27.11.2021.

Izrāde, ar kuras tapšanu Nacionālais teātris jau augustā atklāja jauno podkāstu sezonu. Izrāde, kura liek aizdomāties par reizē vienkāršām un sarežģītām lietām, jo kas gan cits, ja ne cilvēku attiecības, var būt ar tik divējādu dabu, kad šķiet, ka nekas tāds taču nav noticis, vai, tieši otrādi, nevar būt, ka tā noticis tieši ar mani un konkrēto cilvēku. Izrāde, kura Nacionālā teātra Aktieru zālē atkal aicina mūs vērot tuvu jo tuvu un ieskatīties arī pašiem savos dvēseles apcirkņos – Ināras Sluckas veidotā Harolda Pintera luga “Nodevība”.

Mazais spēles laukums, kas ik pa brīdim tiek pārveidots, un to dara trīs čakli skatuves rūķīši, klusi rosīdamies ar mēbelēm un piederumiem, balta siena, uz kuras ar video meistara palīdzību “uzplaukst” istabas sienas, logi, ainava aiz loga, un balta grīda man šoreiz saistījās gan ar gleznu, kurā “iekāpt un padzīvoties”, gan – tā kā lugā bija runa par skvoša spēli – ar skvoša kortu, kurā notiek sīvas cīņas un bumbiņa, kas sākumā ir auksta, spēles gaitā riktīgi uzkarst tieši tāpat kā lugas varoņu sapītie pateiktie un nepateiktie vārdi, saprašanās un nesaprašanās, pārdzīvojumi un vēlmes. No kurienes man zināšanas par skvošu? Tā kā esmu četrkārtēja Latvijas junioru čempiona skvošā mamma, tad vismaz teorētiskas zināšanas par šo sporta veidu man ir līdzās daudzajām piedzīvotajām sacīkstēm un piederumu kalniem. Bet nākas arī pievienoties lugas varoņa Džerija domai, ka 36 gados jau tā kā nākas būt par vecu priekš šīs spēles, jo ne man tās reakcijas, ne izveicības, lai gan izrādē tieši šai vietā gardi sasmējos, jo labi zinu, ka tā nemaz nav, spēlē vēl cienījamākus gadus sasnieguši ļaudis...

Interesanti, ka šoreiz izrādes stāsts bija kā tāda atpakaļ tīta filmiņa, kas mūs aizveda līdz liktenīgo notikumu sākuma punktam, šķiet, ka teātrī tādu stāstu skatīju pirmoreiz... Ak nē, arī izrādē “Apsolu” bija notikumu šķetināšana atpakaļgaitā, un gan jau vēl ir bijis, tik uzreiz tā grūti iedomāt. Jā, kas gan būtu, ja mēs jau iepriekš zinātu, kas notiks, ja rīkosimies tā vai citādi? Vai mūsu izvēles tad būtu citādākas?

No pirmajiem izrādes mirkļiem gaisā jautās tā spriedze, kas valda cilvēku starpā, kad viņi nav īsti pārliecināti par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu teikt un atklāt otram, cik daudz šis otrs zina un ko par to teiktu. Domāju, mēs ikviens esam saskārušies ar brīžiem, kad izrādās, ka esam pateikuši par daudz vai to, kas bijis jāpatur pie sevis, un nu jāmēģina kaut kā ar godu tikt laukā no situācijas. Pirms dažām dienām lasīju bērnu grāmatu, kurā bija vārdi par to, ka vieni meli pievelk citus melus, un šodien izrādes laikā tie atausa atmiņā – vai gan būt kopā ar vienu cilvēku un tikties ar otru nav meli? Vai tas, ka tu paliec stāvoklī no sava vīra, ir vai nav nodevība pret savu mīļāko? Vai tas, ka vīram ir mīļākā un izrādās, ka arī sievai ir mīļākais, ir no sērijas “kā viņa to uzdrošinās?” vai gluži likumsakarīgs iznākums? Un kas vispār ir nodevība, kur un kad tā sākas? Vesels birums jautājumu un pārdomu, ko risināt... Vai cilvēku aizņemtība darbā arī reizēm nav kā nodevība pret savu ģimeni? Vai tas, ka tu kaut ko izdari ne tā, kā zini, ka vajadzētu, un pašam pēc tam uz sevi dusmas? Paklausījos vēlreiz podkāsta 21.sēriju iekš

