17.01.2025.


            Filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir epizode, kurā Jāņa Paukštello varonis vaicā “sievastēvam” Ciekuram: “Un kā jums ar tiem sabiedriskajiem labumiem?” ar domu – ko dara un saviem biedriem sniedz arodbiedrība. Šajos laikos tas ir tāds visai grūti atbildams jautājums, ja balstāmies senākajā pieredzē, kad arodbiedrības biedriem dalīja ceļazīmes uz sanatorijām un pionieru nometnēm bērniem, jo ir ļaudis, kas vēl joprojām gaida tieši šādas aktivitātes. Bet – nav vērts noskumt, jo arī mūsdienās arodbiedriem ir pa kādam pasākumam, tātad – “sabiedriskie labumi” tiek piedāvāti arī šobrīd!


            Šis, iespējams, nesaprotamais un viegli ironiskais ievads – par manu un kolēģu vizīti Dailes teātrī uz Viestura Kairiša un Matīsa Gricmaņa kopdarbu “Spīdolas nakts”. Lai gan – nekā savāda, jo arī pati izrāde ir bagāta gan pagātnes “rēgiem” un mītiem, gan krietnu devu ironijas, kura attiecināma tiklab uz senām, kā mūsu dienām, turklāt ietver arī daudz lielai daļai skatītāju zināma teksta (ar piebildi, ja vien skatītāji ir pazīstami vai nu ar Andreja Pumpura eposu “Lāčplēsis”, vai Raiņa lugu “Uguns un nakts”, vai abiem šiem tekstiem). Taču jau pirms brauciena man bija aizdomas, ka šis varētu būt viens no gadījumiem, kad ne visi sapratīs un pieņems to, ko izrāde mums vēlas pateikt. Starpbrīdī raisījās diskusijas par redzēto un sajūtām, nākamajā dienā, satiekoties darbā, arī pārmijām vārdus, un bija kolēģes, kas godīgi atzina, ka priekš viņām šis bijis mazliet “par augstu grābts”, lai gan nenoliedzami patikusi aktierspēle un scenogrāfija, taču šķiet, ka vismaz nebija neviena nopeļoša vārda, kura paudējs “nolīdzinātu” redzēto līdz ar zemi (profesionālais “kretīnisms” jebšu skolmeistaru tolerance, prasme adekvāti paust viedokli...)  Bijām arī pulciņš ļaužu, kam redzētais un piedzīvotais patika tiešām ļoti, un mājupceļā raisījās  interesantas inteliģentas diskusijas, turklāt atļāvos ieteikt šo to no sava redzētā “pūra” apcirkņiem. Zālē bija gana daudz jauniešu, kuri vai nu no brīvas gribas vai spiestā kārtā vēroja izrādi, un, iespējams, būtu interesanti parunāties ar vidusskolēniem par to, ko viņi saskatīja šai stāstā, jo pieļauju domu, ka arī viņiem – daļai lielāka, daļai mazāka tiklab literārā, kā sabiedriski politiski vēsturiskā zināšanu bāze.


