5.11.2023.

            Beidzot!!! Beidzot ir tā diena, kad pienācis laiks manam 5.abonementam (toreiz, kad bija 2.abonements, tas laiks nevilkās tik ilgi...)! Beidzot man ir pieejams izrādes teksts (jo tas nodrukāts programmiņā...)! Trešais “Beidzot” gan nav īsti saistīts ar teātri, bet tikai ar konkrēto dienu, datumu, jo – beidzot mans četrkārtējais Latvijas junioru skvoša čempions kļuvis par Latvijas čempionu skvošā pieaugušo konkurencē, tā teikt, kamēr māte izklaidējas, tikmēr dēls no sirds plosās savā ampluā... Ehhh, ir tik feini, ka apkārt cilvēki, kas dara no sirds – gan teātrī, gan sportā, gan visur citur...

            Un, ja reiz darīt no sirds, tad arī godīgi atzīties, ka, izrādi gaidot, esmu tikai izlasījusi Raiņa "Spēlēju, dancoju” un mazliet ielūkojusies teātra mājaslapā publicētajās skatītāju atsauksmēs, kā arī piedzīvojusi pa kādai interesantai sarunai, bet neesmu vēl izlasījusi nevienu profesionāļu recenziju par šo velnu riju, kā arī mēģinājusi distancēties no visiem viedokļiem par to, cik tad personiskā režisors un dramaturģe tur ielikuši. Jā gan, Elmāra Seņkova un Justīnes Kļavas “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā teātrī, šķiet, ir izrāde, kura apvīta ar vislielāko putekļu mākoni pēdējo gadu laikā, jo diez vai Latvijā ir daudz cilvēku, kas vismaz kādu kripatiņu par visnotaļ skandalozajām norisēm teātrī vasaras izskaņā nebūtu dzirdējuši un tādēļ vismaz daļa no viņiem savā prātā arī kādas domas savērpuši. Bet – jau Rainis pats savulaik teica: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”, un arī tajos laikos bija brīži, kad viņa rakstītais vārds tika uztverts ne jau ar to augstāko sajūsmu dažādu iemeslu dēļ. Lai būtu pavisam godīgi, teikšu, ka, lasot lugu grāmatā, arī man vietām bija “Nu kas tas par sviestu?”, jo neesmu nekāds dižais “raiņologs”, ir lugas, kuras saprotu, piemēram, “Zelta zirgs”, “Uguns un nakts”, “Pūt, vējiņi!”, bet šeit tiešām bija brīži, kad – nu nē, kas... Un gan jau ne man vienai tā, bet skaidrs, ka ne visi ģēniji vienmēr tiek saprasti no “cilvēkiem parastajiem”, tak pienāk laiks, kad arī saprašana rodas. Tā arī man šoreiz – izrādes piedzīvošana ir īstens brīnums, domas raisās un ritinās, jācer, ka izdosies noķert visas, kā nākas... Un tāpēc arī mana sajūsma par programmiņu, kurā lasāms viss spēlētais teksts, - tas nozīmē, ka tur būs gan tas, kas "aizķēries" prātā ar domu - kaut pie rokas būtu papīrs un rakstāmais, gan tas, kas raisījis pārdomas, gan tas, kas varbūt palicis neizprasts... (Atkal atzīšanās - nākamajā vakarā programmiņu patiesi izlasu no vāka līdz vākam, izsmejos par konkrētām frāzēm, kuras jau izrādes laikā lika sajūsmā spurgt un krist no krēsla, piefiksēju īpašos mirkļus un "izlobu" vēl kādu kodoliņu, kas labāk lobāms tieši lasītā, ne dzirdētā, veidā. Jā, jā, mēdz tā būt, ka savus memuārus pierediģēju vēl kādu citu dienu... A par ko ne?). Turklāt savs pārdomu mirklis arī programmiņas tekstu zemsvītras skaidrojumiem - jā, daži no tiem noder arī man, jo neesmu visu modīgo jaunsvešvārdu pazinēja, bet par citiem - nu, dinozauru paaudze gan zina šo un to no minētā... Tomēr kaut kādā veidā tas uzjundī ne vienreiz vien dzirdēto, ka mūsdienās jāraksta t.s. vieglajā valodā, lai lasītāji saprastu. Eu, nu nopietni? Kāpēc mēs tik ļoti gribam to latiņu pazemināt? Tas nav pārmetums izrādes veidotājiem, nemaz ar`ne, tā ir sāpe, ka cilvēki nespēj vai negrib izlasīt arī krāšņāku tekstu par vienkārši ziņām vai "besās" jau pie pirmās slejas beigām, ja jālasa kaut kas garāks par vienu A4 lapu. Tādā veidā jau rodas tie "ar izglītības nastu neapgrūtinātie", ka mēs viņus neapgrūtinām pasakot, ka izglītošanās ir darbs, smags darbs, un viegli būs vēlāk, kad būsi kaut ko sasniedzis, lai taptu par - kaut vai mākslinieku, precīzāk, sava amata meistaru. (Atzīstos, ka šī mums nu ir viena riktīgi mīļa frāze, nekā personīga, ja neskaita darba lauku...)