https://teatris.lv/lapas/e-teatris

un pārdomas mazākas nepalika... Vai tas, ka mēs ikviens alkstam pēc uzmanības, laba vārda, mierinājuma, izpalīdzības, un, to nesaņemot, meklējam kaut kur ārpusē, ir vai nav nodevība? Un kurš pie tā vainojams – tas, kurš nedeva; tas, kurš neprasīja; tas, kurš pamanīja lūgumu? Vai savstarpējas simpātijas var pāraugt nodevībā, vai tomēr iespējams noturēt to robežu, kad patīkat viens otram, spējat sarunāties kā draugi, bet ne regulāri slepus tikties un... Un kas notiek tad, kad arī mīļākie viens otram sāk “apnikt”, izsīkst spēja priecāties par šiem mirkļiem, kļūst grūti tos organizēt tieši tāpat kā ikdienas dzīvē, kad apnīkstam viens otram? Cik laimīgs izklausījās Roberts, stāstot Džerijam par savu vienas dienas aizbēgšanu no visiem ar kuģīti – žvikt! – pāri lagūnai (tas “žvikt!” nav uzrakstāms, tik superīga skaņa tā ir, ka jādzird pašam!), un Džerija piekrītošā atbilde, ka to jau, zināms, reizēm vajag mums ikvienam. Vai tad, ja liedzam sev šo iespēju piepildīt sevi ar to, kas īpaši “uzlādē”, ir vai nav nodevība pret sevi un citiem, kuriem tu atņem iespēju redzēt sevi labā omā? Uh, jautājumu vairāk nekā atbilžu...

Man īpaši pie sirds palika Kaspara Aniņa Džerija teiktie vārdi, ka mājas ir tur, kur ir bērni, un viņa un Emmas kopīgā atmiņu bilde, kurā viņš pametis draugu meitiņu gaisā un noķēris, viņa tā smējusies un bijusi viegla kā pūciņa. Domāju, ka šādas atmiņu gleznas ir ikvienam no mums savā draugu un ģimenes lokā, lai arī varbūt mazliet atšķiras nianses, “kurā virtuvē tas īsti noticis”.

Bet līdzās pārdomu kalniem šajā izrādē bija arī mirkļi, kad zālē skanēja smiekli, piemēram, Mārča Maņjakova Oficiants ar savu itāļu valodu un šiverīgajām izpausmēm vai mirklis, kad Egila Melbārža Roberts sparīgi loka iekšā melones gabaliņus un ne pa kam nevar tos trāpīt uz dakšiņas, jo ir diezgan stipri pielillājies. Es smaidīju arī par sarunu, ka pēc skvoša spēles ir jāiet dušā, tad jādabū viens alus un pēc tam jāpaēd kārtīgas pusdienas, bet ne kortā, ne ārpus tā – nekādu sieviešu, tikai vīri, kas spēlē un velta laiku sev, un pēc tam atreferēju savam profesionālim 😋

Man kā jau sievietei dikti patika arī Ingas Misānes – Grasbergas Emmas daiļās kleitas, kurām līdzīgas gana redzētas bērnības albumu fotogrāfijās, jo stāsts ir par laika periodu no 1968. līdz 1977.gadam. Jauka bija arī piemeklētā mūzika, jāpaklausās kādā brīdī visa pilnībā. Un īpašais prieks bija pamanīt, ka pati režisore sēdēja pirmajā rindā stūrītī un vēroja izrādi, žēl tikai, ka pēc aplausiem viņa tik raiti aizspruka prom, ka nepaspēju uzrunāt un pateikties.

Iespējams, cilvēkiem, kas nav precējušies vai piedzīvojuši situācijas, kad jāizšķiras starp dažādām iespējām, jāturas pretī kārdinājumiem, šī izrāde varētu nepatikt, bet tieši tāpēc jau mēs ejam uz teātri – izbaudīt, pārdomāt un saprast...