu veikta.” Man šeit gribas piebilst, ka, lai kādu izrādi Valters veidotu, tajā allaž būs runa par izvēlēm un sirdsapziņu, par to, kā būt un pastāvēt starp dažādiem dzirnakmeņiem, vai ir iespēja izritināties tiem cauri, saglabājot savu grauda kodolu veselu vai tomēr nē...

Ieklausoties izrādes mūzikā šķita, ka ieskanas kaut kas tuvs un pazīstams, tad nu lūkojos programmiņā vēlreiz vērīgāk – nu kā tad, komponists Edgars Raginskis, viņa partitūra arī izrādē “Svina garša” – tieši tikpat piemērota, reizēm līdz kaulam griezīga, brīdinoša, biedējoša, bet skaidrs, ka tāda, kas neliks mierā. Tāpat gribas uzteikt tik ļoti biroja vidi (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš) un arī krodziņa vidi atainojošās gaismu un ekrānu spēles (video mākslinieki Toms Zeļģis un Linda Ģībiete), jo bija sajūta, ka esi tepat vien – blakus kabinetā itin modernajos birojos ar stikla sienām, kur taču redzams viss, kas notiek līdzās. Šodien, kad ar tehnoloģiju palīdzību iespējams viss neiespējamais, izrādās, ka arī “ziņu lasīšana” vai cits televīzijas raidījums it mierīgi dabūjams gatavs un tu sajūties kā pats savā mājā pie ekrāna sēdēdams. Pirmā cēliena beigās man “pielēca”, kā iespējams, ka Agnesei Budovskai ar daždesmit minūšu starpību būs dalība divās izrādēs, jo viņas rosīgā žurnāliste Henna Suvanto patiesi dzīvojas “ekrāna otrā pusē” – konkrētajā izrādes dienā tas man bija tāds mazliet izmisīgu pārdomu mirklis – pa kuru laiku paspējams tapt gatavai uz tik nopietnu izrādi kā “Asins kāzas”, bet re, kā ar tehnoloģiju atbalstu viss notiek! 👍

Zinu, ka tagad, jau pēc izrādes noskatīšanās, vēlreiz jānoklausās Podkāsts Nr. 3,

https://teatris.lv/lapas/e-teatris

kurā sarunājas Valters Sīlis, Gundars Grasbergs un Jana Ļisova. Tā kā pagājis jau tik ilgs laiks kopš pirmās klausīšanās reizes, kas tad arī bija manis īstenais aicinātājs uz šīs izrādes lūkošanu, šis tas no dzirdētā ir piemirsies, savukārt šis tas, iespējams, tagad būs skaidrāks nekā klausoties pirmoreiz.

Interesanti, ka samērā nesen ar draudzeni runājām par zinātnes sasniegumiem un to izmantošanu sabiedrības labā vai varbūt nemaz ne labā, un starp visām citām atnāca arī doma, ka reizēm zinātne ir tāda diezgan pērkama sieviete, jo neba nu visi sasniegumi, lai cik arī vērtīgi būdami, nes cilvēkiem labu vien, mēdz taču būt arī otrādi un pavisam skumji. Arī šajā izrādē – īstenais zinātnieks Taisto Peltola Ivara Kļavinska izpildījumā ir tik ļoti uzticīgs zinātnei un tam, ko tā labu spētu darīt cilvēkiem, ka pat nepieļauj domu par kaut kādu lavierēšanu, izlocīšanos, kaut kādām “rebēm” un iešanu pret savu sirdsapziņu. Viņa spēcīgie vārdi par to, kam tad uzticēties, stingrā nostāja un finālā arī, manuprāt, patiesi attaisnojamā rīcība, sabojājot iekārtu, kuru vēlas izmantot, neievērojot iepriekš panāktās vienošanās, bija tāds īstens cilvēka gara spēka paraugs, kad zini, ka neļausi savus sasniegumus un atklājumus nelietīgi izmantot.

Savukārt Jone Hogisto, mārketinga direktors, ko atveido Uldis Anže, manās acīs bija viens riktīgs biznesmeņa paraugs, kurš dzīvo pēc principa – ja ne tu, tad tevi (apēdīs, nošaus, pazudinās...), sak, lai nu paliek visas ētiskās vērtības, bizness ir jābīda kaut vai pāri līķiem... Jo sevišķi spilgti to sajutu brīdī, kad viņi ar Gundara Grasberga atveidoto Olli Mentimā atgriezušies no Krievijas, kur ar helikopteru aizvesti mežacūku medībās, un Ulda Anžes varonis uzjautrinoties stāsta mājās palikušajam Ivara Kļavinska varonim par medībās notikušo, kā kompanjons ar “Kalašņikovu” rokās bliezis pa mežacūkām. Un tad vēl tas žests ar “viltoto bīriņu”, tā laikam to sauca, amizanti bez gala... Taču stresa bumbiņu ripināšana plaukstā un nokaitinātā Olles uzbrēciens, lai taču liekas mierā, ka ir svarīgas lietas pārrunājamas, - tiiik pazīstami, jo arī es pie šādiem izgājieniem jūtos nokaitināta (atzīšos, ka man arī dažbrīd šķita – nu ko var ņemties ar tām bumbiņām, reāli besī ārā! 😠)

Un pats Olli, ko izdzīvoja Gundars Grasbergs, - izpilddirektora sūrais liktenis, kad tev ir kolēģi, ar kuriem tevi gan vieno kopīgs bizness, bet vērtības reizēm atšķiras, un tad tu esi tais dzirnakmeņos – kā pateikt, ka jādara tā vai citādi, kā panākt, lai viss norisinātos gludi, lai nevienu neaizvainotu un tai pašā laikā nenodarītu pāri arī sev? Tās saspringtās plaukstas, tie žesti, sejas izteiksmes, vēlme ieklausīties un pašam tik uzklausītam – arī reāli pazīstami mirkļi, lai gan nestrādāju biznesā...

