29.01.2025.

            Grāmata – skandāls? Vai tas ir iespējams, turklāt vēl skolā? Un kā vēl! It īpaši, ja ņemam vērā, ka pedagoģija (un medicīna) ir tā joma, kur visi, kam nav slinkums, ir gana lieli eksperti un zinātāji, kas un kā darāms (tikai kaut kā neredz viņus rindām pie darba sludinājumiem)...

            Kā tas nākas, ka man sagadījies šāds raksta ievads? Pavisam vienkārši – vēstule e-klases pastā, kas adresēta visiem skolotājiem manā darbavietā. Iemesls – literatūras skolotājas izvēle likt skolēniem lasīt vienu no šī gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā iekļautajām grāmatām – Elizabetes Šteinkellneres grāmatu “Papīra klavieres” ar Annas Guzellas ilustrācijām Signes Viškas tulkojumā (izdevējs “Liels un mazs” 2023.g.). Vēstules autori uzskata, ka ar šādu literatūru bērni nav iepazīstināmi (skat. vēstules tekstu, ievietoju to “copy-paste”:

“Cien., ... pedagogi!

... vidusskolas latviešu valodas un literatūras metodiskā apvienība kā obligāto literatūru 9. klasēm ir izvēlējusies E. Šteinkellneres grāmatu "Papīra klavieres". Skolēni to lasīja klasē pie datoriem 2 mācību stundas literatūrā un trešajā rakstīja pārbaudes darbu.

Citās aptaujātajās skolās šī grāmata netika izvēlēta.

Izsakot vecākiem neizpratni par šīs grāmatas izvēli, kā atbildi no klases audzinātājas saņēmām: " Šis ir par tolerances attīstīšanu, izprast citādo....".

Mums ir lūgums Jums visiem izlasīt kaut dažus fragmentus no šīs grāmatas (lai visi saprastu, ko māca ... vidusskola literatūrā) un kādā no sēdēm rast atbildi uz pāris jautājumiem:

1. Tieši kas šajā grāmatā ir tas citādais, kas būtu jātolerē - 23 gadus veca transseksuāļa draudzība ar nepilngadīgu meiteni, vai nepilngadīgo grupveida sekss, vai nepilngadīgo alkohola lietošana, vai arī okultīvas darbības ar menstruālajām asinīm? (fragmentus skatīt pielikumā)
2. Tā kā šī grāmata ir izvēlēta kā obligātā literatūra, tad kāds ir literārais ieguvums? Žanrs? Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, literārā valoda vai citi?

Pateicamies, ja izlasījāt!”

            Skaidrs, ka pēc žurnālistikas (un ne tikai...) principa, ka labas ziņas ir sliktas ziņas, pēc taktikas “tu tikai nevienam nesaki!...” (aha, tūlīt zinās puspagasts, atliek vien šo frāzi izteikt, īsti “buramvārdi”) un principa, ka antireklāma ir vislabākā reklāma, skolotāju kolektīva aktīvi lasošā daļa “sašūmējās” un metās grāmatas meklējumos. Es to “pārķēru” uz vienu vakaru no skolas bibliotekāres, kura savukārt bija paņēmusi no pagasta bibliotēkas, tad nu rīt jānes atpakaļ, jo interesentu netrūkst!...

            Un te nu man jāsaka – patīk jau ļautiņiem izpūst no mušas ziloni, turklāt vēl tik raksturīgajā mūsdienu manierē, kad izlasām tikai virsrakstus vai kādu pāršķirtu lappusi, un mums ir viedoklis, kam bieži vien pat nav īstena pamatojuma! Lai gan mans vecais, mīļais “rakstāmmašīns” datora veidolā nebija ar mieru vērt vaļā e-klasē pievienotās lappušu fotogrāfijas, šodien, grāmatu izlasot, apmēram tapa skaidrs, kuras tad iekļautas vēstules pielikumā. Bet, ja cienījamie panikas cēlāji būtu papūlējušies izlasīt visu grāmatu, kaut vai veikalā pie plaukta stāvot, tad, iespējams, viņi pamanītu vēl daudz ko citu, par ko šī grāmata mums stāsta, turklāt nemaz ne piedauzīgu un skolēnu acīm “nerādāmu”... Ak, jā – piemirsu, ka mūsdienu bērnus taču nedrīkst “traumēt” ar to, ka ir “citādas” ģimenes, ka skolniecei jāpelna nauda, lai ģimene varētu izdzīvot, ka seksuālās attiecības mēdz būt dažādas (un kurš teicis, ka tās jāizbauda visos iespējamos veidos?)... Mana ilggadīgā pieredze nu jau rāda, ka katrs “sevi cienošs” pirmklasnieks brīdī, kad brīvi sprucis pie ekrāna un sadabūjis tur adresīti, kura uzdod jautājumu par 18 gadiem, iekš viena miera spiež podziņu “Jā, man ir 18” (lasīt tak iemācījies, gudrinieks!) un tad gan ir – oh un ah, ko tie bērni tur skatās, kā viņi tiek tam klāt, fui, nē, manējais gan nekad!... Ha, ha, ha! Jājautā, vai vēstules autoriem pēc vidusskolas pabeigšanas bija tik daudz informācijas (ne zināšanu, tas nav viens un tas pats!), cik šobrīd ir tiem knapsieriņiem, kas top “ar izglītības nastu apgrūtināti” sākumskolas solā, nemaz nerunājot par tagadējiem devītklasniekiem, kuru redzeslokā “brīvprātīgi piespiedu kārtā” kā obligāti lasāma nonāca šī grāmata? Atļaušos minēt, ka diez vai...

