12.05.2023.

            Izrāde, kura manā redzeslokā parādījās pēkšņi un neplānoti šī gada agrā pavasarī (pirmizrāde datēta ar 9.martu). Tā kā, šķiet, nevienā no šādām pēkšņās satikšanās reizēm neesmu vīlusies, tad arī šo ierakstīju savā skatāmlistē. Nācās gan mazliet piekārtot pavasara plānus, sēdēju ar gribamo izrāžu sarakstu un kalendāru, shēmoju, kad kur varu aizdoties, lai nolūkotu visu iekāroto. Citādi ir bijusi skumja pieredze, kad vai nu nenofiksēju, cik ilgi kāda izrāde paredzēta, ja tapusi kā, piemēram, diplomdarbs, vai arī notiek neplānotas aktieru gaitas, kā jau tas dzīvē gadās... Taču veiksmīgi izdevās visu saplānot, un īsteni pavasarīgā maija pievakarē devos teātra virzienā.

            Kā vēsta teātra mājaslapa, izrāde “Pasta nams” ir “sapņu korespondence. Poētiski muzikālā izrāde aicina ļauties pārdomām par sapņošanu, gaidām un atbrīvošanos. Pirms simts gadiem Rabindranats Tagore uzskatīja par svarīgu – lai cik jauns būtu viņa sarunu biedrs – runāt par nāvi. Izrādes laika izjūta līdzinās tam brīdim, kad mēģini kādam izstāstīt to, ko esi nojautis savā sapnī… ja vien būtu īstais pastnieks, kas spētu Tavas jūtas pārtulkot īstajos vārdos.” 

            Es šo  nosauktu par izrādi – meditāciju. Jāatzīstas, ka neesmu dažādu garīgo prakšu piekopēja un izpratēja, ja vien pie tādām nepieskaita grāmatu lasīšanu un teātra skatīšanu, bet šis piedzīvojums mani tik ļoti paņēma savā varā, ka vēl tagad, šīs rindas rakstot, jūtos mierīga, bet tai pašā laikā pozitīvi uzlādēta. Sen tā nav sanācis justies, un paldies visiem izrādes darinātājiem par to! Iespējams, liela nozīme bija ne vien stāstam un aktieru balsīm, to tonalitātēm un tembriem, bet arī telpas iekārtojumam safrāndzeltenajā krāsā (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Paulīne Kalniņa), jo gan grīda, gan spilveni un matrači skatītāju ērtībām bija šajā krāsā, kas mazliet mainījās atkarībā no prožektoru  veikuma (gaismu māksliniece Krista Erdmane).

            Tagad – rakstīšanas gaitā – vēlreiz ieskatos intervijās un ziņās, kas tapušas ap pirmizrādes laiku. Izrādes režisore ir Elīza Dombrovska un šī ir viņas debija Nacionālajā teātrī: “izrādes komponists Jēkabs Nīmanis ļoti augstu vērtē jaunās režisores Elīzas Dombrovskas izvēli – Nacionālajā teātrī debitēt ar tik spēcīgu un dziļu klasikas darbu: "Ļoti skaisti, ka teātris pieskaras pasaules literatūrai, kas nemaz nav arī Eiropas literatūra, bet Tālo Austrumu literatūra. Manuprāt, ļoti svarīgi ir ik pa laikam iziet ārā no lokālā konteksta – redz, kā mums te latviešiem vai eiropiešiem klājas! – jo varbūt tie cilvēki, kas dzīvo tūkstošiem kilometru tālu, zemē, kur saule lec, jūt tieši to pašu, ko mēs. Varbūt mēs ar viņiem ļoti labi varam saslēgties un mums ir vairāk kopīga nekā atšķirīga. Man liekas, šāda saslēgšanās ar visu cilvēci mūsu mākslā nemaz nenotiek tik bieži. Es esmu nedaudz arī pamācījies indiešu mūziku, es biju ceļojumā pirms 10 gadiem Varanasi, kur nedaudz pastudēju. Tā kā man ir skaidras references, skaidras atsauces par šo kultūru. Bet šajā gadījumā es vairāk tomēr piespēlēju ansamblim ar savu pieredzi." Atzīšos, ka atšķirībā no Jēkaba Nīmaņa neesmu bijusi Indijā, taču stāsts, ko baudīju, ļoti uzrunāja un nemaz nešķita svešs, tāls vai nesaprotams cilvēkam “mūsu platuma grādos”. Protams, vairumam no mums ir vismaz kaut neliels priekšstats arī par tām vietām, kurās neesam bijuši, par uzvedības niansēm dažādās situācijās, tāpēc arī šoreiz tā prasība pēc apavu atstāšanas priekštelpā - līdzīgi kā Indijas tempļos ieeja basām kājām - radīja īpašu konkrētās vides sajūtu, kas vairāk palīdzēja iejusties norisēs ap mums.  Ja vēl atceramies, ka mūsu tāltālie senči nākuši no “siltajām zemēm”, ka rakstu zīmes mums gana līdzīgas, tad viss top itin skaidrs. Turklāt cilvēciskās emocijas, prieks un sāpes, slimības un veselība ir nozīmīgi ikvienam cilvēkam jebkurā pasaules malā.

