30.01.2022.

Paspēt ielēkt pēdējā vilcienā – tas īsti nav par mani, jo parasti cenšos visu vairāk vai mazāk ieplānot, taču šoreiz sanāca tieši tā – zināju, ka izrādes ieraksts būs pieejams līdz kādam noteiktam datumam, bet visā darbu, pareizāk sakot, attālināšanās no darba, jūklī, biju palaidusi garām, līdz kuram tieši datumam. Un vakar vakarā pa fikso nopirku ekrāna biļeti, lai šovakar paspētu noskatīties. Izdevās, un bija labais! 👍

Tātad – teātra trupas “Kvadrifrons” piedāvātais Reiņa Botera režijā tapušais vēsturiskais mīlasstāsts “LV vs RU” ar Jāņa Kroņa un Igora Nazarenko aktīvu darbošanos uz skatuves. Kā lasāms mājaslapā, “LV vs RU ir vēsturisks mīlasstāsts par latviešu un krievvalodīgo attiecībām. Izrāde balstīta stāstos par radošās komandas dzīves laikā piedzīvoto. Ikdienišķas atzīšanās mīsies ar aizspriedumainām etīdēm, dokumentāliem video fragmentiem, apcerīgu mūziku, mīlēšanu un lamāšanos.” Izrādes apraksts pieejams abās valodās, un Režisors uzskata: “Katrs Latvijas iedzīvotājs, ja ne piedzīvojis, tad vismaz dzirdējis par dažādu sabiedrības grupu vēsturisko un mūsdienās pastāvošo sašķeltību. Izrādē meklējam, kas šo sašķeltību ir veicinājis. Varbūt tā ir mūsu pašu iedomāta un uzbūvēta siena, kura, satiekoties aci pret aci un iepazīstot otru pusi, izzūd pilnībā?”

Izrāde ar mūsdienās tik zināmajiem balsošanas elementiem, kad skatītājiem jāpauž savs viedoklis, izmantojot kādu konkrētu saiti un kodu (ierakstā gan tiek atgādināts, ka skatāties ierakstu, tāpēc balsošana nav iespējama, bet tik un tā interesanti vērot, kā “lēkā” balsojuma cipariņi 😉). Izrāde ar vēsturiskiem un sabiedriskiem, ja tā drīkst izteikties, faktiem uz ekrāna, jo ir gan dažādu laiku bilžu kolāžas, gan fragmenti no dokumentiem, kas ietekmējuši sabiedrības viedokļus, nostāju, un ietekmē vēl šodien (ja godīgi, biju mazliet palaidusi garām par to izglītošanu latviešu valodā, jo ar šībrīža dažādajām reformām, kas brīžiem izskatās pēc vienkāršas darbības imitācijas, zūd spēki sekot visam līdzi, jo sevišķi, ja tas raisa vairāk negāciju nekā pozitīvu atziņu...). Izrāde – dzīva jo dzīva saspēle gan aktieru starpā, gan ar manām atmiņām, zināšanām un stereotipiem, jo, lai gan esmu par veselu pamatskolas paaudzi vecāka par abiem aktieriem, tomēr gluži sveši jau viņu stāsti nav, tā ir mana jaunība un brīžiem atklāsme – vai tiešām tas notika tajā gadā?...

Izrādes sākums – katrs aktieris savā virtuvē atbild uz aizkadrā uzdotiem jautājumiem, bet Jānim Kronim tas jādara krievu valodā, savukārt Igoram Nazarenko – latviski. Prieks par Igora visnotaļ labo latviešu valodu un aizdomas, vai gan Jānis tiešām krieviski runā ar tādu “bremzīti” (izrādes gaitā secināju, ka laikam tomēr nerunā vis, tas tāds spēles brīdis, bet varbūt arī kļūdos...). Un tad – abi puiši uz skatuves, kur sākas spēle – abi “čikājas”, kurš stāstīs pirmais, un otrs tulko stāstījumu. Stāstījums no bērnības, pamatskolas un vidusskolas gadiem “iz dzīves” par to, cik kuram no viņiem sūdīgi klājies. Jāpiebilst, ka epizodes bija no gan smieklīgām līdz dziļi aizkustinošām un šermuļus uzdzenošām. Pēc noteikta epizožu skaita seko skatītāju balsojums. Tas, kurš savācis vairāk balsu (kuram, skatītājuprāt, klājies sūdīgāk), stāsta veselu lielu stāstu ar savu atbilstošā laika posma bilžu kolāžu fonā, savukārt otrs sēž skatītāju rindās un savus jautājumus uzdod pretējā valodā. Pa vidu vēl arī atbilstoša mūzika no abu aktieru iecienītajiem to laiku krājumiem – nu īsts vēstures kokteilis! Tāds prieks ieklausīties un atcerēties savu “trauksmaino jaunību”, arī baudīt valodas plūdumu un pārdomāt, vai mana šobrīd stipri maz izmantotā krievu valodas prasme nav cietusi no ilgas nelietošanas (atzīšos, ka ir gan, jo sevišķi, kad pieķeru sevi, ka gribu runāt tikpat veikli kā latviski, jo kādreiz arī krievu valodā runāju vienlīdz ātri un labi...).

Pārdomas par to, cik mēs vienā zemē vienlaikus esam tuvi un tāli cits citam, cik ļoti to ietekmē pieaugušo cilvēku nostāja, viedoklis par to, kas ar ko drīkst draudzēties, kas nē, kas ir labi un kas ir slikti cilvēki. Tagad, šo rakstot, atausa atmiņā nesen Nacionālajā teātrī nolūkotā izrāde “Perfektā teikuma nāve” ne vien tādēļ, ka arī tajā spēlē Jānis Kronis, bet līdzīgo atziņu dēļ par to, kas tad ir labie un kas – sliktie, un ka katrai paaudzei tie ir mazliet citi, jo katrs piedzīvojis ko atšķirīgu. Uz ekrāna lasāmie vēsturiskie fakti par pilsonības iegūšanu un piešķiršanu, kas balstīti dažādos laika gaitā notikušos referendumos, un izrādes finālā – atziņa par to, ka politiķi ar savu rīcību, šķiet, apzināti dara tā, lai tautas sanaidotu. Zināms, dažādi ļaudis ar atšķirīgu pārliecību bijuši visos laikos, un tā sakņojusies gan izglītībā vai tās trūkumā, gan personīgajā pieredzē, kas bijusi pozitīva vai negatīva, gan arī spējā izsijāt apkārtējo viedokļus un izdarīt izvēles.

Šis ir labs skatāmgabals jauniešiem, lai gan apgūtu mazliet par neseno vēsturi no sērijas “vai viegli būt jaunam?”, gan pārbaudītu savas valodas zināšanas, gan arī aizdomātos par to, kas tad ikdienā notiek šeit pat pie mums un arī tālāk pasaulē, un, protams, arī pieaugušajiem, kas piedzīvojuši gan jauno laikmetu griežus kā vidusskolēni vai jaunieši. Tā kā “Kvadrifrona” mājaslapā lasāms, ka šī izrāde saistīta arī ar “Latvijas skolas somas” projektu, tad, iespējams, ka to redzējusi vismaz kāda saujiņa Latvijas skolu jauniešu un, cerams, redzēs vēl kādreiz, jo labas lietas, kas ierakstītas un saglabātas, ir vērts laiku pa laikam pārcilāt un izvēdināt no jauna.

Paldies izrādes radītājiem un saglabātājiem par pārdomām un atmiņām piepildītu vakaru! 👍