29.10.2021.

Lai arī kārtējā bērnu grāmata, lai arī turpinot grāmatu “aprīšanu”, bet bez brīnumiem un fantāzijas mēs tomēr neviens nevaram iztikt. Tāpēc arī brīdī, kad apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā sadaļā “Drīzumā” pamanīju Dž. K. Roulingas darba “Ziemassvētku Cūks” gaidīšanu un vēl “kumosiņu pievilināšanai”, ka tas tiks izdots visā pasaulē vienlaikus 12.oktobrī, bija pavisam nopietns āķis lūpā un gaidīšanas svētki varēja sākties. Brīdī, kad pasaule vēl nebija pavisam aizslēgta, saņēmu savu grāmatu saini, kurā bija arī šī grāmata, un jau pavisam drīz ķēros klāt.

Fantāzijas grāmatas manās acīs mēdz būt tikpat dažādas kā visas citas, un ir tādas, kuras iekrīt acīs un sirdī, un tādas, kuras ne visai. Dž. K. Roulingas darbi ir no tiem, kas paliek prātā. Savulaik, kad Harijs Poters tikko “ieradās” pie mums gan grāmatnīcu plauktos, gan kinoteātros, biju nolēmusi, ka šim nu gan iešu ar līkumu vienkārši tāpēc, ka tiek daudzināts visās malās. Uz lasīšanu mani “pavilka” mani skolēni un deju kolektīva partneru bērni, kas vienkārši atnesa grāmatas un iedeva man tās izlasīt. Tas bija brīdis, kad rīkojos kā gauži neapzinīga skolniece – rakstīju maģistra darbu, bet zem lekciju kladēm gulēja kārtējais no Harija Potera sējumiem, par ko vīrs smējās, ka maģistra darbs laikam būšot par fantāzijas tēmu (tālu no patiesības jau viņš nebija... 😉) Savukārt filmas patiesi neesmu skatījusi, jo manā prātā ir pavisam citādi tēli, vietas un krāsas, tā teikt, manā režijā un scenogrāfijā, turklāt zināms taču, ka ar datoru un tehnoloģiju palīdzību lidot uz slotas un spēlēt kalambolu nav nekādu grūtību... Arī par šo grāmatu nebrīnīšos, ja kādā brīdī būs tapusi filma, kas noteikti būs laba, bet manā prātā ir mana filma...

“Ziemassvētku Cūks”, šķiet, ir grāmata, kuru vajadzētu izlasīt gan lieliem, gan maziem, jo tajā ir ne vien fantāzija, bet arī skarbā dzīves īstenība, jo sastopas gan pieauguši cilvēki, kuriem ir dažādas pagātnes un top kopīgi nākotnes plāni, gan bērni, kuri uz šiem pieaugušo plāniem skatās citādi, turklāt bērniem ir arī savas vēlmes un ilgas, kas, savukārt, pieaugušajiem neliekas svarīgas. Tāpat šī grāmata liek aizdomāties par to, vai gan mums ikdienā apkārt nav pārāk daudz dažādu lietu un vai tās visas mums patiesi vajadzīgas, vai gan reizēm tiešām tās, kas tiek dotas par velti kaut kam klāt, pēc īsa brīža neatrodas atkritumos? Vai tās lietas, kas mums patiesi svarīgas un dārgas, mīļas, ir iespējams aizstāt ar citām, un vai tām reizēm nepiemīt gluži maģiskas spējas? Vai bērns, kura vecāki vēlas, lai viņš sasniegtu visaugstākos rādītājus sportā vai kādā citā jomā, pats arī to vēlas, un kas notiek tad, kad bērns pauž savu vēlmi kaut ko mainīt? Vai ir vērts pūlēties sasniegt to, kas tevi patiesībā nemaz neinteresē, tikai tāpēc, ka to vēlas vecāki? Vai kaut ko ļoti, ļoti vēloties, to ir iespējams sasniegt? Kāpēc bērni uzskata, ka lietas ap viņiem ir dzīvas, bet pieaugot tā vairs nedomā (šajā sakarā atcerējos grāmatā par Mēriju Popinsu lasīto, ka tad, kad dvīņi paaugsies, viņi arī vairs nesapratīs strazda teikto, un dvīņi protestēja, ka tas nu gan nekad nenotikšot...)? Kad mēs zaudējam ticību brīnumam? Un kāpēc tomēr ir cilvēki, kas šim brīnumam tic arī vecos gados, tikai viņus citi uzskata par savādniekiem? Un kā tas nākas, ka tiem, kas tic brīnumiem un labajam, arī dzīve rādās košākās krāsās gluži kā Ilgoto Pilsētā un Mīļoto Salā, kur nonāca Džeks kopā ar ZC? Tik daudz jautājumu un pārdomu manī raisīja šīs grāmatas lasīšana...

Grāmatai ir brīnišķīgs Silvijas Brices tulkojums – tik daudzi fantastiski jēdzieni, piemēram, pilsēta Skāde-Ka-Nava (vai gan mēs katrs nezinām, ka brīdī, kad iztīrām māju no liekām lietām, tās allaž drīz ievajagas, un tad ir skāde, ka nav pie rokas...), vai Nevieta, kur taču reizi pa reizei atrodas katra no mūsu lietām, jo nav uzreiz nolikta vietā, vai Izmestuve, kur nokļūst nevajadzīgās lietas, bet kur dažas no tām tomēr var pielāgot, tātad izmantot lietderīgi... Vienā no sociālo tīklu lappusēm gan manīju kādu neapmierinātu komentāru, kāpēc “Cūks”, ja reiz ir “Cūka”, taču man šķiet, ka tā ir bijusi tāda lasītāja neiedziļināšanās, jo ne jau vienmēr gramatikas pareizās formas pa īstam atbilst literārajai iecerei (arī mūsmājās reizēm tiek lietots vārds “vārns”, kad gribam pateikt kaut ko īpašu par vēroto vārnu, kas ir sevišķi skaista vai aizdomīga, bet varbūt patiesi ir vīriešu kārtas, ja reiz šis vārds tai tā “prasās”...)