            Šķiet, šī ir viena no izrādēm, kuras pilnvērtīgai uztveršanai nepieciešama liela “bagāža”, tā teikt – jābūt nopietnam “raiņologam” jebšu Raiņa dzīves gaitu un literārā mantojuma pazinējam, kā arī jāorientējas gan viņa laikmeta vēsturiskajās norisēs un personībās, gan arī mūsdienu politiskajās un saimnieciskajās peripetijās. Pirmizrāde datēta ar 2023.gada 16.novembri, tātad – valsts svētku laiku, un, iespējams, arī tam ir sava simboliska nozīme, jo galu galā Rainis bija ne vien dzejnieks, bet arī sabiedriskais darbinieks ar visām no tā izrietošajām sekām, kad īsti mīļš un tuvs neesi nevienam, katram no tevis kaut ko vajag, intrigu vīšanu ieskaitot, un mūsdienās, kad notiek, manuprāt, brīžiem tāda pārspīlēta un uzspēlēta “vareno” pārvērtēšana, mēģinot (un izdodas ar`!) viņus gāzt no pjedestāla, izmantojot dažādos avotos “sagrābstītu” informāciju, šis pārdomu mutulis ir īsti vietā. Jāsaka tā, kā jau vairākkārt esmu dzirdējusi no vēsturisko kino darinātāju mutes, - mēs neviens neesam tur tais laikos klāt stāvējuši, lai varētu apgalvot, ka “bija tieši tā”, un lielākoties tās visas ir mūsu fantāzijas par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Precīzā informācijas daļa varētu būt tērpi, frizūras, interjeri, kas fiksēti foto vai gleznās, arī kāds oficiāls protokols, kas saglabājies cauri gadiem, bet pat dienasgrāmatas, ko atklātībai nodevis rakstnieks vai mākslinieks pats, diez vai dos precīzu ieskatu autora sajūtās un emocijās, ko bieži vien pat grūti izteikt vārdos. Turklāt labi zinot to, ka visos laikos ir bijušas “dzirdīgas acis un redzīgas ausis”, nav noslēpums, ka arī dienasgrāmatu un vēstuļu rindiņās slēpās vien to lasītājiem un rakstītājiem zināmi “šifri”. Lai ieklausāmies vien mīļvārdiņos, kādos viens otru uzrunā Rainis un Aspazija (tie lasāmi arī Kopoto rakstu lappusēs), turklāt, piemēram, “Iniņ!” ir abpusēja uzruna, - vai gan mēs savus ģimenes mīļvārdiņus, ārpus sētas un mājas iznestus, vairs uztvertu tā, kā iekšpusē? Droši vien nē, jo tiem patiesi svarīga, mums zināma nozīme ir vien mājās, starp savējiem.


            “Spīdolas nakts” ir izrāde, kas kārtējo reizi pārsteidz ne vien retāk uz teātri ejošus ļaudis, bet arī mani, kas tur jūtas kā mājās. Protams, vairāk jau tās “mājas” ir Kronvalda bulvārī, bet nekādas vainas, ja vien tiek klāt, nav arī citām “mājām”, kur taču valda atšķirīgas smaržas un garšas... Jā, es zinu no lasītā un pieredzētā, ka Dailē cieņā ekrānu izmantošana, un nu jau otro reizi pārliecinos par to nozīmi – ne tai vienkāršajā izpausmē, kad ekrāns nodrošina tieši tuvplānu tālākās rindās sēdošajiem (kā tas notiek lielkoncertos), bet arī tajā, ka ekrāns ir sava veida spēlmanis, jo atspoguļo ne vien emocijas konkrētā tēla vaibstos, bet arī liek aizdomāties par to radīšanas un tapšanas brīnumu, grūtumu, par to, kas ir “aiz...”, jo manā prātā sazīmē tādu mazliet paralēlo pasauli. Turklāt šajā izrādē vēl arī nemitīgi līstošais ūdens skatuves centrā esošajā konstrukcijā, kas var būt tiklab Daugavas dzelme, kurā Lāčplēsis cīnās ar Melno aklo, kā “straumes un krāces”, kuras svaida cilvēku dažādos laikmetu un likteņu griežos, un vēl daudz kas cits. Tiesa, pirmsākumos nepamanu (vai varbūt nemaz nav pamanāms?) operatoru, kas kā tāds ūdenslīdējs pētnieks fiksē “aizspogulijā” (aizstiklijā) notiekošo, un pa īstam ieraugāms top vien tuvu izrādes izskaņai, kad, iespējams, viss slēptais un nezināmais par Raini (un ne tikai) nācis gaismā, kā jau tas mūsdienās notiek... Un tas piemineklis!... Jācer, ka ar pieminekļu gāšanu tomēr nebūsim tādi pārsteidzīgi un pseidopatriotiski, jo piederu pie tiem nepopulārā viedokļu gala paudējiem, kas uzskata, ka vēsturi ar pieminekļu likvidēšanu vien mainīt nevar, turklāt cilvēki, kam šie pieminekļi celti, un mēs viņu vietā - vai būtu iespēja darīt citādi? Labs jautājums, kam, iespējams, labāk palikt teorijā, ne praksē... Šeit piebildīšu, ka otrs dramaturga Matīsa Gricmaņa darbs "Kur pazuda valsts?" ļoti sasaucas ar šo, iesaku noskatīties un pavērpt pārdomas.