             Bet lai nu paliek vēstule un tās autoru tikumība, es tomēr pievērsīšos grāmatai! Priecīga, ka izlasījusi, krietnu žūksnīti citātu atradusi un pārdomas savērpusi, tātad – paldies vecākiem, kuri “turēja roku uz pulsa” un rosināja lasīšanu. Ja godīgi, zināju par šādas grāmatas esamību, biju pat veikalā pašķirstījusi, bet nenopirku, jo nevar tak to māju par vienu lielu krātuvi pārvērst. Mazliet, iespējams, skatīšanas (ne lasīšanas!) brīdī “neuzrunāja” vizuālais tēls, jo esmu sava veida “perfekcioniste”, arī savās kladēs un dienasgrāmatās neesmu zīmējusi un nedaru to joprojām, tāpēc arī, iespējams, vietām šķita pagrūti (ne neinteresanti!) lasīt, jo dažādi burti un to lielumi, zīmējumi, no kuriem daži skaidri un saprotami, daži “jaucas” pa vidu tekstam, taču skaidrs, ka šāds noformējuma stils varētu būt jauniešiem visnotaļ piemērots. Zinu no pieredzes, ka ir cilvēki dažādos vecumos, kas mēdz savus pierakstus “izrotāt” ar viskautko, tad kāpēc lai tāda nebūtu arī grāmata? Tādēļ visu cieņu dizaina adaptētājai un rokraksta atveidotājai Ūnai Laukmanei par to, kā šis latviskotais teksts ar vācu mākslinieces zīmējumiem savīts kopā!

            Grāmatas satura īsā versija par ģimeni, kurā māte viena pati audzina trīs meitas, katru no sava tēva (un katram garāmgājējam par to ir “viedoklis”, lai arī viņam to neviens neprasa... burvīgi aprakstīts grāmatas 16. – 17.lpp. – kā es to tik droši zinu, lai arī lappuses nav numurētas? Jo 17.lpp. allaž ir bibliotēkas zīmogs, zinājāt?...), un vecākā māsa pēc skolas vēl arī strādā sulu veikalā, lai palīdzētu mammai uzturēt ģimeni. Vidējā māsa ir desmitgadniece ar visām no tā izrietošajām sekām, kad neviens un nekas nav labi, garastāvokļi mainās un jādusmojas uz visu pasauli, bet jaunākā – septiņgadniece – ir talantīga muzikālā jomā, un augšstāva kaimiņiene, saukta ome Zīglinde, kādreiz slavena “klavierniece”, aicina viņu pie sevis mācīties spēlēt instrumentu... Nestāstīšu tālāk, lai saglabātu intrigu, vien atzīšu, ka šī bija grāmata, kas atgādināja gan par labestības “projektu” nozīmi mūsu dzīvē, gan par to, ka ne viss ir tā, kā izskatās. Vai gan maz ir to bērnu (un arī pieaugušo...), kuriem grūti ne vien pieņemt savu ārējo izskatu, jo kāds varbūt pateicis ko aizskarošu, pats to nemaz negribēdams, bet arī savu seksualitāti, sava ķermeņa attīstību un pārmaiņas tajā? Un vai gan daudz ir to vecāku, kas bez stomīšanās un sarkšanas runā ar saviem bērniem par intīmām tēmām (arī par higiēnu, ja godīgi... Nu ja, par to bieži vien jārunā skolā...). Šķiet, lai arī informācijas ir pārpārēm un sabiedrība kļuvusi daudz “brīvdomīgāka”, puritānisms nekur nav pazudis, vien “ietērpies” citā ādā...