            Kā intervijā stāsta pati režisore Elīza Dombrovska: “Pašā pamatā, protams, ir Rabindranats Tagore un viņa luga, kas ir pašpietiekama, skaista, simboliska un poētiska. Arī ļoti koncentrēta. Ar ietilpīgiem simboliem – ķēniņš, pastnieks, vēstule. Tas bija pirmais, kas ļoti ieintriģēja. Gribējās saprast, kas tad ir tur apakšā un dziļāk. Nākamais solis bija saprast, kā radīt šo sajūtu mums šeit, teātrī, ko mums darīt ar mūsu kopā būšanu, kas jau pati par sevi ir ļoti liela vērtība. Un, ja stāsts lielā mērā ir par nāvi, tad mēs šeit, esot kopā un strādājot pie šī darba, esam dzīvi, un par to vien ir ļoti liela pateicība."  

           Jā, tieši tā arī es izjutu šo vakaru – kā lielu kopā būšanu, turklāt grūti pateikt, kas tam rosināja vairāk – aktieru teiktie vārdi, mūzika, kopīgā sēdēšana vai tas, ka aktieri bija mums tik tuvu (es pavisam neplānoti biju “ietrāpījusi” viņiem cieši blakus tieši  izrādes sākumā).

Interesanti, ka pati režisore šo darbu nosauc par adresētu 4. – 8.klases skolēniem. Es teiktu, ka tiem jābūt ļoti ieinteresētiem skatītājiem, tādiem, kas uz teātri nākuši ar vēlmi uzzināt ko jaunu un ļauties, jo zinu, ka bērnus interesē visdažādākās tēmas, bet pieaugušie bieži baidās ar viņiem par tām runāt, jo pašiem vai nu trūkst zināšanu, vai kāda no tēmām sāp, rada bailes vai neizpratni... To secinu no skatītāju komentāriem internetā par skatītajām bērnu izrādēm, kad nav izprasta scenogrāfija, tēli, stāsts. Kā mamma un skolotāja varu teikt, ka gājiens uz teātri līdzīgi kā grāmatas lasīšana ir darbs ar visu sagatavošanos un arī pēcvārdu, kas izrunājams jau pēc izrādes noskatīšanās vai grāmatas izlasīšanas... un tas nav viegli... Jā, zālē bija dažādu gadagājumu skatītāji, tai skaitā arī ģimene ar diviem puisēniem, kas varēja būt sākumskolas, bet viens no viņiem – varbūt pat pirmsskolas vecumā. Tai pašā marta sākuma intervijā Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs arī saka, ka brīžos, kad kaut kas nav skaidrs, ir labi, ja ir kāds, kam pajautāt, pārrunāt savu teātrī gūto pieredzi.

