7.09.2024.

            Patiesībā šim ierakstam vajadzētu atrasties sadaļā “Kas noklausīts?”, bet kādu sakritību dēļ tas tomēr atradīsies sadaļā “Kas izlasīts?”. Un šī, iespējams, ir tā reize, kad jāpiekrīt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Vaicāsi – kāpēc? Pastāstīšu arī par to, ne vien par grāmatu!

            Tātad – koša, krāšņi noformēta grāmata, kuru nevar nepamanīt gan grāmatveikalu plauktos, gan reklāmās un sociālajos tīklos. Arī es paņemu, pašķirstu – jā, būtu interesanti izlasīt (saraksts turpina stiepties garumā...). Tad kādu dienu instagramā pamanu pašas autores ziņu par audiogrāmatu. O, tas varētu būt interesanti, kādu laiku neesmu klausījusies audiogrāmatas (kopš tiem kovidlaikiem, kad mīļais Nacionālais bija sarūpējis “Audiogrāmatu plauktu”, un žēl, ka tagad tam vairs netieku klāt, labprāt aizmaksātu un baudītu vienotru grāmatu atkal...)! Turklāt piedāvājumā akcija – tikt pie ieraksta par piecīti. Noklausos aktrises Sandijas Dovgānes ierunāto pirmo nodaļu – jā, ir labs, gan teksts, gan lasījums, pērku nost! Tā kā tomēr esmu nobriedusi klausīties, sēžot datorkrēslā, piemēram, ar adīkli rokās, nopērku datorā (jo norādīts, ka varēs klausīties tai ierīcē, no kuras veikta apmaksa). Ar riteni braucot, neko klausīties nemēdzu, savukārt par nūjošanu šobrīd netieku gudra – vai manai mugurai vai kājām ir “viedoklis”, un šī nodarbe mazliet jāatliek. Taču – mans skaisti sarkanais dators diemžēl jau ir gana vecs, un izrādās, ka šim kas-nu-tur “neklapē”, kaut ko jaunu lādēt iekšā nav jēgas, kā norāda zinošāki un jaunāki par mani “speciālisti”, tāpēc palieku neklausījusies. Bet – kurš ta` var aizliegt apskatīties bibliotēkas katalogā pieejamību? Un izrādās, ka grāmata jāpasūta, tad nu ļauju, lai mani ieraksta rindā, un dienā, kad saņemu ziņu, ka rinda klāt gan, štukoju, kā pie grāmatas tikt iespējami drīzāk, jo vēl ir darāmi darbi, un, lai gan līdz pagasta bibliotēkai viens stiepiens, skaidrs, ka turp šodien nepaspēšu. Tad nu top ziņa manam “glābējzvanam” vīram, kurš ar šo uzdevumu veiksmīgi tiek galā, un vakarā, kad abi atgriežamies no vecāku sapulces (kāds kā apmeklētājs, kāds kā vadītājs...), grāmata mani gaida mašīnā uz krēsla. Un tad ir vajadzīgas tikai divas dienas, lai lasīšana aizgūtnēm tiktu paveikta, jo – stāsts ievelk tieši tikpat ļoti kā ievelk azartspēle, kuras vārds likts grāmatas nosaukumā.

            Nu tā, ja vēl ir duka lasīt manu sajūtu virpuli par izlasīto, tad dodamies tālāk! Šis stāstījums – par manu satikšanos ar Zanes Nuts grāmatu “Džekpots” (AS “Latvijas Mediji” 2024.g., Nataļjas Kugajevskas vāka mākslinieciskais noformējums, Laura Mihailova foto). Jāpiebilst, ka grāmatas noformējums – konkrēti krāsainās lappušu maliņas – ir riktīgi krāšņs, izskatās, ka tas tagad nācis modē, jo arī “Zvaigznē” tapušas vairākas grāmatas šādā stilā, un kaut kur manīju tekstu, ka ārzemēs šādi esot diezgan daudzi izdevumi...

