19.07.2023.

            Iespējams, kāds teiks – nu ko tad par šādu tēmu, šitādu grāmatu, vasaras skaistajā laikā, un tādā garā, bet es saku – jā, vajag gan! Jo, neskatoties uz manu visnotaļ dzirksteļojošo garu, diemžēl šobrīd esmu to ļaužu vidū, kas šo savādo, sāpīgo, nepatīkamo, nejēdzīgo un kādu tik vēl ne, procesu, ko sauc par izdegšanu, beidzot arī esmu piedzīvojusi pēc pilnas programmas, un laikam tas ir viens no retajiem, par ko kādreiz esmu teikusi – nu šitais ar mani nekad nenotiks... Ha, ha, ha, turklāt nebiju varējusi iedomāties, ka tas ir tiiik nešķīsti... Jā, protams, tu mēģini “savākties”; tu zini, ka nevienu, izņemot tevi pašu, jau tā pa īstam tavas problēmas neinteresē; tu zini, ka ir cilvēki, kam klājas patiesi slikti un tavējais “sliktums” salīdzinoši nav nekas; tu apzinies, ka ir paaudze, kas šādu izdegšanu nosauktu vienkārši par izlaidību, un tomēr esi gatava balsot ar visām četrām, ka tas nav nekāds pasaules brīnums, kam nevar un nevajag noticēt, bet gan īsta, dzīva un diemžēl tumšas krāsas patiesība.

            Šis emocionālais gargabals par apgāda “Zvaigzne ABC” izdoto Marijas Ābeltiņas darbu “Profesionālā izdegšana”, kas nācis klajā šogad. Lai cik savādi neliktos, bet pēdējā gada laikā arvien biežāk sarunās visdažādākajos veidos nākas dzirdēt stāstus par dažāda veida apnikumu, izsīkumu, pat riebumu pret to, kas jādara tiklab darbā, kā mājās, un tas uzklausāms no dažādu vecumu cilvēkiem, mazāk no jauniešiem, vairāk no apmēram 40-gadniekiem un vecākiem ļaudīm visdažādākajās profesijās. Tāpēc brīdī, kad uzzināju par šīs grāmatas tapšanu, to ne vien ierakstīju savā listē, bet izklāstīju arī kolēģēm un skolas bibliotekārei, kura kādā brīdī to pat pievienoja pasūtāmo grāmatu sarakstam. Jā, var jau teikt, ka t.s. palīdzošajās profesijās, pie kurām piederas arī skolmeistari, turklāt viņi jau gadiem “cieš” no visdažādākajām reformām un saskarsmes problēmām ar apkārtējo sabiedrību, šī izdegšanas tēma ir visaktuālākā, bet tieši tāpat par to ir runājuši gan ļaudis, kas strādā bankā, veikalā un šūšanas darbnīcā. Acīmredzot ir īstais laiks grāmatas klajā nākšanai, un ne jau velti tā kādu brīdi ir arī izdevniecības pārdotāko grāmatu topā, konkrēti pašlaik 6.vietā.

            Vai zinātniska grāmata ir labākā lasāmviela vasaras atvaļinājumam? Noteikti, ja ir tāda situācija kā man, kad esmu ļoti dziļās un smagās pārdomās par savu darbu, ko daru jau trīsdesmit gadu no vietas, esmu vēlējusies strādāt jau kopš bērnības, man nav bijis citu ideju kā tikai šī viena, un gandarījuma ir bijis tiešām daudz. Taču laikam sava taisnība vārdiem par to darvas pilienu medus mucā, jo ir arī gana to melno pilienu, kas sakrājas no it kā sīkumiem, situācijām, kurās katrs redzam ko citu, negācijām, kuras skološanas lauciņā jūtamas un piedzīvojamas ik uz soļa, un kur atslēgas vārds ir “attieksme”. Brīnišķīgā kārtā grāmatas autore Marija Ābeltiņa par izdegšanu nerunā tikai teorētiski, bet arī pati ir piedzīvojusi šo sūro procesu, turklāt pat divas reizes. Un tas vismaz man ir pats svarīgākais – praktiskā pieredzē balstīts stāsts, ko papildina arī visdažādākā teorija, kas tādējādi kļūst pavisam skaidra, saprotama un ticama. Autore ir zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste, supervizore, ilggadīga apmācību vadītāja. Šķiet savādi, ka izdegt var arī tāds cilvēks, kas taču to visu apguvis teorētiski un vēl praktiski konsultē citus, taču tas ir stāsts par kurpnieku bez kurpēm, jo ikvienam no mums ir  savu spēju robežas. Un laikam taču neesam dzirdējuši par zobārstu, kurš pats sev labotu zobus, savukārt to, ka skolotāju bērni mēdz būt gana nešpetni, laikam būsim pamanījuši – kamēr vecāki audzina “valsts bērnus”, savējie kuļas pa skolu paši jau no pagaldes vecuma...

