18.01.2022.

Izrāde – smagā artilērija, jo Intara Rešetina režijā. Ilgi gaidīta (kopš 2020.gada rudens...), izlasīta grāmata (Leila Slimani “Klusa dziesma” – viens no pirmajiem ierakstiem šīs blēņu lapas grāmatu sadaļā) un nu beidzot piedzīvota, gan ar Ditu Lūriņu galvenajā lomā (neatmetu cerību, ka būs lemts arī piedzīvot brīnumu – sākotnējo galvenās lomas atveidotāju Lāsmu Kugrēnu – ieraudzīt šajā tēlā...). Jo reizes, jo vairāk pārliecinos par Intara Rešetina smalki meistarotajām psiholoģiski spēcīgajām pārdomām, kas mums tik nepieciešamas, lai ieskatītos un “apskrubinātu” savus dziļos nostūros paslēptos skeletiņus, apjaustu, cik līdzīgas sajūtas gan mēs visi piedzīvojam līdzīgās dzīves situācijās, un zinu, ka, lai arī tas ir mazliet smagi, tomēr jāiet palūkot vēl arī citas viņa režisētās izrādes. Atzīšos, ka pats Intars man visvairāk un vissiltāk atmiņā no “Likteņa līdumnieku” seriāla un savulaik Dailes teātrī redzētās bērnu izrādes “Pasaka par vērdiņu” Anša lomā...

Un tātad – Latvijas Nacionālā teātra Jaunā zāle, izrāde “Aukle”, programmiņā rakstīts, ka pirmizrāde 2020.gada 26.novembrī, taču patiesībā izrāde savus skatītājus sastapa 2021.gada 8.oktobrī.

Melnbalts spēles laukums, kura centrā uz ieslīpas skatuves kārtīgi salikti balti porolona klucīši – kā tāda kārtīga ģimenes idille, instagramīga smukbilde, kuru, izrādei sākoties, melnā tumsā pieber pilnu ar veselu birumu tādu pašu klucīšu... (scenogrāfs – arī pats režisors). Klucīši kā mūsu domas, kas šaudās pa galvu un neliek miera, brīžiem pat aprok mūs, jo nespējam ar tām tikt galā, cik uzmācīgas tās ir – vai esmu laba māte un tēvs; cik ļoti man gribas uz darbu vai vienkārši pabūt vienam, ārpus mājām; cik ļoti skaisti viss izskatās no malas un cik ļoti neviens netic, ka es pats tajā visā nemaz tik labi nejūtos... Klucīši kā bērnu spēļmantas, kuras ir visur, jo mājā, kurā ir bērni, kaut kam neuzkāpt ir neiespējamā misija...

Skatuves dibenplānā ik pa brīdim videoprojekcijā parādās acis (man šķita, ka tās nav viena un tā paša cilvēka acis, bet varbūt tomēr bija?...), kas vēro notiekošo - nu gluži kā aukle vai mājkalpotāja, kas ienāk mūsu dzīvē un it kā nemanāmi, bet tomēr redz, kas te notiek, vai kā visur esošie un pār visu valdošie sociālie tīkli, kuros gribas spoguļoties, bet vairāk tomēr iznāk sapīties... 

Melnbalti (tērpu māksliniece Jana Čivžele) ar dažiem košiem akcentiem (uh, Indras Burkovskas atveidotā vīramāte ar sarkanām kurpēm un matu gumiju! vai Daigas Kažociņas Vafa, kas taču ir no citas zemes – tās košās aproces tā vien šķita pēc spilgti izrakstītiem maučiem, žēl, ka nesēdēju pirmajā rindā, tad redzētu skaidrāk, pilnīgi prasījās apčamdīt...) tērpti aktieri un Ditas Lūriņas atveidotā aukle Luīze – viegli rozā džemperītī – kā no mazliet citas pasaules...