            Jāatzīst, ka šī ir pirmā no manis izlasītajām Zanes Nuts grāmatām, lai gan mājās jau ir vairākas, tāpat arī grāmatmīļu burbulī lasīts gana daudz atsauksmju par tām, un esmu pievilināta, taču nav tik daudz to stundu dienai, pie tam reti lasu vairākas grāmatas vienlaikus (jāatzīst, ka drīz laikam nāksies, jo ir gan daži teātra “mājasdarbi”, gan šis tas aktuāls darba lauciņā...).

            Interesanti, ka grāmatas vāka jautājums “Ko tu darītu, ja laimētu milzīgu naudas summu loterijā?” man šķiet svarīgais un galvenais līdz brīdim, kad izlasu autores pēcvārdu. Jāatzīstas, ka tieši tāpat kā galvenās varones Evelīnas mamma Gita, arī es par to neesmu domājusi, jo, pirmkārt, man neveicas loterijās, bet gan konkursos, kur kaut kas jādara visnotaļ nopietni, piemēram, jāmeklē atbildes uz jautājumiem par noteiktu tematu, un otrkārt, neticu iespējai laimēt kaut ko tik lielu. Savukārt uz pirmā vāka lasāmais “Cilvēku vislabāk iepazīst naudas lietās, ballītēs un dusmās” ir gana patiess un dzīvē pārbaudīts apgalvojums, kas jo spilgti apstiprinās arī šī romāna gaitā. Un tas, ka grāmatas vāka zeltītie burti jau kļuvuši viegli nespodri, tāpat kā fakts, ka bibliotēkā jāpierakstās rindā, liecina par to, ka grāmata ieinteresējusi gana lielu ļaužu pulku.

            No vienas puses, man vēstījums šķita gana skarbs, jo “iemest” tādus knapi vidusskolu pabeigušus jauniešus gan milzīgas naudas kaudzē, gan arī savstarpējo attiecību un sadzīves mutulī varētu izskatīties diezgan nežēlīgi. No otras puses, domāju, mēs katrs pazīstam arī pietiekami daudz jauniešu, kuri savos astoņpadsmit – deviņpadsmit gados dzīvo patiešām pieaugušu dzīvi, atsevišķi no vecākiem un ar savu tiesu nopietnas atbildības, Protams, netrūkst arī to, kuri “peld kā pludiņi” dzīvei pa virsu un, šķiet, nemaz nedomā pieaugt. Taču – kāpēc saku, ka lielā naudas summa līdz beigām vairs nešķiet svarīgākā? Jo pati autore pēcvārdā norāda uz mūsdienu jauniešus vilinošo “pieaugšanas” zīmi – dažādām atkarībām, jo sevišķi alkohola un narkotiku, kas spilgti attēlotas arī šajā romānā. Tiesa, gadu skaitļu fakti (kas noteikti nav no zila gaisa grābti...) par to, cik gados kurš vareni “pielējies” vai pamēģinājis kādas vielas, ir visnotaļ šokējoši, nespēju to pieņemt par normu.  Arī es, līdzīgi kā romāna Madara, piederu pie mazdzērājiem, kam nevajag apreibināties, lai justos labi, un tāpat kā Evelīna, esmu visnotaļ savrupa būtne, kas nepulcē ap sevi plašu draudzeņu baru, ar kurām dalīties visdažādākajos noslēpumos (kopš bērnības ar puišiem sapasējis labāk, jo “galma intrigas” vīt neprotu un neizprotu), un neesmu bijusi tāda liela tusētāja, bet vairāk vērotāja, fantazētāja un pārdomātāja.

