10.10.2021.

Izrāde, kas gaidīta patiešām ilgi, mājasdarbs – grāmata – izlasīta jau sen un pat aprakstīta citā šīs adreses nodaļā, un nu, kad pasaule atkal pusaizvērta, beidzot izbaudīta no sirds! Kā izrādes programmiņā raksta režisors Valters Sīlis, kurš kļuvis par manu īstenu režijas favorītu, - “šos vārdus rakstot, man nav ne mazākās nojausmas, kad mūsu izrādei būs pirmie skatītāji” -, un pievienotajā lapiņā ar aktieru sastāvu virsraksts vēsta, ka “pirmizrāde ar skatītājiem – 09.10.2021.”, jo izrāde bija plānota sastapšanai 06.12.2020., bet ir milzīgs prieks, ka beidzot šis brīdis ir pienācis! Uzreiz gan jāpiebilst, ka, tā kā arī šeit ir viens tēls, kas dots diviem aktieriem, šī atkal būs vēlreiz ejama un skatāma izrāde, bet jau tagad zinu, ka tas būs to vērts!

Tieši tāpat, kā lasot grāmatu, arī šeit brīžiem “sapiņķerējos” tēlos un viņu “labumā” vai “sliktumā” – kuram drīkst un kuram nedrīkst ticēt. Bet tas tikai tāds īss mirklis kā daudzi mums garāmskrienoši brīži, kad patiesi nevari būt pārliecināts – patiesība vai tomēr viltus tev līdzās, un kā to atšķetināt?

Stāsts par Atmodas laiku Igaunijā izstāstīts tik silti, sirsnīgi, reizēm smeldzīgi un pat drusku stindzinoši tais brīžos, kad vērojamas ainas ar čekistu izdarībām, bet visam pāri brīnišķīgais Jura Hirša radītais Rakstnieka Reina Rauda tēls – tāds labsirdīgs, dzīvesgudrs, reizēm labestīgi pasmīnošs, uzmundrinošs un kādu mīļu joku padzenošs, nu kā tāds sirms opis, kas stāsta mazbērniem savas jaunības atmiņas. Un tik rūpīgi rosās ar grābekli pirms izrādes abiem cēlieniem, lai sakārtotu, aizslaucītu pēdas, nogludinātu dzīves asumus, līdzinātu ceļu kam jaunam, labākam, citādam – tādas bija manas asociācijas ar to nopietnā vaigā un čaklām rokām veikto darbiņu. Protams, sirds īpaši sasila gan brīžos, kad Autors sirsnīgi atbalstīja jauniešus viņu šaubu mirkļos, gan uzklausīja stāstīto, gan arī, redzot divus savus aktiermākslas favorītus no dažādām paaudzēm līdzās uz skatuves sēžot un par dzīvi tērzējot...

Cik tas gan ir savādi, ka jautājums par izvēlēm joprojām ir aktuāls arī mūsdienu sabiedrībā, un ne jau par tām mazajām – kādu maizi izvēlēties veikalā, bet par tām lielajām, kas ietekmē varbūt ne uzreiz un ne tieši, bet pēc kāda laika, vai kā tāds domino efekts sakrīt tad, kad jau licies – viss ir kārtībā. Kā programmiņā raksta pats Reins Rauds: “Viss vienmēr ir sarežģītāk. Manuprāt, cilvēkus nekad nevar vērtēt pēc tā, kur viņi vēstures virpulī nokļuvuši, bet tikai pēc tā, kādas izvēles viņi tur veikuši. (..) Jo viss joprojām ir sarežģītāk nekā šķiet, un jautājums, kā cilvēki veic savas izvēles, nekur nav pazudis.” Tāpēc arī šis stāsts, lai gan vēsta par neatkarības atgūšanas laiku, tik aktuāls šodien, jo izvēlēties nudien nav kļuvis vieglāk, un arī dažādu pamanāmu vai nepamanāmu “pelēko vīriņu”, “astu” un tamlīdzīgu “radījumu”, šķiet, netrūkst arī šodien, jautājums tikai, kā tos nosaucam, ko ar tiem darām un kādas ir sekas šīm mūsu izvēlēm. Tieši tāpat uzticēties cilvēkiem neatkarīgi no viņu acu vai matu krāsas, valodas, tautības vai reliģiskās pārliecības, šķiet, iespējams vien jaunībā, kad vēl nezini, cik dažādi mēdz būt cilvēki tev apkārt, jo gluži vienkārši vēl neesi “aplauzies”...

