16.04.2023.

            Izrāde, kuru apmeklēju gadu pēc tapšanas, un mazliet nožēloju, ka nenoskatījos pašos pirmsākumos, jo kas gan varēja iedomāties, ka mainīsies galvenās lomas tēlotājs... Drīkst gan cerēt, ka varbūt ir tapis ieraksts, visādi brīnumi gadās... Izrāde, kuru doties  lūkoties man bija mazliet bail, jo laikam vienīgā reize, kad esmu piedzīvojusi vilšanos teātrī, ir bijusi šī paša režisora veidotais “Lidojošais Travolta”, kuram turklāt toreiz bija iespēja izlasīt lugas tekstu, kas man pat ļoti patika lasītā veidā, bet uz skatuves galīgi nemaz... Taču šoreiz bija labi, un, ja būtu bijusi skatīties pērn, tad šogad viennozīmīgi dotos vēlreiz tieši galvenā varoņa atveidotāja dēļ, kā mēdzu rīkoties, kad vienai lomai vairāki aktieri...

            Pagarš, iespējams, neskaidrs, ievads, bet nupat baudītā izrāde “Mazā naudiņa” Latvijas Nacionālajā teātrī Regnāra Vaivara režijā (pirmizrāde 2022.gada 6.aprīlī) arī ir tāds mazliet neskaidrs pārdomu mirklis kā daudz kas, ko uzklausām par citādo mums apkārt. Pa visu šo laiku mājaslapā tikai divas atsauksmes, un arī recenzijas diži daudz neizdodas uziet atšķirībā no citām skatītām izrādēm. Vai tas varētu nozīmēt, ka cilvēkiem nav ko teikt par šo tēmu un darbu, vai tas ir kāds tabu – sarunas par “neredzamajiem cilvēkiem” mūsu vidū, vai varbūt doma, ka izteikties par šādām lietām ir nelāgi, nepieņemami?...

            Kā lasāms izrādes programmiņā, viena no vadošajām somu dramaturģēm Sirku Peltola (lugu tulkojusi Maima Grīnberga) savos darbos  “risina aktuālas sociālas tēmas un to cilvēku problēmas, kas ierasti atradušies dzīves nomalē, tomēr mēģina atrast savu vietu šai dīvainajā un greizajā pasaulē”. Jā, gan tie, kas kādas slimības vai citas nelaimes piemeklēti, gan tie, kas cīnās ar kādu atkarību, gan tie, kas lieki saviem tuvākajiem (vecākiem, bērniem u.tml.) ir tādi dzīves pabērni, un to, manuprāt, ļoti spilgti parāda jaunākais izrādes dalībnieks – šajā vakarā Puikas lomu spēlēja Dāvids Paičs (citvakar šai lomā darbojas arī Krišjānis Botmanis), kurš uz skatuves ir vien dažus mirkļus, ar dažām frāzēm, bet pasaka un parāda tik daudz – gan bērna sirsnību, gan pamestības sajūtu, gan mierināt spēju un ticību labajam, daloties ar Jāsonu savā smalkmaizītē, mierinot viņu, savukārt citā epizodē paužot Lienes Sebres atveidotajai Vairai atziņu, ka “bērni ir tāpēc, lai palīdzētu vecākiem”, un pēc tam aizejot uz savām mājām, kur, visticamāk, arī viņu neviens negaida, jo notiek nemitīgi dzerstiņi un plūktiņi. Bija tas priecīgais mirklis pa ceļam uz mājām šo zēnu sastapt, ripinoties uz velosipēda, pārmijām dažus teikumus, pie luksofora stāvēdami.