Tik spilgtas sejas izteiksmes, gan paužot savas sajūtas par to, ka “mājās vairs nav gaisa, gribas pabūt ārpus”, gan atgādinot, ka “tu pati taču to gribēji, un tev lieliski sanāk”, gan nošņācoties, ka “mani taču nesaprot” – viss pazīstams līdz matu galiņiem... Tik mulsi skaidrojumi par to, ko tad pamanījuši vai nepamanījuši Aukles rīcībā, kas šķitis vai nešķitis savādi – vai gan mēs ikviens no laba prāta gribētu atzīt, ka kaut kas tomēr nogājis greizi – attiecībās, vēlmēs, bērnu audzināšanā – it visā tajā, ko kāds no malas allaž “redz labāk”, bet, iekšā ticis, vis nevar izstrēbt – tieši tāpat kā mēs...

Aukles brīžiem pašpārliecinātā izturēšanās, kas tik ļoti kontrastē ar tiem burtiskā nozīmē stīvajiem mirkļiem, kad Dita Lūriņa saspringst, pieliec galvu un stāsta par Luīzes piedzīvoto, sajusto, izdomāto vai izsapņoto – kā gan atzīties tajā, kas piedzīvots jau sen, bet sāp joprojām? Vai apkārtējie to sapratīs, un vai to saprotam mēs paši? Valdonīgais Normunda Laizāna atveidotais Žaks un viņam netālu stāvošā Ditas Lūriņas Luīze tai īsajā vīra un sievas atmiņu mirklī – cik daudz tādu pāru ir pasaulē, un cik no tiem nēsā sevī šo sāpi, bet cik – izsāp, sadziedē vai – gluži otrādi – pārvērš to jaunā sāpē? Un reizēm nemaz nevajag tik krasi, pietiek jau ar to, ka otrs ir līdzās tikai “it kā”, jo patiesībā aizņemts darbos, savās sajūtās, telefona skrullēšanā...

Bērnu balsis ik pa brīdim – nu gluži pazīstamas situācijas gan ar viņu vēlmēm, gan kaprīzēm, gan ikvienam droši vien zināmo maza bērna ieņerkstēšanos mirklī, kad šķiet – nu gan mēs beidzot pasēdēsim pie televizora, parunāsimies vai pamīlēsimies... Nekā nebij, mīļie vecāki, es te joprojām esmu, nekas jums nesanāks! Un tikai nesakiet, ka ne reizi tā neesat jutušies! Labi vēl, ja otrs ir ar mieru aiziet pie tā ņerkstētāja, jo jūt to uzvilktību, bet, ja nē, tad skrien tas viens un jūtas vāveres ritenī...

Kolorītā Silvija Indras Burkovskas temperamentīgajā atveidojumā – vai gan maz ir to vīramāšu, kurām “dēliņš mans dāboliņš, vedekliņa – beņķa kāja”, kurām neko pa prātam nevar izdarīt, un kuras ir ar mieru komandēt parādi, pat nepajautājot, vai drīkst un vajag... Nu kā tad nevajadzēs, ja tie jaunie paši nekā nesaprot! Es allaž sev cenšos atgādināt, ka ir lietas, par kurām jāatceras, kā pati jutos, un tad, kad būšu vīramāte un ome, vai es gribēšu, lai manas vedeklas tā justos. Par laimi, daudz tādu īpašu kreņķu nav bijis, tomēr ir situācijas, kas sagādājušas rūgtus mirkļus, ko nevēlos atkārtot un likt piedzīvot citiem...

Man kā cilvēkam, kas strādā ar bērniem, īpaši tuva bija aina ar Daigas Kažociņas atveidoto Audzinātāju, kuras tekstu savulaik, lasot grāmatu, biju ierakstījusi savā citātu kladē, te būs:

“Tā ir šī gadsimta nelaime. Nabaga bērni ir atstāti savā vaļā, kamēr abus vecākus aprij karjera. Ļoti vienkārši, viņi visu laiku skrien. Vai zināt, kādu frāzi vecāki visbiežāk atkārto bērniem? Pasteidzies! Un mums ir jātiek galā ar sekām. Bērni izgāž uz mums savas bailes un pamestības izjūtu.”