Tā kā Atmodas gadi ir mans pamatskolas beigu posms, tēli sasaucās ar pašas piedzīvoto līdzīgi kā citā Valtera Sīļa izrādē “Zem diviem karogiem”, jo tādi paši izspūruši un bieziem briļļu stikliem puiši kā Igora Šelegovska Antons Sergs un Romāna Bargā Indreks Megi bija arī manu skolasbiedru vidū, kuri varbūt nebija tādā “pagrīdes pulciņā”, bet tomēr, tomēr – ik pa laikam bija kāda pretošanās izpausme, par kuru varēja būt dažādas sekas, piemēram, pionieru kaklautu izlidināšana pa skolas 3.stāva logu, turklāt tie noplīvoja garām vienas no skolas aktīvākās Interfrontes piekritējas skolotājas klases logiem, vai brīdis, kad 8.klasē mācoties, visi nosējām kaklautus un to vietā nāca prievītes, par ko sākotnēji bija nopietni aizrādījumi, bet vēlāk jau vairs nē. Un gan jau, ka arī kādam vecāki strādāja nopietnos amatos, par ko mēs nemaz nezinājām, un, iespējams, bija tikpat vīlušies par savām atvasēm kā Egila Melbārža atveidotais čekas darbinieks Helmuts Sergs, kurš tomēr, uzzinot par dēla saistību ar ko nelegālu, izdarīja izvēli viņu brīdināt... Tais mirkļos, kad viņš veica savus pratināšanas darbus, un tajos brīžos, kad sarunājās ar savu priekšnieku – Voldemāra Šoriņa majoru Vinkelu -, šķita, ka tie ir divi dažādi cilvēki – cik valdonīgs un nesaudzīgs pret saviem iztaujājamiem upuriem, tik pazemīgs un salīcis pret priekšnieku. Savukārt majors Vinkels – reizē štrami iznesīgs un pārliecināts, bargs diktators un riktīgs padomju varas pārstāvis, kas dusmu brīžos neizvēlas izteicienus, no kuriem “ausis nenovīst”. Nesenā intervijā gan pats Voldemārs Šoriņš teica, ka, viņaprāt, varot arī iztikt bez rupjībām uz skatuves, bet, ja nu režisors tā iecerējis, un tas īpaši atklāj tēla raksturu, tad jārunā vien esot...

Īpaši aizdomājos par mammām – Daigas Gaismiņas atveidoto Raima māti un Annas Klēveres tēlu – Antona māti. Cik bieži arī mūsu mammām bija gan reizē bail par mūsu gaitām, jo viņas zināja, ka var sanākt “ziepes”, un ne jau tikai tāpēc, ka iesim kaimiņu dārzā pēc āboliem, un arī lepnums par mums, jo darījām ko tādu, kas uzteicams – rūpējāmies par klasesbiedriem, lai arī reizēm savtīgos nolūkos... Tieši tāpat bija mammas, kuras varēja pucēties un izvēlēties dažādas iespējas darbam, un tādas, kam šo iespēju nebija, jo nebija tādas “aizmugures”... Un šķiet, ka bija arī tādas reizes, kad ģimene varbūt pat nezināja visu par savu radinieku gaitām – kādā kantorī un par kādu ierēdni strādā katru dienu no deviņiem līdz pieciem...

Tai brīdī, kad pirmo reizi pāri skatuvei pārplīvoja Evijas Krūzes varone Lidija Gromova, man tā vien acu priekšā atausa mākslinieka Edgara Ozoliņa ilustrācijas mūsu bērnības iemīļotajam stāstam “Starp mums, meitenēm, runājot...” – tur arī tādas formas, frizūras un steidzīgs solis bija redzams, kā gan tās bildes “sienas kopā” (bija arī cita bilde – Kārlis Reijers vienubrīd pilnīgi pēc Mārtiņa Freimaņa izskatījās)... Un viņas stāsts par labu krievu valodas skolotāju, kas vajadzīga visur, bet reizē ir kolēģu neieredzēta, jo – vai nu gluži krievu valoda igauņu bērniem tā vajadzīgākā... Bet izvēle – darīt darbu, kas taču labāk apmaksāts, vieglāks nekā skolēnu dīdīšana, savukārt pēc tam iesaistīšanās čekas darbinieku lietu fotografēšanā – tas atkal “samudžina” prātu, jo – kāpēc tieši tāda izvēle?... Vai bijušā skolnieka dēļ, kas nav bijis vienaldzīgs, un pievērš uzmanību, pēc kuras tik ļoti alkst pati Lidija, arī tagad? Nez, vai nu tā būtu, ka nezinātu, cik bīstama šī nodarbe un kas sanāks, ja pieķers? Bet varbūt nezināja ar, jo ne jau vienmēr viss tika izskaidrots, vai arī pasniegts kādā īpašā “mērcē”...

