3.12.2023.

            Pēkšņi pamanīt... Doties uz grāmatnīcu un nedabūt, jo vēl nav pienākusi... Ieiet grāmatnīcā citudien ar citu mērķi un sasveicinoties ar pārdevēju, saņemt jautājumu, vai es biju tā, kas meklēja...? Viņa tieši speciāli man atlikusi tūlīt pēc saņemšanas... Ak to prieku, gandrīz nojaucu skaitu un sarakstu saviem Ziemassvētku apsveikumu darināšanai vajadzīgajiem piederumiem!... Un tad aši, aši izlasīt, jo arī mazais bērns, kas ir īstais šīs grāmatas adresāts, ar skubu vēlējās lasīt, tomēr bija ar mieru pabeigt citvakar iesāktās “Lāča Andreja pasakas” un tad pievērsties šai... Rasa, vai Tu zini, ka tas ir stāsts par satikšanos ar Tavu grāmatu?

            Amizanti, vai ne? Taču īsti piemērota grāmata par Ziemassvētkiem un to gaidīšanu, turklāt klajā nākusi īstajā laikā, - tā ir Rasas Bugavičutes – Pēces un Sanda Pēča “Puksītis”, kuru brīnišķīgi ilustrējusi Liene Vilmane (izdevējs “Latvijas Mediji”), pavisam karrrsta un tiiik garda kā piparkūka, kas cepama un ēdama vienreiz gadā! Nu labi, sklandrausis, kas parasti tiek iegādāts vai nu Kalnciema tirgū vai tamlīdzīgās vietās, kur zini, ka būs īsts, pavisam īsts! Tā arī man ar Rasas rakstīto vārdu – kopš satikšanās ar “Puiku, kurš redzēja tumsā” – vispirms grāmatā, pēc tam uz skatuves, tad bija kārta “Dziesmu svētkiem”, par kuru turēju visus īkšķus “Spēlmaņu nakts” balsojumā, un tagad burvīgais ežulis ar ģimenīti – īsteni prieka, pārdomu un sirds siltuma mirkļi!

            Mazais lasītājs ar interesi izpētīja ilustrācijas, risinājām sarunu par krustnagliņām, kuras pirms kāda laika, piparkūku mīklu darinot, skaitījām un bērām kafijas dzirnaviņās malšanai, tad priecājāmies par saceptajiem Puksīša piparkūku brīnumiem un 1.Adventes vakara pasaciņa atgādināja par dāvināšanu katram, ko vēlies iepriecināt, un par to, ka katram no mums ir savs rūķis, turklāt Puksīša rūķim tāds mūsmājās pazīstams vārds – Mīļsirsniņš... Es savukārt sajūsminājos par visu no pirmā burta līdz pēdējam, no pirmās bildes līdz pēdējai, kā bērnībā smaržoju grāmatas lappuses un sapratu, ka aši, aši jāizdomā uzdevumi, ar kuru palīdzību dīdīt pirmklasniekus gramatikā, lai lasītu viņiem šo skaistumu priekšā jau tuvākajās dienās (ja veselība mani un junioru “neuzmetīs”...).

            Par Rasas raito valodas vērpumu esmu pārliecinājusies vairākkārt, un arī ezīša Puksīša un viņa vecāku gaitas aprakstītas tik sirsnīgi un pazīstami, ka prieks lasot burtiski virmo apkārt. Pa kādam akurāt riktīgi vajadzīgam mūsdienīgam vārdam, kas gluži kā pareizās garšvielu proporcijas iekrāso lasīto. Pa kādai pazīstamai niansei, kad ezīti pārņēmis slinkums, bet mamma labi zina, kā iedvesmot bērnu darboties, jo neba nu pirmoreiz gadījies netikt ar darāmo galā, kad “apstāji” uznākuši. Pa kādam jautram mēles mežģim, piemēram, “NAGLIŅKRUSTIŅJOCĪGVĀRDIŅMAZIŅLIETIŅ” un galā “HIH”, kas ir mana lielā dēla iecienīts mazvārdiņš ziņās, kad kāds smiekliņš uzmācies... Atgādinājums par to, ka “Ziemassvētki nav par dāvanām, bet gan par visu labo kopā būšanu, un tomēr ir kaut kā ārkārtīgi forši un jauki domāt, ka tu varētu pārsteigt tos, kas tev ir īpaši mīļi”. Un zīmīte pie dāvaniņas “Tu esi dikti jauks, un es esmu tavs draugs!”

            Šī ir īsā atsauksme, bet gribas cerēt, ka tie, kas lasīs, sajutīs manu prieku, ko izjutu, lasot šo brīnišķīgo grāmatu! Paldies, Rasa, Sandi un Liene, paldies visi, kas palīdzēja tai tapt un nonākt arī pie manis! Lai gaišums mums apkārt un mūsos, lai katram no mums savs Mīļsirsniņš!