Interesanti, ka tas norezonēja manī, grāmatu lasot, un izrādē, šos vārdus izdzirdot, tos atcerējos momentāni, it kā grāmatu rokās turētu. Varu tikai piekrist, jo vecākiem būt ir patiesi grūti gan vēlmju, gan vajadzību dēļ, turklāt vēl sabiedrības spiediens un viedoklis par to, kas tad ir labi vecāki. Nesen lasīju kādā intervijā, ka būt vecākiem tieši šī iemesla dēļ pašlaik ir ļoti grūti, daudz grūtāk nekā agrāk.

Un tad – pirms izrādes lasot programmiņu – ieraudzīju vēl vienu citātu, šķiet, tas ir tulkotājas Agneses Kasparovas sacīts:

“Bērni ir ne tikai neizsmeļams prieka avots, bet arī važas, kas liek pakļauties noteikumiem un uzliek pienākumus. Ir bērni, nav brīvības. Bērni aiziet, iestājas vientulība. Ģimene nav tikai patvērums, miera un mīlestības osta, tā ir arī varas sadales laukums: vīrs un sieva, vīrietis un sieviete, vecāki un bērni, ģimene un aukle. Iestudējumā “Aukle” šīs stīgas top izspēlētas visdažādākajos akordos, pārkāpjot ģimenes drāmas robežas.”

Atceros, 90.gadu beigās, kad tikko sāku strādāt skolā un pašai savu bērnu vēl nebija, skolēniem bija tādas spēļmantiņas – tomogoči, kas bija kā tādi mazi mājas dzīvnieciņi, kuri noteiktā laikā jāapčubina, un, ja to laikus neizdarīja, dzīvnieciņš “nomira”. Protams, bija arī opcija dzīvnieciņu “izslēgt”, tad to varēja atkal ieslēgt un darboties tālāk. Vai gan mēs katrs kaut reizi neesam vēlējušies, lai mūsu bērniem būtu tāda izslēgšanas poga un iespēja nolikt plauktiņā, lai kādu brīdi būtu miers? Bet nekā, nav ne pogas, ne plauktiņa, ir, kā mans papus bērnībā teica, “velc, vilciņ, raudādams, kam apēdi kumeliņu?”, jo pašam vien jāvelk tas, ko esi uzņēmies no vairāk vai mazāk brīvas gribas...

Un tad ir mirklis, kad notiek neticamais, negribētais, neiespējamais – nelaime, no kuras varēja vai nevarēja izvairīties, nelaime, kuras saknes ir Aukles vai Mirjamas un Pola pagātnē vai tagadnē? Tai brīdī jo skaudrāk sapratu to, ko biju apjautusi jau grāmatas lasīšanas laikā – kāpēc nevēlos nevienu svešu cilvēku savās mājās (reizēm pat pazīstamu un tuvu nē...), jo baidos gan par to, vai netiks izjaukta mana kārtība, vai spēšu pateikt pietiekami skaidru un nepārprotamu, neapstrīdamu NĒ, ja tas būs nepieciešams, un vai to ievēros, jo varbūt domās, ka zina labāk, ka par to taču algu maksā... Un tāpēc arī, mājās pārbraucot, ir asaras uz vaiga, gan savus mīļos satiekot, gan mazo bērnu jau gultiņā apglaudot, jo saproti, ka tu viņus visus mīli līdz sāpēm, līdz sirds asinīm... Un prātā domas par to, ko izjūt aktieri paši, šo spēlējot, jo īpaši zinot, ka arī viņiem taču ir bērni, un arī viņiem varētu gadīties justies kā lugas varoņiem...

Izrāde, kura patiesi ir smagā artilērija, un kuru aktieri tik meistarīgi prot iešaut visdziļākajos sirds nostūros! Ja esat gatavi tādai “preparēšanai”, sajūtu izvilkšanai zem palielināmā stikla, tad iesaku, bet brīdinu, ka viegli nebūs...

P.S. Mazliet Ingas Misānes - Grasbergas pārdomu izrādes darināšanas laikā šeit:

https://www.la.lv/aktieriem-nav-elpinasanas-aparatu