            Šis “ceptiņš” nedaudz atgādina to, kas ik pa brīdim uzvirmojis sakarā ar bērnu literatūrā pēdējā laikā sastopamo dzīves īstenības atspoguļojumu par cilvēkiem ar invaliditāti, citādībām visdažādākajās jomās, - šķiet, neesam tikuši diez ko tālu no padomjlaika “mums invalīdu nav!” (un seksa arī nav...). Taču tai pašā laikā pūlamies sabiedrībā (jo sevišķi skolas...) “integrēt” cilvēkus ar īpašajām vajadzībām, reāli “izraujot” viņus no “konteksta” – viņu vides, un nespējot nodrošināt visu vajadzīgo ne kustību, ne aprūpes jomā, nerunājot par atbalsta personālu, kas arī mēdz būt “uz pirkstiem saskaitāms”. Līdzās tam vēl mums – ne tikai pedagogiem – jāsaskaras ar situācijām, kad īsti nesaproti, vai cilvēka uzvedības pamatā ir kāda garīga kaite, tagad tik “modernais” UDHS, vai tā ir izlaidība, neaudzinātība... Un tad mēs, izrādes “Marats/Sads” leksikā runājot, mēģinām ar saviem “klientiem” maksimāli tikt galā...

            Un tagad laiks citātiem, par kuriem, cerams, lasošie (un domājošie...) ļaudis “iesprings” vairāk nekā par tām dažām rindiņām, kuras runā par to “savādo” opciju, kad Karla patiesībā ir Engelberts; kad kaimiņiene, lai “atšūtu” apnicīgos kaimiņus izmanto savā ziņā mistiskas darbības ar menstruālajām asinīm (palasiet latviešu buramos vārdus, tur arī būs ne tādi vien brīnumi!...), un izrādās, ka tas “strādā”; un kad vienā gultā sastopas vairāki cilvēki (īsti gan nezinu, vai viņi tur tiešām darīja TO, vai vienkārši, skumju mākti, mierināja cits citu...).

   Tātad:

• Nenoliedzami ir priekšrocības, ja ir tikai divi ĪSTI draugi/draudzenes. Man, piemēram, nav vajadzības visu laiku ņemties kādā no tām pašizpausmes platformām, lai visiem aizmālētu acis par to, cik esmu skaista, populāra un veiksmīga. Es nekad nemainītu divus cilvēkus, kuriem es patīku reālajā dzīvē, pret simtiem tā saukto draugu, kuri mani nemaz nepazīst.
• Šie cilvēki ar savu, ak, tik perfekto ārieni un ak, tik perfekto dzīvi pozē, rūpīgi aprēķina katru nākamo soli un iestudē savu ikdienu, nepieļaujot autentiskas, spontānas vai oriģinālas atkāpes. Vai viņi vispār spēj paskatīties spogulī bez filtriņiem, vai viņi vispār vēl spēj VIENKĀRŠI BŪT, ļauties mirklim bez vajadzības uztvert dzīvi kā skatuvi, uz kuras vērtība ir tikai veiksmīgām izrādēm?
• Ir cilvēki, kas domā tikai divās kategorijās: īkšķis uz augšu vai īkšķis uz leju, hot or not, vīrietis vai sieviete, pareizi vai nepareizi, melns vai balts. Man gan labāk patīk būt kaut kur pa vidu, tās daudzās nianses, detaļas un pretrunas dzīvei tieši piešķir garšu.
• Katrs un katra ir citāds nekā citi, un tik un tā mēs KATRS kaut kur iederamies, un beigās mēs visi taču tāpat kaut kā saderam kopā, jo tik atšķirīgi tomēr neesam.
• Pirms vairākiem gadiem ome Zīglinde man jautāja, ko es visvairāk vēlos. Lai mamma vairāk būtu mājās, es uzreiz atbildēju. Man tagad ir sešpadsmit, bet atbilde joprojām būtu tā pati. Ja es kaut ko varētu vēlēties, tad nevis lai MAN vajadzētu mazāk strādāt, bet mammai. Lai viņa ir mājās, kad mēs piecos pārnākam no skolas, un pilnai laimei vēl labā omā.
• Man liekas, uzskatīt dzīvi par skaistu ir gribasspēka jautājums.

              Un noslēgumā – kāds sakars ar papīra klavierēm? Tā paša naudas trūkuma dēļ talantīgā mazā māsa brīdī, kad zudusi iespēja iet pie “omes Zīglindes” mācīties klavierspēli, uzzīmē tās uz papīra loksnēm, un spēlē tālāk. Kā stāsta, kara laikā tā esot darījuši arī pavisam īsti pianisti – uzzīmējuši un iztēlojušies, ka spēlē īstu instrumentu... Kas to lai zina, varbūt tas ir iespējams, lai nezaudētu “asumu”...

              Paldies “gadījumam”, kas mani saveda kopā ar šo grāmatu, un šis noteikti nav tas sliktākais “gadījums”! Paldies arī grāmatas veidotājiem Vāczemē un Latvijā, un lai izdodas ieraudzīt un saprast, bet neizsmiet citādo mums apkārt! Tas nenozīmē, ka viss tiks pieņemts kā norma, bet sapratne patiesi ir vajadzīga ikvienam no mums! Izlasiet, ja ieintriģēju!