            Jau izrādes tapšanas laikā redzētie video gabaliņi radīja tik pārsteigumus, kā nepacietību – kas nu tur tagad būs? Brīnišķīga scenogrāfija Reiņa Suhanova rokās, kas lika sajūsmā aizturētu elpu vērot pārmaiņas uz skatuves, arī dažbrīd noelsties cerībā, ka visiem viss labi, un sajust pārtapšanas brīnumu pilnīgi fiziski – sākot no ienākšanas zālē un pavisam cita priekškara ieraudzīšanas, līdz brīdim, kad aizveras jau zināmais tumšsarkanais ar zelta bārkstīm. Kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas samts velnu tēlos un mūsdienu ikdienas dzīvē redzamie apģērbi zemes iemītnieku augumiem – tas brīnišķīgais kontrasts un reizē vilinājums – nu nāc, nāc, paskaties, kā ir te, pie mums, varbūt iepatiksies, varbūt gribēsi palikt, skat, kādi mēs paši, īsti pēc vella! Un kur nu vēl grima mākslinieces Aijas Beatas Rjabovskas uzburtie vaibsti aktieru sejās – gan Leldes bālums, gan velnu un velneņu acu dzirksteļošana un tukšums reizē, kam klāt vēl brīnišķīgie matu sakārtojumi, un mūziķu grupas “Dāki” tēli ar visiem aksesuāriem, - brīnumains fantāzijas lidojums! Apbrīnojams kustību režisores Elīnas Gediņas un viņas asistentes Līvas Apšenieces veikums, iedīdot velnu saimi karstasinīgos dančos, un reizē neaizmirstot par to, ka tas viss notiek tumsas valstībā, no kuras tomēr aktieriem jāiznāk ar “veselu ādu”, kas vajadzīga citai dienai. Kā allaž, kad pie gaismām Oskars Pauliņš, tā ir vesela burvestība, kas skatītāju ieved visās norises vietās, vai tā būtu elle, zemes virsa vai cita galaktika, zālē sēžot, vari sajusties kā nonācis visur, kur vien plānots skatītāju aizvilināt. Un Edgara Mākena mūzika, kas tik ļoti klātesoša it visā izrādes gaitā, ik pa brīdim atsauca atmiņā kādas asociācijas ar piedzīvotām norisēm, izrādēm, ikdienu un retiem mirkļiem. Bet aktierspēle šoreiz ir tiiik ļoti pāri visam, ka nevaru izcelt kādu vienu vai citu tēlu, bet jāatzīstas mīlestībā pilnīgi visiem, jo tas spilgtums, tā spēlēšanās, tās patiesās emocijas (kuras, protams, arī citreiz ir patiesas, bet šoreiz kaut kā tik ļoti īpaši...) - vai tās būtu dēla un meitas mātes savā paštaisnumā, vai pašpārliecinātais menedžeris Velna zēns, vai oldskūlīgās penžas ar vēlmi pamieloties pie kāzu galda, vai ikviens no velniem, lai cik arī melns, piedodiet, sarkans, šoreiz būdams, vai mūziķi ar savam nenosakāmajam "rokendbraitroll" (kā reiz teica Liepiņu Edžus) piederīgo stilu, vai mazliet memmīgais un viegli "zīmulīgais" Zemgus (kurš vēl kāzu dienā prasa mātei padomu), vai Lelde, kas tik trausla un vāja reizē ar spēka pārpilnību, ko viņas dzīslās iesveļ Tota asins lāsas, vai Kungs ar visu savu pašapmierināto iznešanos, vai Tots, tik patiesi novērtēdams ar skatienu katru, kas nāk priekšā, un ik teikumā ielikdams kādu īpašu intonāciju, vai Trejgalvis tādā viegli izlaidīgā ampluā, kuram viss, ko vien sirds kāro, pieejams, - nu šis bija tiešām labi iespēlējies vakars (patīk man šis pašu aktieru lietotais jēdziens - būsim jau iespēlējušies...)!

