4.01.2025.

            Nu ko, liekam jaunu bildi iekšā! Vēl vecajā gadā iesākta un jaunā gada ceturtajā dienā lasīt pabeigta ir grāmata, par kuru ir teikts – savdabīgs lasītāja Adventes kalendārs, jo tā ietver 24 stāstus – akurāt kā šokolādes un visi citi kalendāri, kuriem ik dienu jāatver pa lodziņam, lai tiktu pie našķīša vai citas dāvaniņas. Jā, un kāpēc gan lai lasītmīļiem nebūtu šāds kalendārs, kur katru dienu izlasi pa stāstam? Turklāt labs veids, kā pievērst lasīšanas procesam arī mazlasītājus, tātad tos, kuriem nav daudz laika grimšanai grāmatās, bet vismaz tās dažas minūtes dienā tak varētu atrast. (Nepiefiksēju gan nekādu hronometrāžu, cik ilgi lasīju katru no stāstiņiem, tāpat kā diemžēl nedarīju to katru dienu, jo – grāmatu nopirku jau decembrī, tātad “ar kavēšanos”, tāpat bija dienas, kad citi darbi izkonkurēja lasīšanu, turklāt biju grāmatu aizstiepusi uz skolu un tieši tur arī sāku lasīt – skolēniem priekšā, un nedarīju to “pēc kārtas”, ne arī atbilstoši datumam...)

            Šis kalendāriskais ievads – par izdevniecības “Latvijas Mediji” paspārnē šogad tapušo grāmatu “24 stāsti Ziemassvētkiem” ar burvīgajām Lindas Valeres smalk-ilustrācijām, kuras iepazinu Zanes Zustas dzejoļu krājumā “Mīļākā melleņu mētra” un tās sastopamas arī žurnāla “I`mperfekt” lappusēs (tas tā, ja nu gadījumā nelasāt dzeju, bet vēlaties ielūkoties mākslinieces roku veikumā...). Grāmatas beigās – īss un dažbrīd nopietns, dažbrīd amizants iepazīstinājiens ar katru no autoriem kā īpaša pievienotā vērtība, jo neba nu visus rakstniekus varam pazīt, pat būdami ļoti čakli lasītāji.

            Atceros, bērnībā bija (un vēl šodien ir!) tādi pasaku kalendāri, kuros katram mēnesim bija sava pasaka, skaista ilustrācija, kā arī pats kalendārs klāt ar visām vārdadienām un visu citu, kas kalendāram piedien. Es gan šos kalendārus nespēju “pietaupīt” visam gadam, man kopš brīža, kad mācēju lasīt, allaž vajadzēja izlasīt visu kalendāru pēc kārtas un uzreiz. Tā bija arī gadījumos, kad kāds garāks rakstu darbs turpinājumos tika publicēts žurnālos vai avīzēs, tad vai nu nelasīju nemaz, vai arī, ja lasāmviela bija ieinteresējusi, sagaidīju un sakrāju vairākus numurus, lai lasītu uzreiz vairāk... Un no šī “niķa” īsti neesmu atbrīvojusies arī šobaltdien, jo nepatīk man seriāli, kad jāgaida turpmākie notikumi, ne arī turpinājumos publicēti rakstu darbi (izņēmums varētu būt grāmatas vairākās daļās...).

            Jāatzīst, ka par šo grāmatu gana daudz var izlasīt sociālajos tīklos, jo kā “svaigu kumosiņu” to apskata un apraksta daudzi. Tā kā arī man tā bija lasīšanas sarakstā, tad procesa gaitā atļāvos izlasīt pamanītās pārdomas, kas vēstīja par šo stāstu krājumu. Jāpiekrīt vienam no daudzajiem autoriem, ka arī es neizpratu, kālab daži stāsti iekļauti šajā krājumā, jo ziemassvētcīgi tie nudien nešķita... Bet varbūt – no otras puses – tieši tāds bija krājuma veidotāju mērķis, jo neba nu visi visu svētku gaidīšanas laiku ir sajūsmā par svētku tuvošanos un visu, kas ar to saistās... Taču tāpat bija arī stāsti, kuri mani aizkustināja līdz pat nobirdinātai asarai, un arī, skolēniem priekšā lasot, bija mirkļi, kuros vajadzēja balsi “pieturēt”...

            Ja drīkst, izcelšu savus visvairāk patikušos stāstus.

            Ineses Ķesteres “Vecomītes eņģelītis” bija viens no diviem, ko lasīju klasē priekšā, un pēc tam pārrunājām par katra mājās esošajām svētku tradīcijām un rotājumiem, mums bija tiešām sirsnīga diskusija. Turklāt – palielīšos! – klases eglīti rotājām ar visu klasesbiedru atnestajām mantiņām un ieguvām titulu “Krāšņākā egle”, kas ir mūsu komandas darba rezultāts!