            Izrādes režisors Regnārs Vaivars programmiņā atgādina, ka Latvijā ir 22000 neredzamu, no mums atkarīgu cilvēku, ar kuriem mūs saista savstarpēja neesamība. Zinu, ka, darinot izrādi, radošā komanda bija viesos pie ļaudīm, kas savas dienas vada Dienas aprūpes centrā un gatavo sveces. Domāju, ka ikviens ir vismaz dzirdējis par akciju “Miljons sveču mājai” (šīs sveces iespējams arī iegādāties teātrī pie ieejas izrādē), un īpaši smeldzīgi skan “Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi” bukletiņā rakstītais, ka miljons sveču izgatavošana prasītu pusgadsimtu... Kad aizdomājies, ka ikviena māte un tēvs nogurst no saviem mazajiem bērniem, ar kuriem varbūt viss ir kārtībā, vien dažas slimošanas, niķi un citi kreņķi, un paskaties uz Indras Burkovskas atveidoto Jāsona māti, kas šķiet reizē laipna, mīļa, pārgurusi un tādēļ it kā pavisam tālu no savas apkārtējās vides esoša, tad asaras riešas pašas, vēl jo vairāk epizodē, kad Jāsons, atgriezies mājās, lūdz mātei palasīt grāmatu, bet viņa sāk dziedāt seno šūpuļdziesmu par “sudrabaina sapnim bārda, sudrabainas matu sprogas, aizturējis vēja elpu viņš pie šūpulīša zogas...”, kas ir viena no tām, ko bērnībā klausījos vakaros radiopasaciņās... Un, kad Jāsons pēc tam runā par vaska eņģelīti, kurš tika nolikts uz plīts un izkusa (atdzejojis Kārlis Vērdiņš... Jā, jā, tas arī tika teikts, būs jāpameklē!), tad tā vien šķiet, ka viņš runā par sevi, kas, piedzīvojis skarbo satikšanos ar ārpasauli, ir izkusis un pazudis no savas iepriekšējās dzīves, bet tapis par kaut ko citu, jaunu... Starpbrīdī, “aizslaukot” no telefona ekrāna dažādos “salēkušos” paziņojumus, parādās portālā www.santa.lv publicētais par to, vai bērnam uzšaut pa dibenu ir vai nav vardarbība, un, ātri ieskatoties tajā, pamanu informāciju, ka lielākoties tas notiek gadījumos, kad vecāki un noguruši, pārguruši, vientuļi, izmisuši... Kurš gan no mums tāds nav? Un otrajā cēlienā tik ļoti saprotama ir Jāsona mātes paceltā balss gan tāpēc, ka viņa ir uztraukusies par dēlu, gan nogurusi visa mūža garumā...

            Pats Jāsons, ko šobrīd spēlē Romāns Bargais, bet izrādes pirmsākumos tas bija Kaspars Zvīgulis, ir tik labestīgs, vienkāršs, bērnišķīgs un reizē smieklīgs un žēlojams, ka var tikai apbrīnot aktieru spējas šajā visā iejusties tik patiesi, ka nenoticēt nav iespējams... Tiesa, uz programmiņas vāka atšķirībā no teātra mājaslapas arī joprojām gozējas Zvīguļa vaigs, bet vispārsteidzošākais bija tas, ka vienā epizodē, kur Jāsons sēž parkā, man, pat 1.rindā tieši pretī sēžot, šķita - šis taču ir Kaspars nevis Romāns!... Epizodes, kad māte Jāsonam vairākkārt pārvaicā un viņš nopietni atkārto visu zināmo “peršu”, ir tik sirsnīgi emocionālas, jo, manuprāt, attiecas uz tik daudz ko mūsu dzīvē – gan tad, kad kāds no mājiniekiem nav dzirdējis otra teikto un lūdz atkārtot, gan tad, kad tu nezkuro reizi skaidro mazajam bērnam to, ko viņš vēlas noskaidrot, gan tad, kad skolā stāsti un rādi skolēniem visas gudrības, un tik un tā būs kāds, kas vai nu patiesi nesapratīs, kamēr neskaidrosi 99.reizi, vai arī regulāri savās domās būs aizklīdis un skaidrojums līdz viņam nenonāks... Tiiik sirsnīgi mirkļi, kad Jāsons ar māti aicina viens otru apskauties un kad paziņo, ka mammu uz lūpām nedrīkst... Un sāpēs stingstošs prāts tai brīdī, kad Jāsons no sirds klopē Miku, kas nozadzis karti, kurā Jāsonam ir visa viņa bagātība, jo šie citādākie ļaudis ir neaprēķināmi spēcīgi un nevadāmi savos afekta emociju uzplūdos. Vēl jo vairāk sirds sažņaudzas mirklī, kad Jāsona māte stāsta kaimiņienei Ilzei par to, ka uz kartes jau tikai 10 eiro vien ir, ka tos katru nedēļu bankas darbiniece no jauna uzliek uz Jāsons kartes, bet pārējā nauda ir mātes kartē... Jo Miks to nezināja, varbūt nebūtu ņēmis Jāsona karti un...