            Tagad, rakstīšanas gaitā, rušinos pa programmiņu, meklēju tos īpašos izteicienus, kuriem pielīmēt līmlapiņas, jo daži teikumi nu tiiik, nu tik ļoti... Ir labi, ka būs iespēja pārlasīt, jo domas vijas un tinas, kārtu kārtām, gluži kā zeltainie pavedieni gan uz skatuves, gan skatītāju zāles durvju ailās. Interesanti, ka programmiņā rodami Raiņa vārdi: “ “Spēlēju, dancoju” ir sacerēta kā humora luga. Lielākas, augstākas būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet.” Jā, humors ir tā īpaši smalkā māksla, kas, kā zināms, ne katram dota – tik saprast, kā pateikt, iespējams, tāpēc tik daudz dažādu viedokļu par uz skatuves redzamo. Saprotu arī tos, kuri saka, ka bijis garlaicīgi – vietām vai vispār. Man garlaicīgi nebija nemaz, jo, protams, iejutos savā “pērļu zvejnieces” ādā un “ķēru” vārdus, kuri īpaši uzrunās, piemēram, frāze par to “ar izglītības nastu nepagrūtinātu jaunu cilvēku” bija viens riktīgi precīzs apzīmējums, ko paņemt līdzi ikdienas gaitās (īpaši manā “lauciņā”, hih!) Jā, varbūt tās diskusijas varētu skaitīt par mazliet garām un apnicīgām, taču – ja paskatāmies mūsu ikdienā, kad visādas sapulces, plānošanas, projekti un citi “brīnumi” mūs pavada ik uz soļa, turklāt lielākā daļa no tiem ir īstas “tukšmuldēšanas”, tad taisnība jau vien ir.

            Tiem, kas uzskata, ka Raiņa veikums ir sabojāts, vēlos iebilst, jo oriģinālteksts ir gan, turklāt ļoti skaidri nolasāms/noklausāms (šoreiz vispār bija brīnišķīga skaņa, neviens vārds nepaslīdēja garām neskaidrs!). Man jau šķiet, ka Rainis pats neiebilstu pret to, ka viņa sendienās rakstītais ir aktuāls arī šodien, lai arī papildināts ar atbilstošām laikmetīgām piebildēm - kā tad tapt tai laikmetīgajai mākslai, ja ne iedvesmojoties no klasikas? Protams, tas viss ir gana subjektīvi, bet - katrs mēs redzam pasauli atbilstoši savai pieredzei un vēlmei to redzēt, kā mēdz teikt, salīdzinām ar sevi, pielaikojam - der vai neder. Man der, vismaz šai reizē, no visām pusēm! 

