6.11.2024.

            Kādas ir jūsu attiecības ar smaržām? Man jāatzīstas, ka gandrīz nekādas, ja runājam par dažādiem parfīmiem, - neesmu no “ošņātājām”, kas ar baudu izosta visas smaržu veikala piedāvātās iespējas un labprāt rosās “tax-free” veikalos, kur arī smaržu buķetes klātesamība mani biežāk izdzen ārā nekā aicina iekšā. Savukārt smaržas, kas rodamas mums apkārt dabā, ir tās, kas mani uzrunā visdažādākajos veidos – gan svaigi pļautas zāles, gan lietus, rasas un miglas, gan gatavojošos ābolu vai puķu dobes dvesma... Turklāt pēdējā laikā – nezinu, kādus pāris gadus, vai tas saistīts ar zināmā “paši-zināt-kā” izslimošanu vai ko citu – akurāt jūtīga esmu kļuvusi vai nu es, vai nejūtīgi daudzi apkārt, jo šķiet, ka ir cilvēki, kuri ar aromātiem “nošķiežas” no galvas līdz kājām, tik spēcīgi tie šķiet... Kas to lai zina?

            Tāpēc, iespējams, kādam varētu šķist savādi, ka ar lielu baudu izlasīju “smaržu triloģiju”, kā man to gribētos nosaukt, turklāt pēc pēdējās grāmatas jau ļoti ilgojos un nopirkusi izlasīju savā ziņā rekordtempā – piektdienā nopirku un iesāku, trešdienas rītā pabeidzu, pie tam nelasu pa naktīm, vien pa vakariem, kad parādās brīvs brīdis un rīta agrumā pie brokastīm. Jā, jā, tādi nu ir tie mani lasīšanas paradumi, kas izveidojās jau bērnībā, kad lasīju “caurām dienām”, un šobrīd vienkārši tā ir dzīves realitāte – kad mierīgi sēdi pie galda un citi vēl nav cēlušies, tad ir brīdis iegrimšanai lappusēs...

            Šis atzīšanos pilnais ievads šoreiz – par Daces Rukšānes jaunāko veikumu – romānu “Lu – lū un Eņģelis” (apgāds “Zvaigzne ABC”, Vitas Lēnertes vāka dizains, vāka noformējumā izmantotas Līgas Ķempes gleznas) jebšu “Krieva ādas” un “Džikī” turpinājumu. Savā ziņā simboliski (bet varbūt arī ar nodomu...), ka rīta agrumā, virtuāli pārlapojot žurnālu “Ieva”, uz jaunā numura vāka redzama pati Dace Rukšāne un citāts no intervijas skan: “Pirmo reizi man ir bail, kā vērtēs jauno grāmatu”. Jā, zinu, lasītāji ir prasīga tauta, turklāt reizēm ar nesaprotamu viedokļu daudzveidību, bet vismaz par sevi varu teikt – man ļoti, ļoti patika! Jā, kad pamanīju FB apgāda direktores Vijas Kilblokas mazo “lielības” gabaliņu, sarosījos no sirds, jo zināju, ka būšu tuvumā grāmatnīcai un tajā dienā grāmata jau varētu būt pieejama. Bija ar`, tikai es to vispirms pamanīju jaunumu stendā, savukārt plauktā nevarēju vien ieraudzīt pēc principa “sēž zirgam mugurā un meklē zirgu” jebšu – stāv tieši blakus un neredz...