            Kaimiņiene Ilze (Dace Bonāte), kas ik pa brīdim “iepeld” Jāsona un mātes mājās gan ziņkārības, gan palīdzīgu motīvu vadīta, ir no tiem cilvēkiem, kas var reāli kaitināt ar savu klātbūtni, jo komentē, parādās negaidot, iejaucas pa vidu – nu, kā jau tas kaimiņu būšanā piedienas... Tai pašā laikā arī viņai ir sava sāpe par meitu, no kuras atsvešinājusies, par to, ko viņa dara, lai nopelnītu naudu... Taču epizodē ar Vairu (Liene Sebre) uzplaiksnī doma – un ja nu viņa ne visām sievietēm izpilda to izmisuma dzīto vēlmi, bet gan parunājas, palīdz izvērtēt sarežģīto situāciju un atgūt sirdsmieru? Tās “šaurās bezizejas” taču mēdz būt visādas, un tāda palīdzīga saruna reizēm ir iespējama pavisam necerētā veidā...

            Jauniešu pārītis Vaira un Miks (Igors Šelegovskis) man raisīja asociācijas ar filmā “Likteņdzirnas” redzētajiem tēliem, kur Beisiks ar saviem līdzbiedriem pabaro, sasilda un izgulda tos divus aptrakušos jauniešus, kas stopēja auto un vēlējās to nozagt, bet nākamajā rītā pēc krietnas tautasdziesmu dziedāšanas un mācīšanās tikpat ļauni aizgāja savās gaitās. Apbrīnoju gan Igora runas veidu un visas citas izpausmes – tāds riktīgs pašpuika, kam “viss pofig”, gan plastiku tai brīdī, kad Jāsons paveicis savu izmisuma dzīto ļauno darbu – nu tāds “ļumis” nebija redzēts, šķiet, nekur iepriekš!... Abu savstarpējās attiecības, vēlme mīlēt un būt mīlētiem un neprasme to darīt, iespējams, arī pašu pieredzē balstīts sirdssiltuma trūkums... Epizode ar cimdiem, ko Jāsons uzdāvina Vairai – kā sirds siltuma un labestības simbols, atgriešanās pie savām saknēm, tuvības un mīļuma apliecinājums. Un epizodes, kad Jāsons saka, ka mammu uz lūpām nedrīkst, pats pieskardamies Vairas vēderam, kurā aug jauna dzīvība, - tā pārsteidzošā, mistiskā mazu bērnu un īpašo cilvēku sirdsgudrība, kad viņi redz vairāk par mums, parastajiem, normālajiem, gudrajiem, redz to, ko mēs paši reizēm vēl neapzināmies, nenojaušams, varbūt gribam noslēpt no apkārtējiem...

            Izrādes scenogrāfija (Valters Kristbergs) un kostīmi (Madara Botmane) ir reizē vienkārši, mazliet nabadzīgi, kas liek aizdomāties par norisēm mums apkārt. Interesanti, ka pašā izrādes sākumā, kad Jāsons čabinās pa gultu, mēģinādams ieriktēties uz guļu, man, izdzirdot plēves čaukstoņu, uzreiz atausa atmiņā, kad vecākā dēla auklēšanas laikā nebija pieejami vai pamanīti vienreizējie paladziņi, ko klāt gultā, tad nu matrača saudzēšanas nolūkos arī mēs klājām plēvi un čaukstinājāmies tāpat... Un tie mirkļi, kad Jāsona drēbēm karājas “birka”, kuru dažkārt viņš pats norauj, bet dažkārt aizmirst, un tad klīst apkārt ar mēteli, kam cenas zīme plīvo vējā!... Savukārt gaismas, ko sasakņojis Oskars Pauliņš un pieskatīja Lienīte Slišāne, papildināja gan agro rīt stundu, kad saules stari iespīd pa logu istabā, gan atgādināja par Jāsona citādību ar gaismu mirgošanu un “rūķīšu” piesaukšanu... Bet Ginta Rutka muzikālais noformējums ir tik iederīgs, tas kaut ko “pasaka priekšā”, liek aizdomāties vai atcerēties!...

          Jā, lai arī smaga tēma, bet par to ir jārunā, jāaicina līdzcilvēki aizdomāties, nevis izlikties, ka mums apkārt tādu ļaužu nav. Interesanti, ka es kopš bērnības atceros dažus “īpašos” cilvēkus savā apkārtnē, un zinu, ka mani vecāki nekad neteica, lai skatos uz otru pusi, kad sastapām kādu “dzīves pabērnu” ar kustību, valodas u.c. traucējumiem. Iespējams, arī tāpēc man šī nav tabu tēma, jo tādi ļaudis mums apkārt ir, un no tā pasargāts neesam neviens.

          Ejiet un lūkojiet, bet rēķinieties, ka viegli nebūs, jo šis ir nopietns “dvēseles slaucīšanas” gabals. Paldies visiem “Mazās naudiņas”” darinātājiem, un daudz radošu domu turpmāk!

Double-click here to add your own text.