            Mirklis, kad raisās diskusija par tēmu “kas tad ir mākslinieks” un vai par tādu nevar uzskatīt jebkuru, kuram ir “koncepts”, ir īstena bauda manām ausīm, jo arī piederu pie tiem, kas uzskata, ka nevar vis – jābūt tomēr kādai izglītībai un izpratnei konkrētajā virzienā. Savukārt brīdī, kad tiek pieminēts par to, ka mākslas darbs ienes naudu, to labi pērk, jo tas patīk daudziem, es arī esmu ar mieru oponēt, jo, manuprāt, ne vienmēr liels un plašs patēriņš ir kvalitātes rādītājs. Reizēm tiešām mēdzu nesaprast, kāpēc ir “modē” tas vai cits skaņdarbs, apģērbs vai kas cits, acīmredzot neesmu “mērķauditorija” vai neprotu novērtēt...

            Brīdī, kad abas “tantes” ķīvējas ar Totu par mobilo telefonu, tik spilgti redzu gara acīm gan neskaitāmās reizes, kad ar nevietā zvanošo aksesuāru esmu saskārusies savās gaitās, gan mirkļus, kad kāds vecāka gadagājuma cilvēks patiesi neprot rīkoties ar šo piederumu (bērni nopirka, iedeva, un – staigā vesela, māt!), gan arī reizes, kad cilvēki vienkārši ignorē elementāras kultūras normas, demonstratīvi neizslēdzot skaņu. Un pilnībā saprotu mākslinieku, kurš sirdīgi izrauj zvanošo somiņu kundzītei no rokām. Tā mūsdienu sabiedrības tiiik ļoti atšķirīgā izpratne par to, kas tad ir un kas nav normāli, pieņemami, pieļaujami, kulturāli, pieklājīgi..., ir lieta, kas riktīgi “iedzen mani sienā”, gluži tāpat kā “attiecīgo komisiju” esamība “katrā sevi cienošā institūcijā” – nu birokrātijas gaņģi apspēlēti tik ļoti pa īstam! Un brīdis, kad Velna zēns piedāvā Totam sadarbību, - tie ir mūsu ikdienā tik ļoti jau pierastie tukšvārdīgie projektu pieteikumi un nepieciešamība pēc dažādiem “profesionāļiem”, “ekspertiem” un visādiem citādiem acis aizmālējošiem amatiem, kuri rodas kā no pārpilnības raga, un pēc tam ķīvējas savā starpā par to, “kas tad ir māksla un kas nav”... Jo kādam attiecīgais “koncepts” neder, nepatīk, nav nācis no “pareizās” puses...

             Un tad pienāk Velnu rijas laiks... Pārsteigums jau ir pati velnu ierašanās, gluži tāpat kā Kunga izdarības skatuves centrā (neliegšos – ja jau pa godīgo, tad līdz galam – kamēr Kungs nebija pagriezies pret skatītājiem, domāju citu aktieri šai tēlā esam...) un scenogrāfiskie risinājumi tam, kas tad tur notiek (nestāstīšu vis, pašiem jāredz!...), bet – jāatzīst, ka Velnu rija mūsdienās nu nemaz nešķiet tradicionāli pazemē meklējama, jo visas izdarības atkal tik atpazīstamas – gan viedokļu apmaiņa, gan piesliešanās vienam vai otram, gan mobings pret Kungu..., un Tots stāv un brīnās, kur tad nu nokļuvis, jo vai gan reizēm mēs katrs nebrīnāmies par norisēm mums apkārt... Bet – “Brīvs, kam dūša brīvam būt!”, kas atkal mūsdienās ir visnotaļ grūti, jo tu, cilvēk, esi “iegrožots” gan no likumu un regulu puses, gan no līdzcilvēku viedokļiem un “sabiedriskās domas”, visuredzošās preses acs, no bezgalīgajiem piedāvājumiem un tā, ka tev to noteikti vajag, jo tas ir kaut kas īpašs, bez tā noteikti nevar iztikt... savukārt cita daļa par varītēm turas pie vecā un neparko neatzīst neko jaunu...