            Lai arī romānā ir divi galvenie tēli, tiem ballītēs pievienojas pulks citu, un atzīšos – dažbrīd nācās pašķirt lappuses atpakaļ, lai precizētu, kurš te ar kuru... Taču arī to uzskatu par piederīgu pie lietas, jo – pilna māja svešu ļaužu, kas sapazinušies pavisam nesen, “pateicoties” lielajam laimestam un ar to saistītajiem “biznesa plāniem”. Savā ziņā gribas teikt, ka jauniešu reakcijas šķita īsteni bērnišķīgas, jo skaidrs, ka milzu naudas summa sajauc prātu – tā reizē ir liela brīvība atļauties daudz ko tādu, ko agrāk neesi varējis pat sapņos iedomāties, un liela atbildība un apgrūtinājums reizē, nemaz nerunājot par nodokļiem un to “apiešanu”, kā arī citām aktivitātēm. Un vēl – mēs katrs nākam no savas ģimenes, savas pieredzes – kā rīkojas ar naudu mūsmājās, kas ir un kas nav vērtība, kā uzburt kāroto un vai tas vienmēr vajadzīgs... Tā kā nav nekāds brīnums, ka jaunieši vieglu roku šķiežas un pērk picas ballītei un pasniedz simts eiro dzeramnaudā par piegādi, pērk kaudzēm drēbju un aksesuāru, tā cerot piepildīt savu dzīvi. Un tad izrādās, ka arī pieaugušo dzīve, kurā nokļūsti it kā no gaisa, nemaz nav tāds rožainais mākonis...

            Romānā samērā spilgti izpaužas jauniešu runasveids, ietverot arī pa rupjībai, kas dzirdamas ikdienā un, šķiet, nevienu vairs nepārsteidz, kā arī brīnišķīgi aprakstītas erotiskas ainas. Tāpat Evas un Reiņa savstarpējie strīdi, manuprāt,  precīzi atspoguļo cilvēkiem raksturīgās izpausmes konfliktu gadījumā, kad “uzvilkušies” ir abi, bet viens kļūst agresīvs, otrs raudulīgs un nespēj pateikt nesaskaņu patiesos iemeslus, vai arī vienkārši nevēlas ieklausīties, tūdaļ dodot pretī žūksni savu argumentu. Interesanti lasīt un mēģināt izsekot Madaras un Evas sarunām un domu gājienam, minot, vai tās būs patiesi draudzīgas attiecības, vai tomēr nē... Amizantais Filipa tēls ar saviem savādajiem izteikumiem (par vienu, iespējams, īpašos brīžos iesmaidīšu visnotaļ regulāri) un Matīss, kuram meitenes līp klāt kā tādas pirtslapas, perfektā Ieva, kurai nekad nekas nav saburzījies vai nosmērējies... Kolorīts personāžu pulciņš! Spēcīgas emocijas manī uzjundīja ne tikai šķiršanās romāna izskaņā un atgriešanās pie mātes un māsas, bet jo sevišķi epizode ar Kociņu, kurš salietojies narkotikas, un laimīgā kārtā Matīss zina, kas darāms šādos gadījumos. Saskaņā ar autores pēcvārdā sacīto sliecos domāt, ka šī nav izdomāta, bet gan īsta patiesība, un labi, ja mums ir līdzās šādi zinoši cilvēki...

            Grāmata uzdeva virkni jautājumu, par kuriem padomāt sīkāk un, iespējams, rast kādu sarunbiedru savā apkārtnē, kad vēl kāds būs izlasījis šo grāmatu. Jā, bija dažas vietas, kur šķita, ka teikums viegli “samudžinājies”, kā arī šur tur kāda kļūdiņa pasprukusi garām korektora vai redaktora vērīgajam skatienam (profesionālais kretīnisms aci uz kļūdām ietrenējis uz mūžu...), bet tā gadās visur... Šī varētu būt interesanta visdažādākajai lasītāju auditorijai, arī vidusskolēniem, un nevajag baidīties, ka, šo izlasījuši, viņi tagad ar skubu metīsies loterijas biļešu pirkšanā, azartspēlēs vai seksā, drīzāk skolotājiem, saskaroties ar jauniešiem, kas šo grāmatu izlasījuši un vēlas apspriest vai ieteikt citiem klases un skolas biedriem, vajadzētu uzticēties, ka kvalitatīva literatūra tikai veicinās gan sarunas, gan izpratni par to, kā tai dzīvē notiek... Paldies, Zane Nuts, par iedvesmu un pārdomām! Lasīšu vēl citas Tavas grāmatas!