            Izrādes sākums priecē un pārsteidz ar scenogrāfiju (scenogrāfe Ieva Jurjāne, scenogrāfes asistente Dana Deineko), kas otrajā cēlienā kļūst īsteni “aktīva” ar visiem “riņķa dančiem” uz skatuves apļa, kad pārmaiņas notiek burtiski pa minūtēm. Kolēģīte man iečukst savu uztraukumu, vai Rainim (Arturs Krūzkops) nesalstot kājas, es atčukstu pretī, ka man vairāk bažu par to, ka tik cilvēks nejauši neiesnaužas, abas pasmaidām par savām rūpēm, savukārt pēc izrādes cita kolēģe pauž savu sajūtu – kā gan aktieris jūtas pēc divu stundu staigāšanas viegli salīkušā pozā, tak tūlīt jāsūtot pie fizioterapeita! Ak, tās aktieru prasmes un skatītāju līdzdzīvošana... Raiņa un Aspazijas Jūrmalas vasarnīca šķiet tik autentiska ar visiem mazo stikliņu lodziņiem un gaišzilo sienu krāsojumu, un vēl logs, kas veras uz āru (mani kopš bērnu dienām fascinējuši tieši šie senatnīgie uz ārpusi atveramie logi!...). Un tad – žvikt! – logs atveras un pa to ieraušas – ceļinieks, pētnieks, žurnālists, dzeltenās preses fotogrāfs?... Nē, pats Līkcepure (Artūrs Skrastiņš), kura tēlam varētu droši piedēvēt visas šīs izpausmes un ne to vien – ak, to tīšanos un vīšanos ap Raini un arī Aspaziju, tos komentārus, tos vilinājumus, un vēl, un vēl, tīri vai jāizkūst no prieka par to izpausmju bagātību. Aspazija (Indra Briķe vai Vita Vārpiņa) gan neko sevišķi neliekas traucēties, atstājot tādu patiesi nosvērtas, lai arī savā ziņā nogurušas, aizvainotas sievietes iespaidu, jo galu galā tā jau ir – vispirms Aspazija un Rainis, pēc tam Rainis un Aspazija, un pēc tam tikai Rainis -, taču kurš gan mēs nezinām to, cik ļoti ikvienam cilvēkam ir no svara tas klusākais vai skaļākais atbalsts, tā “aizmugure”, lai tas būtu mājas solis, par ko radošai personībai nesatraukties, vai uzmācīgu intervētāju “atšūšana” un pasākumu un darbu menedžēšana. Un tik sirsnīga savās rūpēs kalpotāja Anniņa (Olga Dreģe vai Lidija Pupure), kurai no svara gan samaksāts telefona rēķins, gan kundzes vēlme pēc krējumiņa pie tējas (!), par ko taču ārsts rāšoties..., un vēl tās stāvās kāpnes, pa kurām kāpt pēc zālēm dzejniekam... Lai arī varētu šķist, ka mājas mums ir miera osta, taču ne jau šajā kompānijā, kurā sastopas ne tikai radošās mokas, bet arī Raiņa daudzie sabiedriskie pienākumi, uz kuriem vai nu pats “uzprasījies”, vai pieņēmis, un vēlme būt vislabākajam visās jomās, iespējams, pat mazliet nekritiska attieksme pret savām spējām un iespējām, jo, kā zināms, neviens mēs nevaram būt vienlīdz labs visās jomās un visiem, bet Rainis to grib gan! Jā, “pār sevi pašu tev būs pāraugt pāri”...