              Protams, izrādes izskaņas mirkļi ar fascinējošo Tota un Leldes ģitārspēli un dziesmu atkal uzrauj kamolu kaklā, kas sapampst jo lielāks priekškara aizvēršanās brīdī, kad šaipus paliek Lelde vien, jo Tots ziedojis sevi visu, un tad ir mirklis pārdomām, cik daudz mēs katrs no sevis ziedojam vai nē tajos brīžos, kad to nākas darīt, cik daudz ir daudz, un vai ir kāda robeža, pie kuras stāties vai nē?

              Šī ir izrāde, kura slēpj sevī daudz dziļu kārtu kā laba torte, kā laba aramzeme, kā cilvēka dzīve ar mūža gaitā piedzīvotiem rakstiem, un to ir vērts redzēt, aizmirstot par dažādām savērptām peripetijām, izlasītām recenzijām un ekspektācijām, ko mēdzam sabūvēt savos prātos – kā tad nu tam būtu jāizskatās. Vēl pie godīgas atzīšanās piederas mans viedoklis, ka Elmāra Seņkova radītās izrādes “Trīne”, “Sapnis vasaras naktī” un “Spēlēju, dancoju” manā prātā veido savdabīgu triloģiju, kur kopīgs uzdrīkstēšanās un spēles prieks un dūša brīvam būt, kur satikušies cilvēki, kuri to patiesi spēj aiznest līdz skatītājiem. Paldies, paldies, paldies!

            P.S. Interesanti vēl vairāku dienu garumā ar draudzeni pārrunāt pieredzēto, kavēties atmiņās un spriest par saprasto vai mazliet neskaidro. Viena no sarunām ievirzījās par izrādes sākuma daļu, kur Lelde jau nokritusi, bet apkārtējie dižu līdzjūtību neizrāda - nu kā tā var būt? Manā prātā tas sazīmējis mūsdienu sabiedrībā (jā, jā, sabiedrībā, kas sastāv no indivīdiem, tā gan...) tik raksturīgo empātijas trūkumu un to, ka bieži dzirdam par situācijām, kad vecāki bērnus mēdz uzskatīt par saviem konkurentiem, jo arī Meitas mātes, domāju, visnotaļ feministiskie izteikumi (stereotips, vai ne?) gan par to, ka viņai nepatīk, ja sauc mīļvārdiņos, gan ka sievietei pat pēc nāves ir pienākums apkarot dzimumu diskrimināciju jebkurā tās formā (citēju programmiņu). Jā, mani nepameta sajūta, ka "paldies Dievam, apprecējusies un man no kakla nost, tagad es varēšu veltīt laiku sev, un, ja nomira, tad pati vainīga!" Savukārt Raiņa tekstos rodama vismaz kāda līdzjūtības dzirksts no pakaļpalicējiem... Tā nu mēs esam attīstījušies... Un cīņa ar kungu - ļaužu sviedru un asins sūcēju Raiņa versijā un mūsdienu cīņa ar birokrātijas smagajiem žņaugiem, kur aiz papīru, likumu, noteikumu, regulu un projektu kalniem cilvēku nemaz neredz, un, ja redz, tad viņa paša vērtību un kvalitātes nemaz nepamana, jo sevišķi, ja tās ir kaut kas individuāls, ne masveidīgs vai kopienai simtprocentīgi raksturīgs. Hmm, šobrīd izskatās, ka varētu vēl kādu brīdi turpināt filozofēt..., nu labi, padomāsim...