            Ja, lasot romānu “Krieva āda”, es, šķiet, pirmoreiz sastapos ar divu personu mainīgu stāstījumu vienā romānā, kad viena nodaļa “pieder” mātei, otra – meitai, un tas brīžiem likās mazliet apgrūtinoši, tad šajā reizē tas bija riktīgi interesanti un neapgrūtināja nemaz. Romāns bija tiiik ievelkošs, dzīvoju līdzi visām norisēm, kārtējo reizi spēlēju detektīvu apdomājot, par kurām Rīgas vietām ir runa, kur varētu norisināties konkrētais notikums. Protams, kurš no mana gadagājuma rīdziniekiem tad nezina “Ozīrisu” vai “ Sarkanu”, pat ja ne reizi nav tajos iegriezies, kurš no laikabiedriem neatceras trakos naudas maiņu laikus, īres cenu lidojumus mākoņos un apsviedīgos “biznesmeņus”, kas atrada veidus, kā tikt pie naudas maisiem tiešā nozīmē, kurš nav saskāries pats vai “pa pazīstamo līniju” ar situācijām, kad tiek pie plaša dzīvokļa visnotaļ lielā graustā ar visām no tā izrietošajām sekām, remontus un kredītus ieskaitot? Patiešām var vaicāt – kā mēs toreiz izdzīvojām? – un secināt, ka tie, kas izdzīvoja toreiz, ir gana “rūdīti”, lai tiktu galā arī ar tagadējām grūtībām.

            Tā kā neesmu sevišķa bulvārpreses pazinēja, tad neko daudz par dažādām populārām personībām un viņu dzīves aizkulišu peripetijām nezinu, taču skaidrs, ka pavisam bez personīgās pieredzes šādu romānu uzrakstīt laikam nav iespējams. Pēcpusdienā, izņēmusi no pastkastes žurnālu “Ieva”, pat nepāršķirstot citus rakstus, uzreiz “metos virsū” intervijai ar Daci Rukšāni, kurā, protams, ir arī mazliet atsauču uz privāto dzīvi, kuras zināmā mērā varētu “iezīmēt” arī romāna lappusēs, tomēr šī ir tā reize, kad atļaujos romāna tēliem “dot” pašas prātā radušos vaibstus, acu un matu krāsu, nesaistot tos ar zināmām personībām kur nu vēl pašu autori.

            Žurnāliste Aiva Kanepone romānu nosauc par ļoti blīvu, un Dace Rukšāne atzīst, ka viņai rakstot un iegūstot iekšējo brīvību radīt pasauli pēc saviem noteikumiem, ir viegli rakstīt, “tikai gribas tikt ātrāk uz priekšu, jo pašai interesanti redzēt, kas tur aiz stūra stāv.” Lai arī neesmu rakstniece, tikai savu sajūtu un emociju pierakstītāja, arī man ir pazīstama šī vilkme, kad redzētais vai izlasītais ir “jānoraksta” no sevis nost, turklāt brīžos, kad tas ir emocionāli ļoti uzrunājis vai arī veiksmīgi atraisās vārdi, kurus ritinu savā tekstā, ir varen liels baudījums tieši no rakstīšanas procesa. Dienas gaitā, domājot par to, ka vakarpusē ķeršos pie rakstu darba, ienāca prātā - nez, vai ir kāda saistība starp to, cik viegli vai grūti autoram rakstās viņa darbs un savukārt pēc tam lasītājiem - lasās, jo šis tiešām šķita kā viens elpas vilciens. Varbūt ir arī, jo rakstniece intervijā runā arī par sava veida iestrēgšanu rakstīšanas procesā, un, iespējams, ka arī man tāpēc bija savas grūtāk lasāmas vietas pirmajā romānā - kas to lai zina...