Interesanti, ka pazaudēt var ne tikai mantas, bet arī kaut ko tik netveramu kā Cerību, Laimi, Godkāri... Turklāt izrādās, ka tās, pazaudētas būdamas, spēj darīt kāda labu, kāda ļaunu – tieši tāpat kā būdamas mūsu ikdienas sabiedrotās. Savukārt Principi, pie kuriem pieturamies, arī mēdz būt duāli, un tad nu ir jautājums par to, kurš Princips uzvarēs (ne jau velti ir teiciens par principu, kurš augstāks par skapi...)

Grāmatu lasot, bija gan prieks, gan dusmas, gan izbailes, gan žēlums – pilna emociju gamma, turklāt atkal maģiskais vilinājums pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no darāmajiem darbiem, lai grimtu grāmatā (šo sajūtu pazīstu kopš bērnības, kad varēju no bibliotēkas atstiept visu obligātās literatūras kaudzi un mesties tai virsū, visu citu atliekot malā...). Kad skolā runājām ar skolēniem, ka tāda grāmata ir tapšanas procesā, izrādījās, ka esmu arī viņus pievilinājusi, jo nupat jau esam vienojušies par kārtējo “bibliotēkās spēlēšanu”, jāstiepj uz skolu un jāvaicā bibliotekārei, vai skolas plauktos arī plānots ieviest?... Šī pavisam noteikti ir grāmata, ko vēl var paspēt ierakstīt lūgumrakstā Ziemassvētku vecītim!

Un noslēgumā daži citāti, kas atkal tikuši pie līmlapiņām lappušu malās un raisījuši pārdomas vai īpaši palikuši prātā.

• Tieši tas atmodina Lietas: izmantošana un cilvēku jūtu uzsūkšana. Tādas Lietas kā sienas un kāpnes cilvēki uzskata par pašsaprotamām, tāpēc tās neatmostas tikpat kā nekad.

• Tie nevērīgie, sīkie briesmoņi ir atbildīgi par pusi Lietu šeit, lejā. Kad ir kluss, mēs dzirdam, kā viņi Tur Augšā raud. Vajag turēt savu lācēnu ciešāk, ja negrib, lai to pievāc Zaudētājs, vai ne?

• Ja kāda Lieta nepakļaujas noteikumiem, Zaudētājs to noķer un aprij. Kad tu nepakļaujies noteikumiem, tu kļūsti par Lieko, un Liekais tiek aprīts, tā vienmēr ir bijis, un tā vienmēr būs. Tāds ir likums.

• Cerība: Es nemirdzu tik spoži kā mana draudzene Laime, toties manu liesmu ir grūtāk apdzēst.

• Džeks visu laiku bija domājis: ja vien viņš atradīs TC, tad atkal būs laimīgs, taču viņš it nemaz nejutās laimīgs. Tagad, kad bija par vēlu, Džeks apjauta, ka ir iemīļojis ZC – nevis TC vietā, bet gan pilnīgi atsevišķi – par viņa drosmīgo un labo sirdi. Tajā mirklī Džeks patiesi saprata, kā tas ir, kad esi Atdzīvinājies, jo saprata arī, kas viņam jādara. • Bet daži no mums dzīvo, kaut gan mēs esam pazaudēti. To ļauj mīlestība.

• No kurienes uzradās tas Zaudētājs? (..) To īsti nezina neviens. Daži apgalvo, ka viņu radījuši cilvēki: Tur Augšā esot tik daudz alkatības un cietsirdības, ka daļa no tās esot ielavījusies šeit un sākusi nolaupīt Lietas, lai no tām izveidotu sev ķermeni. Citi stāsta, ka Zaudētājs esot šeit no laika gala: briesmonis, kurš tik ļoti apskauž cilvēkus un visas cilvēku radītās gudrās lietas, ka zog, ko vien spēj. Visvairāk viņš kāro pēc augstu vērtētām un mīļotām lietām – kā tās, kuras dzīvo Mīļoto Salā, - taču nespēj tikt tām klāt un tāpēc briesmīgi dusmojas.

• Lielākoties tās bija lētas un neglītas Lietas: saražotas un pazaudētas veseliem miljoniem, nevajadzīgas, nemīlētas, derīgas tikai tam, lai uz laiku aizpildītu vietu, līdz nogrims lejā, Pazudušo Zemē.

• Tas varēja notikt vienīgi brīnumu un neticamu izdošanos naktī, tāpēc ka Džeks nebija atteicies no cerības, tāpēc ka neko nevar zaudēt uz visiem laikiem, ja nav izdzisusi cerība...

Uz šī nots beigšu ar cerību, ka mums ikvienam būs kāda nedziestoša cerība, kas ļaus noticēt un piedzīvot brīnumu!

Paldies par “Ziemassvētku Cūku” gan autorei un māksliniekam Džimam Fīldam, gan mūsmāju izdevējiem! Šis bija brīnumains ceļojums! ❤