            P.P.S. Sanāk tā, ka saplānojam vēl vienu gājienu uz velnu riju, diemžēl kāds no plānotajiem nācējiem saslimst un tad ir jāmeklē cita kompānija, kuru arī atrodu, un – esmu klāt arī nākamajā izrādē (6.abonementā...). Šoreiz skatāmies uz visu “no augšas”, jo vietas 2.balkonā, kas, kā zināms, piešķir citas krāsas gan balsīm, gan spēlei un scenogrāfijai, gan visām norisēm kopumā. Jā, dažbrīd ģitāras (basģitāras!...) spoži lakotais sāns met “sauleszaķīšu” atspulgus tieši manās acīs, daži vārdi paslīd garām ne tik labi saklausīti kā lejā sēžot, un tomēr – vakars atkal ir piepildīts gan pārdomām, gan smiekliem un asaru lāsēm, un teātra mākslas dzīvais nospiedums dod jaunus domu pavedienus.

             Šai reizē Leldes dejas virpulis uz skatuves, pirms saļimt, man aizdedz domu par tām neskaitāmām reizēm, kad līgava tik ļoti gatavojas īpašajai dienai, tik ļoti noskrienas, nopūlas, vēlēdamās to padarīt neatkārtojamu, ka pašu skaisto dienu, iespējams, pat lāgā neatminas gan pārguruma, gan stresa dēļ. Tiesa, mūsdienās, kad pieejami arī daudzi labi palīgi, ne tikai vedēji, kas kādreiz (mūsu kāzu laikos...) bija galvenie smaguma iznesēji, ir visas iespējas piedzīvot šo dienu arī bez pārguruma, taču ne vienreiz vien nākas dzirdēt gan par nogurumu, gan par nesaprašanos citādi tik tuvo cilvēku starpā – ko aicināt, kur svinēt, ko likt galdā, ko vilkt mugurā, vai tas patiks tam vai šim?... Un tad nav brīnums ne par to, ka māte neļauj pašam savās kāzās spēlēt “konceptuālu skaņdarbu”, ne par to, ka jaunā pāra vecāki izrāda savas “spuras” gan pasākuma tapšanas, gan norises laikā. Savukārt Leldes kunksti un vaidi kā mēģinājums iebilst notiekošajam, kā vēlme ļaut būt pašai, izdarīt izvēles pēc sava prāta un patikšanas, lai arī citiem tās šķistu dīvainas vai varbūt pat nepieņemamas... Un turpat līdzās ik pa brīdim ieskanas doma, ka viņa taču pati pieņems lēmumu par savu dzīvi – ar kuru palikt kopā, ar kuru – nē... Bet – tai pašā laikā – cik bieži arī ikdienas dzīvē, ne tikai kāzu gaidās, sieviete (un, protams, arī vīrietis!) noskrienas, mēli izkārusi, lai tikai piepildītu sabiedrības (pirmkārt!) un arī savas (pēdējokārt, būsim godīgi...) vēlmes, un tad atkal nav ne prieka, ne spēka, atliek vien saļimt... Savukārt brīžos, kad atļaujies būt pati, iebilst vai izdarīt izvēli sev par labu, iegūt to, ko patiesi ilgojies, atkal sastopies ar “naidīgo pretsvaru”, kas atgādina, ka tā taču labi ļaudis nerīkojas, jādomā par “sabiedrības” interesēm... Un tā tu, cilvēk, bieži vien ļimsti aiz nespējas, nevarēšanas, nedrīkstēšanas būt tu pats, būt brīvs, jo neļauj tev to dūšu – brīvam būt...

             Tāpat epizode ar vecā čekista – sikspārņa – meklēšanu, kas lieku reizi norāda gan uz vēlmi visas nebūšanas novelt uz citiem, gan atgādina par neizprotamā, liktenīgā un reizēm pat mistiskā klātbūtni mūsu ikdienā vai kādos īpašos brīžos. Un tad vēl “sievietes intuīcija” un “ezotērika”, kas arī ir gana labi “jājamzirdziņi” visdažādākajās situācijās, jo tiek piesaukti izdevīgos brīžos...

               Ehh, ir labi, ka man tiek ļauts brīvai būt vismaz tais brīžos, kad dodos uz teātri un pēc tam dalos savos pārdzīvojumos un aicinu uz tiem arī citus, – tas jau ir daudz!