            Grāmata “Profesionālā izdegšana” ir interesanta gan ar to, ka sniedz ļoti konkrētus, saprotamus situāciju aprakstus un piemērus, gan dažādus vingrinājumus un arī uzvedinošus jautājumus, lai noskaidrotu, kas tad ar mums noticis. Autore piemin gadījumus no pašas dzīves tiklab darbā, kā arī stāsta par savām izjūtām izdegšanas brīžos un izrādās, ka tās sajūtas, norises, ko piedzīvojam izdegot, var būt tik līdzīgas visdažādāko profesiju cilvēkiem. Grāmatas ievadā Marija Ābeltiņa saka, ka “sauktu šo grāmatu par motivējošu burkānu. Vēlos iedvesmot jūs mainīt savu dzīvi, proti, uzlabot dzīves kvalitāti. (..) Grāmatā atradīsiet informāciju, kā saprast, vai esat izdeguši vai arī ceļā uz izdegšanu, kādas sekas sagaidīt, ja nekas netiks mainīts, un ko darīt, lai būtu produktīvi, bet neizdegtu”.

            Grāmatā ir gana daudz shēmu un tabulu, kas skaidri “saliek pa plauktiņiem” visu teoriju. Lasot piedzīvoju gana daudzus brīžus, kad gandrīz balsī varēju iesaukties, ka “tas ir par mani! Es arī tā jūtos/rīkojos/esmu to piedzīvojusi!” Tiek izklāstīts gan tas, kas svarīgi, ja esi darbinieks, gan tad, ja esi vadītājs, līdz ar to uzdrīkstos teikt, ka šī būtu “obligātā literatūra” ikvienam darbiniekam un priekšniekam, lai līdz izdegšanai nenonāktu. Protams, būs, kas oponēs un atgādinās, ka agrāk tādas izdegšanas nebija (arī par šādām frāzēm varam lasīt grāmatā...), bet – būsim godīgi, agrāk nebija arī tāda dzīves tempa, un, ja runāju vismaz par savu profesiju, tad nebija to negāciju, kas tagad uzglūn ik uz soļa, kad neesi “skolojis pa prātam” skolēnam, vecākiem vai administrācijai. Es taču arī neeju pie zobārsta, lai mācītu viņam, kā man zobus labot, bet uzticos viņa profesionalitātei...

            Daudz vērības tiek pievērsts cilvēku savstarpējām attiecībām un to kultūrai, minēti arī emocionālās vardarbības, bullinga un mobinga jēdzieni, kas arī, manuprāt, vainojami pie izdegšanas. Interesanti, ka brīdī, kad grāmatu jau biju izlasījusi, kārtoju rakstāmgaldu un citu papīru starpā uzgāju no 2021.gada žurnāla “Ievas Veselība” izkopētu rakstu “Dūmu smaka. Izdegšana”, acīmredzot tas man bijis interesanti jau pirms diviem gadiem, kad šī grāmata, visticamāk, bija tapšanas stadijā vai vismaz idejas līmenī. Turklāt rubrikas nosaukums ir “Mūžīgā tēma”, kas liecina par nopietnu aktualitāti.

            Grāmatas noslēguma nodaļas nosaukums ir “Universālā profilakse” – taisnība jau vien ir mediķiem, kas norāda, ka labākās zāles esot profilakse, tātad darīt visu iespējamo, lai līdz patiesai zāļu lietošanai nebūtu jānonāk. Un tagad mazliet citēšu:

“Kas mums visiem var palīdzēt? Īsā atbilde būtu: ēd, guli, kusties. (..) Šīs vienkāršās lietas ir enerģijas avoti jeb pamata resursi, kas mums ir pieejami. To apzināšana un uzmanīšana ir svarīga, pirms esat izdeguši, ja esat izdeguši un cenšoties tikt vaļā no izdegšanas. (..) Un vēl nedaudz par negausīgumu. Mums dažkārt gribas visu un uzreiz. Profesionālās izdegšanas profilakse? Labi, sākšu pareizi ēst, vingrot, iet laikus gulēt, mazāk pirms miega lietot ekrānierīces un vēl, un vēl, un vēl. Nav grūti paredzēt, ka, cenšoties sasniegt daudz un uzreiz, visticamāk, mēs ļoti ātri izsīksim un pametīsim novārtā savus jaukos nodomus. Tādēļ pakāpeniska labo pārmaiņu ieviešana dzīvē būtu lietderīgāka, praktiskāka un reālāka.”

             Lai arī grāmata atkal pielīmēta ar līmlapiņām (nācās doties uz veikalu papildināt krājumus...), šoreiz tiešām saku  - šī grāmata jālasa ikvienam pašam, pārdomājot, kuri novērojumi visvairāk atbilst tieši man, un kā situāciju vērst par labu. Iespējams, saņemšos, tikšu grūtībām pāri jau šovasar, jo jāatzīst, ka lasīšanas gaitā gan atpazinu norises savā ikdienā un sāku arī pārdomāt, kā citreiz rīkotos jau piedzīvotajā situācijā. Paldies Marijai Ābeltiņai un apgādam “Zvaigzne ABC” par šo grāmatu, iesaku ikvienam interesentam!

            Kā noslēgumā saka pati autore: “Ņemiet no šīs grāmatas to, kas der, un lietojiet, lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti! Lai izdodas!”