            Tik spoži tie mirkļi, kad pilnā krāšņumā sevi parāda gan Spīdola (Ieva Segliņa) un Laimdota (Dārta Daneviča), gan ne mazāk krāšņās un atraktīvās Dedze (Katrīna Griga), Žagata (Madara Viļčuka) un Cielava (Marta Lovisa Jančevska), tiklab sarunās ar pašu Raini par viņa paveikto vai nepaveikto, kā atgādinot paša rakstītos vārdus, kas šodien tomēr zināmā mērā folklorizējušies, un kurus tāpat kā daudzus citus citātus mēdzam lietot ikdienā, bet daļa no lietotājiem, iespējams, pat nezina, kas ir citāta autors. Šķiet, arī viņu tērpos (kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, asistente Beāte Rudzroga-Piņķe) ielikts viss spožums un krāšņums, kas “virs zemes un zem zemes, ellē”, turklāt, pat neredzējušai leģendāros iestudējumus, bet tikai to bildes no seniem laikiem, šķiet, ka joprojām šajos kostīmos un izpausmēs saglabāts Raiņa un Smiļģa, un Alekša Mierlauka gars un vēriens. Ja ieskatāmies ne pārāk sarežģītos vēstures aprakstos, tad es gūstu apstiprinājumu vienai no savām aizdomām, kad uz skatuves vērojams arī kāds nesaskaņu mirklis starp lugas autoru Raini un režisoru (šādu epizodi atrodu iekš Latvijas Kultūras kanona sadaļā “Skatuves māksla” par “Režisora Alekša Mierlauka (1866–1943) inscenētais Raiņa „Uguns un nakts” uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī, 1911”, kad darbu pie iestudējuma sācis Jēkabs Duburs, taču turpinājis Aleksis Mierlauks). Ja tā padomā – tiem laikiem regulāra sarakste vēstulēs no Latvijas uz Šveici, Kastaņjolu, kur tolaik mīt abi dzejnieki, lai sniegtu precīzas norādes lugas iestudēšanai, ir viens apbrīnojams fanātisms, kas vainagojies ar lieliem panākumiem, tātad šis konflikts un viss darbs pie iestudējuma ir bijis tā vērts.           


            Interesanti, ka lugas tēli Lāčplēsis (Kaspars Dumburs) un Melnais Bruņinieks (Mārtiņš Meiers, akdies, tās baltās acis!...) tērpti senlaiku simboliskajos tērpos ar bruņām un zobeniem, kuri šķind ar īsti metālisku pieskaņu, savukārt Kangars (Toms Veličko) ir pavisam parasts, uzvalkā tērpts “pārstāvis no tautas”, jo turklāt arī “nāk no tautas” (kā man draudzene pēc izrādes teica – “man jau pašā sākumā šis cilvēks šķita aizdomīgs...”, sākot ar domu – kur es viņu esmu redzējusi...), un izrādes izskaņā arī šķiet pavisam mūsdienīgs, jo kangaru apkārt netrūkst arī šobaltdien visdažādākajās profesijās...            


            Savukārt trīs melnā tērpti vēsturiskie personāži Andrejs Pumpurs (Juris Bartkevičs, tieši tāds kā tai bildē, kas bija, un droši vien arī joprojām ir, visās skolas grāmatās, jo sendienās varēja būt viena bilde uz visu mūžu, nevis kā tagad – dienas gaitā simti...), Andrievs Niedra (Imants Strads, kuram gan tā bārda dikti ražena padevusies, un man no skata pat šķita līdzīgs pašam režisoram Viesturam Kairišam...) un dzejnieks Fallijs (Meinards Liepiņš, jā, ar tādu vārdu literatūras mācību grāmatās neiekļūt...un tos garšīgos smieklus zālē pēc šī Līkcepures komentāra...) bija savā ziņā “mīkla” gan tai nozīmē, ka vismaz man bija mazliet jāpašķetina, kas ir kas pēc balss, vienubrīd biju pat gatava tumsā šķirt programmiņu, gan arī tai ziņā, ka ne jau visi mēs zinām tos vēstures līkločus, ko un kā katrs no šiem vīriem darījis (par dzejnieku Falliju, īstajā vārdā Konrādu Bullānu, dzirdējušas teicās vien dažas kolēģes, es atminu viņa vārdu no vairākām grāmatām, kas tikušas lasītas – gan “Mazā, klusā sirds” par Krišjāni un Dārtu Baroniem, gan “Melanholiskais valsis” par Emīlu Dārziņu, un, iespējams, vēl citur, bet – jā, mācību grāmatās, šķiet, gan nē...).