Vienmēr apbrīnoju gan režisoru, gan aktieru māku ar mazumiņu – dažām nelielām epizodēm – pasniegt tik daudz – gan Voldemāra Šoriņa atveidotais valsts sekretārs, gan Daces Bonātes jaunā ārējās tirdzniecības ministre (nez, kāpēc notika šī ministru maiņa?...) – tik pārliecinoši tēli, turklāt šoreiz man šķita, ka arī birokrātiju ļoti precīzi iemiesojoši, jo “mums ir tikai piecas minūtes laika sarunai”...

Īpašs brīnums man bija Janas Ļisovas radītā tulce Larisa Hāpala gan ar valodu spēlēm, kad tika fantastiski tulkots, gan ar savu stāstījumu par maģistra darbā atklātajiem vērojumiem, gan arī ar pārtapšanas prasmi – no biroja uz krodziņu un atpakaļ, no draudzīgas sarunas uz gandrīz naidīgām izpausmēm. Ja vēl atceros Janas Ļisovas stāstījumu par surdotulka profesijas apguvi iekš labdarības maratona “Dod pieci!”

https://www.youtube.com/watch?v=ELwyi74Klww

un brīnišķīgo Adventes kalendāra apsveikuma dziesmu https://www.youtube.com/watch?v=JcE0ysl0mz0

tad jāsaka, ka Jana ir kā īsts pārsteigums.

Savukārt Daigas Gaismiņas izveidotas ārējās tirdzniecības ministres Hanneles Virtas tēls – reizē stingra, strikta, nepieejama biznesa lēdija un augsta ranga amatpersona, kurai tomēr ir arī savs viedoklis, kas taču drīkst nesakrist ar oficiālo valsts viedokli un nostāju, un Olli sena paziņa, kurai viņš iedrošinājies lūgt atbalstu biznesa jautājumos, manuprāt, tik ļoti spilgti ataino to, cik maz gan tu drīksti būt pats, ja esi izvēlējies piedalīties politikā, ka spilgtāk jau vairs nav iespējams. Tāpēc arī droši vien jāpiekrīt tam, ka biznesā un politikā draugu nav, tur tā vien lūko, kā otram iedurt dunci mugurā, un senai draudzībai kopš skolas gadiem tur vairs nav vērtības. Bet varbūt tomēr ir?...

Vēl viens gabaliņš, ko pie izdevības papētīšu sīkāk, ir stāsts par cilvēka patību vai tās neesamību, par ko savā maģistra darbā rakstījusi Larisa – šis bija īpašu pārdomu vērts, jo arī es kādreiz esmu aizdomājusies, kā gan tas nākas, ka cilvēki sevi vai nu ceļ debesīs, vai ļoti noniecina, kā tur īsti ir ar to pašapziņu, un kāpēc lielām tautām tā ir citādāka, bet mazām – citādāka? Vai tas ir stāsts par to, ka tad, ja tu cilvēkam ik dienu stāstīsi, ka viņš ir cūka, viņš kādā jaukā dienā patiesi sāks rukšķēt? Tātad – ko mēs varam ietekmēt, apkārtējai sabiedrībai stāstot ik dienas kaut ko vienu, konkrētu, “borējot” un “potējot” savu patiesību, kas nebūt nav vienīgā uz pasaules? Interesanti, cik ļoti uz šo stāstu kādā krodziņvakarā “pavilkās” gan Olli, gan Taisto, savukārt Jone bija gana skeptisks...

Jā, ripojot mājās pēc izrādes, vēl ilgi nevarēju vien norimties, paspēju aizsūtīt visām savām teātra fanēm atsauksmes un sajūsmu par piedzīvoto, turpināju fanot arī mājās, un no sirds priecājos, ka beidzot bija iespēja šo sengaidīto gājienu piedzīvot!

P.S. Jāatzīstas, ka līdz brīdim, kad izrādes programmiņā izlasīju jēdziena “finlandizācija” skaidrojumu, savā prātā domāju, ka tas tāpat vien – vārdu spēle, ja reiz runa par Somiju, bet nekā – izrādās pavisam nopietns politisks un vēsturisks jēdziens.

Savukārt Ulda Anžes teiciens, ka tad, “ja viens sīks susliks kā Somija sāks rādīt vidējo pirkstu tādam lielam lācim kā Krievija, tad nemaz vairs nebūs labi” bija gan smieklus raisošs, gan kārtējo nopietnu domu aizkurinošs – kā tas ir, ka nav un nav iespējas darīt kaut ko citādi, likt ievērot arī citus noteikumus, nevis tikai savējos...

Un vēl īpašs prieks par superīgajiem jauniešiem, kas mūs, teātra mīļus, allaž tik sirsnīgi sagaida un aprūpē gan dokumentus pārbaudot, gan par jauniem teātra žurnāliem izstāstot, gan pavasara sveicienus aktieriem nogādājot!