            Vienkārši “uzmetot aci” grāmatas vākam, var šķist, ka abi sieviešu tēli ir vienādi, taču, papētot tuvāk, atklājas, ka nav vis, un tā arī romānā – māsas Anna un Lea ir gana atšķirīgas visos iespējamos veidos, sākot jau no pasaulē pieteikšanās brīža, no tā, ko viņu māte Meldra izdzīvojusi, meitenes gaidot un vēl pirms tam, līdz pat romāna noslēgumam. Ar ārkārtīgu interesi sekoju māsu attiecībām romāna lappusēs, brīžiem piedzīvojot pazīstamas sajūtas, brīžiem sajūtoties kā tāds zināmā mērā pareģis, jo situāciju turpinājumi kaut kādā pārsteidzošā veidā “nāca pretī”, varēju iztēloties, kas sekos, un tā arī apmēram bija... Neatstāstot ne nodaļu, varu vien teikt, ka bija interesanti arī pārdomāt Meldras un viņas draudzenes Indras attiecību un dzīves stāstu, tāpat kā to, kas notika starp Leu, Pauli un Artūru, jo šādi pavērsieni, man šķiet, latviešu literatūrā nemaz nav tik bieži sastopami, lai gan ej nu sazini... Un - akdies, to braucienu tūrisma nolūkos ar kursabiedriem un līšanu alās, kas Leai sagādāja vienu pavisam nopietnu kreņķi no lācīša Pūka sērijas par šauro bezizeju, vajag arī tā notikt... 

             Pārdomu vērtas ir tās vietas, kurās Anna stāsta gan par sava vīra veselības dīvainībām, kuras, iespējams, cēlušās no pārlieka stresa, gan par savu depresiju, kas piedzīvota pavisam saprotamu iemeslu dēļ, kā arī par meitas Madaras sirgšanu ar epilepsiju un to, cik ilgs laiks un savādi viedokļi jāpārlaiž līdz brīdim, kamēr kāds mediķis tomēr nosaka pareizo diagnozi, kuru vecāki pat iedomāties nespēj, jo - kurš bērns gan savureiz jocīgi neizturas, jo sevišķi nogurumā vai slimojot (pati atceros, ka temperatūras krampjus piedzīvoju vien jaunākajam bērnam, vecākajiem nekā tāda nebija, un sākumā domāju, ka bērns aizrijies ar pienu...). Tas arī vēl viens iemesls meklēt iespējami uzticamus mediķus, interesēties līdzi par visu, jo kā savulaik teica mūsu ģimenes ārste - sagatavojiet jautājumus, un uz manu dvesienu par iespējami muļķīgiem jautājumiem atbildēja, ka nav muļķīgu jautājumu, ir tikai muļķīgas atbildes. Un, protams, arī mūsdienu "bubuli" stresu vajag pieskatīt iespēju robežās, jo mēs jau tik dziļi sevi nemaz nepazīstam, lai varētu prognozēt, ko kādā brīdī pārslodze "palaidīs vaļā"... Tā ja, no daiļliteratūras var arī mācīties vienotru lietu tāpat kā no zinātniskām un pašpalīdzības grāmatām!

            Savā ziņā mistikas, bet arī reālas smaržu pasaules pazinējas vēsts apdvests tas mirklis grāmatā, kad Meldra uzdāvina meitām katrai to liktenīgo smaržu, izstāsta par atsevišķu sastāvdaļu nozīmi un iedarbību un izsaka savā ziņā novēlējumu, kas dzīvē piepildās, smaržas lietojot. Vai ticat mums apkārt esošu lietu maģijai? Laikam gan...  Turklāt meitas, lai arī galīgi nešķiet ezotēriskas būtnes, tomēr šo mātes teikto iegaumējušas un dažādās īpašās situācijās atceras... Un, reku intervijā "Ievai" rakstniece pati saka, ka viņai ir smaržu kolekcija, tātad arī Dace Rukšāne ir šīs jomas speciāliste.

             Šī ir grāmata, ko lasīt ar aizrautību, taču jo sevišķi interesanti būs to darīt pēc tam, kad izbaudītas arī abas iepriekšējās daļas. Un laikam būs jāieklīst kādā smaržu veikalā ar uzrakstītiem smaržu nosaukumiem līdzi, jo ieintriģējušas tās mani patiesi ir, kaut arī nemaz nezinu, vai un kā patiktu... No sirds paldies Dacei Rukšānei par šīs triloģijas radīšanu!

Double-click here to add your own text.