4.01.2023.

          Pirmais jaunā gada ieraksts, pirmā izlasītā grāmata – plāna, bet tik ietilpīga, bērnu, bet tik pārdomu un padomu bagāta! Kā es pie tās tiku? Pirmssvētku skrējienā, agrā rītā skolas bibliotēkā, gaidot, kamēr tehnoloģijas “mostas”, uz galda pamanīju, pēcpusdienā ieskrēju atdot skolēniem “aizķērušās” nokavētās grāmatas un gandrīz jau ceļā esošajai bibliotekārei apvaicājos pēc šīs grāmatas. Par laimi, tā bija tikko nokļuvusi plauktā, un nebija tālu jāmeklē! Tad nu stiepu mājās jaunākajam lasītājam (klausītājam, kas sāk vilkt kopā burtus!) Un kaut kas man šajā grāmatā likās bezgala pazīstams un patīkams – kā satikšanās ar senu draugu. Protams, kad pameklēju papildus informāciju, izrādījās, ka ar Kristīnes Ulbergas veikumu (“Es grāmatas nelasu” – tik amizants nosaukums grāmatai, gluži kā dejotājiem teiciens “Kā man riebjas tautas dejas!”) jau diezgan sen esmu tikusies, un tas man bijis pa prātam.

           Tātad – Kristīnes Ulbergas “Kas mammai somā?”, māksliniece Kristiāna Zalmane, izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” 2022.gadā. Jā, gana plāna, kādam varbūt šķitīs, ka ar savādām (es teiktu – gana reālistiskām) ilustrācijām, un tomēr – tik bagāta, nu gluži kā jebkuras mammas soma, un ne tikai...

            Kā lasāms uz grāmatas pēdējā vāka: “Vai nav vienalga, kurš sarakstījis šo grāmatu? Tā varētu būt jebkura mamma, kam ir mugursoma un velosipēds. Kaut vai brīvdienās uz dažām stundām. Brīnumi, ko mammas ir varējušas parādīt saviem bērniem – caur prieku, cerību, nespēku, bailēm, pienākumu, sacensību un spītību -, ir katra bērna pirmie brīnumi. (..) Līdz es pati kļuvu par mammu, trakoti aizņemtu un dzīvot gribošu mammu. Un kādu dienu es sapratu, ka brīnumus var un vajag meklēt bez piepūles.” Patiesībā grāmatā ir tik daudz rindu, par kurām es varētu teikt – tas ir arī par mani, es arī tā jūtos, arī ar mani tā notiek... Un tieši tāpēc es teiktu, ka šajā grāmatā ir balta patiesība, par kuru reizēm (jāatzīst, biežāk, nekā būtu vēlams...) neaizdomājamies ne mēs – pašas mammas, ne arī mūsu apkārtējie. Jo “viņa nevar, jo ir mamma. Viņai jāstrādā, jākārto māja, jātaisa ēst, jāmazgā veļa, jākrāmē malka, jāved mani uz dārziņu un atpakaļ uz mājām. (Tā viņa vismaz saka, bet es gan nezinu, ko viņa dara mājās, kad paliek viena.)” – tipiski par ikvienu no mums, un tikpat tipiska ir bērna vai kāda cita, kurš nav mamma, piebilde par to nezināšanu. Un tieši tikpat tipisks ir bērna viedoklis, ka viņš jau patiesībā mammai neļauj makšķerēt tikai mazliet, jo “aplīmēju viņai kājas ar ūdensrožu un lēpju lapām, slepus iebāžu viņai kabatās atrastos gliemežvākus, ik brīdi prasu, vai nu beidzot zivs ir pieķērusies, dungoju upes princeses dziesmiņu, gribu uzspēlēt nāriņās, palūdzu mammai, lai palīdz uzvilkt un novilkt peldēšanas uzročus, dažreiz gribu padzerties un pačurāt. Bet citādi ļauju mammai rāmi makšķerēt.”

           Mums ar mazo dēlu šie daži grāmatas lasīšanas vakari bija ne tikai lasīšana, bet arī sarunas par to, ko tad meitene un viņas mamma domā un jūt, kādas ir viņu pieredzes, kas ir manā somā, un vai es arī esmu tikpat nogurusi kā grāmatā minētā mamma. Un brīnišķīgākais ir tas, ka bērns it labi saprata, par ko vēsta šī grāmata, jo arī es, gluži kā grāmatas mamma, nolieku viņu vakarā gulēt un pēc tam dodos gan pie nebeidzamajiem mājas darbiem, gan pie tā, ko vēlos pati sev – palasīt, parakstīt savā “blēņu lapā”, paadīt vai ko nu vēl citu, arī parunāties ar pārējiem mājiniekiem, kuri vēl nomodā...

            Interesanti, ka grāmatā līdzās citām skarta arī dzīvības un nāves tēma, tāpat runāts par cilvēku attiecībām, jo meitene un viņas mamma dzīvo divas vien, bez meitenes tēta, kā arī pieminēts tas, ko nozīmē, ja naudas pavisam maz un nevar nopirkt to, ko kārojas, bet var izaudzēt dārzā gan sniegavīru degunus (burkānus), gan kabačus, ko sacept gredzenos un savērt uz rokas kā rokassprādzes. Grāmata stāsta arī par bērnības atmiņām, kad mamma reiz aizvedusi meitu uz savām bērnības mājām un izrādījusi pagalmu un izstāstījusi visādus notikumus, kas piedzīvoti. Un arī par tiem ikdienas mirkļiem, kad mammai varbūt ir skumji, grūti, apnicīgi, bet viņai tik un tā jābūt mammai, vienalga, vai kopā ar tēti, radiniekiem, vai pavisam bez tiem, bet mamma jau tāpēc ir mamma, ka prot gan uzburt plāksterkoku un novēlēt dzimšanas dienā – lai tev nekad nekas nesāpētu!

            Lasiet un uzziniet, kas mammai somā, padomājiet par savām mammām, somām un atmiņām! Lasiet paši un dodiet lasīt bērniem, vai lasiet viņiem priekšā! Šis ir brīnišķīgs mans jaunā gada pirmais atradums!