            Lilijas Berzinskas “Kustonis un brīnums” lika pasmaidīt un sajust sirdi silstam par to, kā Kustonis vāca brīnumus, cik ļoti vērtīga ir prasme ieraudzīt brīnišķīgo mums apkārt.

            Rutas Zimnohas “Rūķu māja” atgādināja par to, ka ne jau vienmēr mūsos mīt prieks un svētku gaidīšanas noskaņojums, bet reizēm to izdodas atrast pavisam neticamos veidos, kaut vai palīdzot svētku sajūtu radīt citiem.

            Māras Ulmes “Laipnīšu Ziemassvētki” bija kā jauka pasaka ar vēlējumu noticēt brīnumiem un tai pašā laikā pārvarēt bailes. Kas to lai zina, kas ir lielāks brīnums – redzēt rūķus vai nebaidīties no tiem?

            Rutas Skrebeles “Krūzīti ar vijolītēm” arī lasīju skolēniem priekšā, un pēc stāsta nolasīšanas saņēmu aplausus. Pēc tam atkal turpinājām sarunas par to, cik ļoti nozīmīga mums var būt kāda lieta, un ka katrai lietai var būt savs stāsts. Būs “jāiebaro” skolēniem autores “Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata”, ko savulaik mani lielie dēli un arī es pati lasījām ar sajūsmu!

            Lauras Melnes “Aloiza garmane” iepriecināja ar latgaliešu valodas izmantojumu stāstā un sirsnīgo tēva un dēla apņemšanos izskaņā, domāju, ka viņi caur brīnišķīgo dāvanu atradīs ceļu viens pie otra...

            Elīnas Kokarevičas “Pirmais sniegs” pārsteidza ar savādajiem, interesantajiem darbojošos personu vārdiem un izdarībām, bija, ko “iespringt”, lai izdomātu savus tēlus, ko redzu darbojamies rindiņās rakstītajā!

            Ingas Pizānes “Televizors, telefons un zirgs” atgrieza bērnībā, kad tika pieredzēts tik daudz kas no tā, kas lasāms stāstā. Turklāt pavisam brīnumainā kārtā tieši dienā, kad lasīju šo stāstu, IG pamanīju bildes ar telefonu, ieskatījos tajās, un izrādījās, ka tas ir pašas autores rakstiņš, kurā turklāt “darbojas” telefons – gluži kā stāstā. Nu vai nav maģija?

            Viestura Ķerus “Konča Dieviņam” aizkustināja ar mazās meitenes labestību un dalītiesprieku, kad dziļi simboliski viņas skaitītās tautasdziesmas rindas par Dieviņu sasaucas ar izjūtām, ka uz skatuves sēdošais vīrs pats ir Dieviņš.

            Zanes Nuts “Dialogs” ļāva piedzīvot tik brīnišķīgu sarunu, ka elpa aizrāvās, turklāt dažas vietas prasās pēc iezīmēšanas un citēšanas, piemēram: “Ziema ir laiks, kad mums ļauts norimt, kļūt lēnākiem, vairāk gulēt, mazāk skriet un traukties. Taču gaismu dēļ nav iespējams izmantot šo sniegto atpūtu. Nav brīnums, ka tik daudziem nepatīk šis gadalaiks, jo tas netiek izmantots kā pienākas.”

           Janas Egles “Vecgada vakarā jūrmalas parkā” ļāva piedzīvot sirsnīgu prieku par bērna ticību brīnumam un labestību, kad, uzklausījis vecīša stāstu par sarūgtinājumu, ka allaž tikai gādā dāvanas citiem, bet par viņu pašu neviens neiedomājas, nolemj – kad izaugšu liels, strādāšu par Ziemassvētku vecīti un atnesīšu tev dāvanu”.

           Jā, un savā ziņā simboliski šķiet arī tas, ka pēdējais grāmatas stāsts ir autores ar uzvārdu Egle darināts – nu gluži kā eglīte, kas, svētkus gaidot, beidzot ir saposta un kā īstenais punktiņš uz i, lai svētku sajūta kaut pa durvju spraudziņu, kaut pa skropstu maliņu ienāktu ikvienā no mums!

            Paldies visiem grāmatas autoriem un paldies Lindai Valerei par brīnišķīgajām ilustrācijām, kuras šķiet tik trauslas un smalkas kā eglītes rotas, tādējādi dodot grāmatai īsteno svētku laika noskaņu!