             Un izrādās, ka arī tolaik bijis modē darināt visādus jaunvārdus pēc citvalodu parauga, par ko liecina karstā diskusija un Raiņa “tiesāšana” par viņa piedāvātā jaunvārda “latvijietis” ieviešanu valodā “latvieša” vietā. Tiešām reizēm jābrīnās ne vien par to, ka pasaulē nekas nemainās, izņemot to, ka atkal “kāpjam uz veciem grābekļiem” un kārklu vāciešiem taisāmies par kārklu angļiem, bet arī par to “domas lidojumu”, kad patiesi grūti saprast – vai tas vārds top kā vienkārši “žvikt – un ienāca prātā!”, vai kā nodeva laikmetam, politikai, kādu spaidu rezultātā, jo par vārdiem, kas lietoti dzejā un literatūrā, šķiet, daudz nebrīnāmies, dzejnieka izvēle radīt dažādus epitetus savu sajūtu izteikšanai, tak dzejā ikdienā neviens nerunā, to atstāj īpašiem brīžiem, bet tie, kas ieviešami ikdienas sarunvalodā, gan mēdz sagādāt pārsteigumus... Un te vēl piederas viena atziņa no draudzenes vīra, kurš visu citu patikšanu starpā minēja faktu, ka viņam ne mirkli izrādes laikā neesot nācis miegs, un tas jau esot rādītājs! Tak re, kā var piesaistīt skatītāja uzmanību ar nopietniem prāta mežģiem!           


              Viena nianse, kas vai nu mums kā skolmeistariem no profesionālās ikdienas vai vienkārši no gadu skaitļa un “nolietojuma” atkarīga – mūzika (komponists Uģis Prauliņš), lai cik skaista, un specskaņu efekti, lai cik ietekmīgi domāti, ausīm šķiet par skaļu, taču skaidrs, ka tāds jau tas mērķis – sadrebināt skatītāju tik ārēji, kā iekšēji, lai, kā jau aizpērn rakstīju par izrādi “Spēlēju, dancoju”, - mūsos rezonētu viss. Tāpat horeogrāfija (Renāta Pjotrovska – Ofrē) manā prātā sazīmē gan cēlas, gan velnišķīgas un tumšajiem spēkiem tiešām raksturīgas izpausmes. Un gaismu mākslinieka Reiņa Zaltes radītie zibšņi, toņi un pustoņu nianses ļauj gan mazliet pabaidīties, gan satrūkties, gan izgaismo visus tumšos un arī gaišos stūrīšus, kuru taču netrūkst ikvienā no mums un mūs ieskaujošajām norisēm.


             Un tieši tāpat kā “Spēlēju, dancoju”, arī šī izrāde ar mūsdienīgajām notīm līdzās klasikas zelta pavedieniem ir īstena pērle, kas meklējama un pētāma, jo, kā zināms, pērļu medības nav nekāds vienkāršais un vieglais lauciņš. Tas tikai nozīmē, ka vēl pēc izrādes būs šis tas jāpaskatās bibliotēku plauktos un citās vietās, arī jāpalasa recenziju žūksnis Dailes teātra mājaslapā, jo pievienojos draudzenes vīra teiktajam, ka derētu pēc kāda laika aiziet vēlreiz. Lai ko teiktu kritiķi ar profesionālo aci, es ar daudz redzējušas un, protams, subjektīvas, skatītājas sirdi sajūtos šīs abas izrādes un režisorus vienlīdz augstā līmenī esam, jo ir gan patikšana, gan pārdomas, gan prieks par to, ka tekstā sastopas senais ar jauno, un brīnišķīgi viens otru papildina.


             Kā, pirmajam cēlienam beidzoties, pret skatītāju zāli pagriezies, saka Artūra Skrastiņa Līkcepure – jums tagad būs jāpadomā! Palieku domājot, lasot programmiņā ietverto bagātīgo materiālu, un kavējoties atmiņās par redzēto...