22.09.2024.

            Dublis Nr. 2 jebšu turpinājums divdienniekam teātrī – satikšanās ar dullo Dauku 124 gadus pēc tam, kad viņš pirmoreiz bija uz šīs zemītes. Zīmīgi, ka pašulaik lasītāju aprindās aktualizējusies tēma par skumjo latviešu bērnu literatūrā (domāju, ka “Dullais Dauka” varētu pretendēt uz skumju un vardarbības “top” gabalu), savukārt par pārdzimšanu, atgriešanos uz zemes vairākkārtīgi, kā arī to, kas tad ir vecs, vecums un tamlīdzīgas pārdomas, grāmatas un arī izrādes virmo apkārt “biezā slānī”. Protams, vakardienas izrādes iespaidā pēc šodienas programmiņas izlasīšanas man “piesitās” ģeķīga doma – nez, kā būtu, ja Dauka sastaptos ar “Bezkaunīgajiem večiem” viņu laikmetā Kalifornijas saulrietā, kas tik skaisti izgaismojās uz skatuves, par ko viņi runātu sakarā ar horizontu, kāds tas būtu katram no viņiem? Ehh, fantāzija!

            Izrāde “Dullais Dauka” Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi tikai pirms divām dienām, tātad – es viesojos otrajā vakarā, kad tā satiekas ar skatītājiem. Jāatzīstas, ka režisora Jurģa Lūša vārds man ir svešs, viņa veikumu vēroju pirmoreiz, un – esmu sajūsmā! Protams, arī scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ildzes Jurkovskas tērpi un akmeņi, jūras viļņi un sniega lauki, ganāmpulks un vēži, un vēl, un vēl... aizrauj elpu un reizē aizrauj skatītāju sev līdzi Daukas pasaulē. Komponista un skaņas dizainera Henrija Poikāna veikums – tik niansēts, ka pagaist apkārt esošie skatītāji, un savās sajūtās un domās attopos jūras malā, bet vienotra skaņu kārta šķiet pārvietojamies pa aizmuguri pavisam tiešā veidā – te tuvāk, te tālāk, dimdēdama un dūkdama. Kā jau ierasts, jaunajā zālē pie gaismām Lienīte Slišāne – īsi pirms izrādes sākuma viņa ienāk un dodas uz savu burvestību nostūri, un pāršalc  tik silta sajūta zinot, ka visas gaismu spēles būs ļoti niansētas...

            Tā kā šobrīd visādi “teātra mājasdarbi” saskrējuši biezā slānī, tad senlasītais Sudrabu Edžus darbs vēl gaida pārlasāms, bet esence jau visiem, kas savulaik skolā gājuši, zināma tāpat. Taču dažās vietās, klausoties aktieros, man šķita, ka pievienotas vēl kādu tālaika spalvasbrāļu rakstītās rindas, pēc kurām būs jāpameklē, vai arī jāpalūkojas paša “Dullā Daukas” autora citos rakstu darbos, kurus, jāatzīstas, neesmu dikti daudz lasījusi – tik vien kā “Laimzemes skolu” un “Velnu dzinēju”. Mazliet aizpildāms lauciņš paveras, lasāmliste īsāka nekļūst... Taču interesanti, ka izrādes veidotāji programmiņā piemin piecus “zvaigžņu komandas” dalībniekus vecumā no 131 līdz 115 gadiem un to radītājus Raini, Blaumani, Poruku, Skalbi un Sudrabu Edžu, - arī te būs pētāmais lauciņš, kurus no jauniem, alkainiem pasaules noslēpumu meklētājiem domājis režisors. Un izrādās, ka taisnība gan atziņai “jo vairāk es zinu, jo mazāk es zinu”, tātad apjaušu bezgalīgo neatbildamo un neatbildēto vaicājumu klāstu, gan arī tam, ka meklētāja gars mūžam dzīvs, un mūžam mums apkārt būs zinātkāre, kas vienus iepriecinās, bet citus kaitinās, jo “neesi tik gudrs!” Ak, tās bērnišķīga izbrīna un zinātkāres pilnās Kārļa Reijera acis un sejas izteiksmes, šķiet, nevaru iedomāties nevienu citu aktieri, kas spētu vēl labāk atbilst šim tēlam! Protams, kārtējo reizi jūtu, ka pati smaidu līdzi, raucu pieri un izbrīnos par visu, ko redzu... Un tik daudzveidīga – mātišķi silta un reizē norūpējusies, maiga un dusmīga, citureiz – meitenīgi draudzīga un viegli izsmējīga, vēl citureiz – dusmīgi nežēlīga jaunā aktrise Elza Rūta Jordāne! Abiem jauniešiem līdzās Ivars Puga gan kā dusmīgais skolmeistars, gan kā kaimiņu zvejnieks, Daukas krusttēvs, skroderis, mācītājs un nežēlīgais kaimiņš Zvīņa, kurš tomēr “pārģērbts” zivs maskā, šķiet, lai ar zivs “aukstajām asinīm” simbolizētu to, ka nejūt ne mazākā žēluma pret puiku, kurš dienas izaugšot par zirgu zagli un tāpēc pelnījis piekaujams... Brīžiem izpausmes kā palēninātā filmā, brīžiem, līdzīgi kā Sudrabu Edžus darbā, vairākkārt tiek atkārtota viena frāze – lai saprastu, pamanītu, pārdomātu, jā, iespējams, arī atgādinot skolotāja jebšu skaidrotāja likteni – skaidrot vienu un to pašu daudzreiz... Un tas brīdis, kad Dauka apsēstas starp skatītājiem, bet skolmeistars vēršas pie viņiem ar uzdevumiem – nu, ir, ko turēt un dzīvot līdzi! Un mirklis ar pīpošanu pie “augstas skolas”... akurāt reizēm liekas, ka bez īpašiem “palīglīdzekļiem” vienotru zinātni neizprast...

            Zālē redzami visdažādākā vecuma skatītāji, redzēsim, kādas būs atsauksmes (interesanti būtu zināt atsauksmju autoru vecumu...), jo skaidrs, ka cilvēkam, kas nav lasījis pašu stāstu, varētu būt pagrūti “iebraukt” norisēs uz skatuves, tāpat ļoti noderīgi ir aktieru teiktie ievadvārdi, kuros viņi pastāsta, ka darbosies vienlaikus pagātnē, tagadnē un nākotnē, pasaka, kas kurš no viņiem būs, kādos tēlos iejutīsies, taču viennozīmīgi šī ir savstarpēji pārrunājama izrāde un pieredze, turklāt, līdzīgi kā pēc izrādes “Divas pasaules” noskatīšanās, arī šeit varu sacīt – esmu laimīga, ka visus šos stāstus zinu, līdz ar to man ir viegli uztvert vēstījuma pavedienu, un arī fantāzija čakli strādā līdzi, jo “trenēta” kopš mazām dienām.

            Tikko ienāca prātā, ka tas dzijas pavediens, kas rotā Kārļa Reijera galvu, un ko izrādes sākumā no viņa acīm kamoliņā tin māte, saistās gan ar mūžam neizdomājamām un neizpētāmām domām, gan vēlmi uzzināt un saprast, gan gaismu, ko sniedz tiklab akadēmiskā izglītība, kā sirds izglītība, līdzjūtība, spēja un vēlme iedziļināties pasaulē notiekošajā. Lai mums katram tāds pavediens dziļi sirdī un prātā, kas mūsu ikdienu darītu bagātāku!