            Interesanta īpatnēju mūzikas instrumentu spēle, par kuriem komponists Jēkabs Nīmanis saka, ka tie speciāli atvesti no pašas Indijas. Kārtējo reizi varu tikai apbrīnot mūsu aktieru varēšanu gan bundziņu spēlē, gan pie taustiņiem, turklāt arī pavisam neredzētas konstrukcijas. Svilpaunieks Ulda Anžes rokās šķita vispazīstamākais un  līdzīgi bija ar zvārguļu virknītēm, kas tapa  gan šķindinātas rokās, gan piesietas pie kājām un tad – atmugurisks gājiens apkārt spēles laukumam, ko pavada ritmiska šķindoņa (horeogrāfs Ģirts Dubults). Laikam jau Gundars Grasbergs ir tas lielākais mūzikas instrumentu “virtozaurs”, jo valdīja gan pār stīgām, gan pār balsi un taustiņiem...

             Jā, lai gan varētu šķist, ka stāsts par mazo zēnu Amalu ir gana bēdīgs, tomēr bija tāda gaiša sajūta, kuru ne brīdi nenomāca kādi lieli un grūti jautājumi. Tik vieglas tās sarunas gan par to, kas redzams aiz loga, gan par to, ko dara pastnieks, ciema vecākais, ķēniņš un puķu pārdevējas meita, ka to vieglums “pielīp” arī skatītājiem. Jau sākot ar brīdi, kad aktieri ienāk zālē, sasveicinās un apjautājas skatītājiem par pašsajūtu, izsaka vienīgo lūgumu par telefonu izslēgšanu un uzdod jautājumus cits citam, bet atbild uz tiem klusībā pie sevis, līdz pat izrādes izskaņai zālē valda īpatnējs miers, zināmā mērā pat ieaijājot skatītājus. Palaižot skatus visapkārt, jāsaka, ka bija skatītāji, kas saspringti lūkojās aktieru virzienā, bet manīju arī dažus ar aizvērtām acīm klausāmies un izbaudām visas skaņu nianses.

             Interesanti, ka izrādes sākumā, kad aktieri iepazīstina skatītājus ar savu jautājumu rituālu, pirmais jautājums skan:” Vai tu mani dzirdi tad, kad mani klausies?” Šķiet, ka tas ir  aktuāls ik dienu, ik brīdi, jo vai gan mazums situāciju, kad šķiet – es runāju, sacīju, bet mani nedzirdēja, nesaklausīja, nesaprata? Un jā, laikam tas arī varētu būt būtiskākais šīs izrādes devums – prasme ieklausīties teiktajā, turklāt darīt to ar patiesu interesi, rūpēm, atbalstu. Tiesa gan, aktieru vēstījumi bija tik dažādi – Gundars Grasbergs krusttēva tēlā reizē ieinteresēts un rūpīgs, Uldis Anže kā pasta vecītis – sirsnīgs stāstnieks, kas uzticas bērna fantāzijām, atbalsta tās, savukārt brīžos, kad atveidoja ciema vecāko, - tik izteikti nievājošs, augstprātīgs, ka tīri šermuļi pārskrēja. Un mirkļi, kad aktieri runā mikrofonā un atveido puisēnu Amalu (kā vēstīja spēles noteikumi – tas, kurš runās mikrofonā, būs Amals) – gan pa vienam, gan duetā, gan stāvus, sēdus vai guļus, turklāt Jana Ļisova vēl dažbrīd, šķiet, izmantoja savas zīmju valodas zināšanas (pirms kāda laika uzzināju, ka viņa jau otro gadu apgūst zīmju valodu, reizēm to iesaistot arī lomās – tā notiek arī izrādē “Mazais ganiņš”, kad ainā pie debesvārtiem runātais vārds  tiek papildināts ar aktrises plaukstās redzamo vārdu).

               Šķiet, ka turpmāk, kad būs runa par meditāciju un garīgām praksēm, manā acu priekšā uzausīs skaisti dzeltenie toņi un trīs aktieru stāvi, kas tik mierpilni mums izstāstīja šo stāstu, ļaujot fantazēt un noticēt fantāzijai. Tas bija skaisti un silti, paldies!

Double-click here to add your own text.