Savukārt Madaras Reijeres atveidotā Mārja Pilva – tik vienkārša, uzticama un uzticīga, lai arī drebošu sirdi, bet ik reizes iet un darīt to pašu bīstamo soli – tur vajag drosmi un pārliecību, kuras viņas varonei netrūkst – ne jau velti tai sirsnīgajā ainā ar Intas Tiroles vecmāmiņu izskan jautājums par to, vai tad cilvēka tautībai, valodai vai acu krāsai ir nozīme? Mārjasprāt nozīme ir tam, kāds ir pats cilvēks, bet vecmāmiņa ar savu dzīves pieredzi tā vis nedomā... Un ne jau velti, jo franču valodas zināšanas viņai Sibīrijā vis nav noderējušas... Nebrīnos par cilvēku neuzticēšanos tiem, kam “iegadījusies” tā pati tautība, kas reiz sūtījuši moku ceļos (lai gan bija jau arī savi tautieši vienā otrā situācijā pie vainas)... Un tomēr – griezies, kā gribi – uzticēšanās un mīlestība abas roku rokā, tā sajūta, ka tu vari cilvēkam uzticēties, šķiet, nerodas no zila gaisa, tur ir kaut kāda maģija, lai arī reizēm tā aiz rozā brillēm slēpta un sagādā arī kādu vilšanos pēc tam, kad cilvēks tuvāk iepazīts. Lai gan – te atkal stāsts par izvēlēm, jo kāds izvēlas stāstīt patiesību, kāds – nē, kāds vienkārši nepasaka visu līdz galam...

Šajā izrādē ik pa brīdim uznāca sirsnīgs smiekls, piemēram, kad Ivara Kļavinska atveidotais Tapani Ilekoski runā ar somu akcentu un ne pa kam nevar izrunāt Raimonda Celma varoņa Aleksa Suščevska uzvārdu tā, kā pienākas, vai Kārļa Reijera Ervins Vesirōss stāsta savus piedzīvojumus aiz robežām, cita starpā pieminot – bija arī maltīte – makdonalds 😉, vai svilpojot met akmentiņus un Jāņa Āmaņa Vello Luiks “uzsprāgst” dusmās viņu abu sarunā. Savukārt tie mirkļi, kad asi un nesaudzīgi parādās abi čekisti Mārtiņa Brūvera un Ulda Siliņa personās un viņu rokās salūst Jāņa Kroņa Karls Sārs – tādas īstas sirdsklauves, jo nezini, cik spilgti te izpaudīsies tie varas darbi, un tai pašā laikā zini, ka tā bija un vietām ir joprojām... Tāpat Kaspara Aniņa Raims - gan izlēmīgs un rosīgs, gan pārdzīvojošs par neveiksmēm un visu vainu sev uzveļošs, vai Jura Lisnera Raima tēvs, kas vīlies ģimenē un pasaulē notiekošajā, vai Aināra Ančevska Valevs, kas plāno un funktierē, kā sasniegt tālejošos mērķus, ej nu sazini, vai reizēm ierosina iespējamo vai neiespējamo? Cik dažādi mēs esam, un katrs mēs kā esam vēstures pavediens, kas sienas un saistās ar citiem pavedieniem, bet auduma rakstu tik un tā katrs redzam citādu...

Punkts uz i man šoreiz pašā izrādes finālā – Juris Hiršs tik sirsnīgi stāsta pēdējos romāna teikumus par āboliem un tārpiem, kas taču zina, kas ir laba manta, ka man vaigi kut no smiekliem (ja vēl Juris zinātu, ka kādam no zālē sēdošajiem šiem vārdiem šai dienā ir īpaša nozīme!...), savukārt, mētelīšu rindā stāvot, garām burzmā spraucas pats režisors, sasveicināmies, un es paspēju pateikt vienu perfektu teikumu, kas tāds varētu būt viņa ausīm... Patiešām, no sirds paldies, tas bija baigi forši! ❤ (Nekaunos no šī vārdu salikuma, tas šoreiz pilns ar pozitīvām izrādē gūtām emocijām.)

Nu ko, gaidīsim, kad teātris repertuāra sarakstā atkal pieliks spēlētāju vārdus tām izrādēm, kur vairāki spēlmaņi vienai lomai, lai tad ietu lūkot vēlreiz, un, iespējams, papildinātu šo ierakstu ar vēl kādu rindu.