14.06.2024.

            Kārtējā izrāde – dāvana dzimšanas dienā – vienai no mūsu draudzeņu trijotnes, piedzīvota visnotaļ izrādes stāstam atbilstošā datumā. Kārtējā pirmā reize – šoreiz dažādos izpildījumos, bet mums visām – pirmoreiz atjaunotajā Leļļu teātrī, savukārt man – pirmoreiz Leļļu teātrī vispār. Un kārtējā Valtera Sīļa izrāde, kas tik ļoti iet pie sirds gan man, gan arī draudzenēm, ka nav nekādu problēmu viņas arī “iemīlināt” konkrēta režisora veikumā (ar nodomu kopā iet arī uz citām viņa izrādēm).

            Tātad stāsts par Latvijas Leļļu teātrī tapušo Valtera Sīļa veidoto izrādi “Sibīrijas haiku” pēc tāda paša nosaukuma Jurgas Viles un Linas Itagaki grāmatas (par grāmatu ieskaties sadaļā “Kas izlasīts?”!). Šis ir pavisam “svaigs” darbiņš, jo pirmizrāde notikusi 2024.gada 12.janvārī. Izrādes mākslinieks Uģis Bērziņš, mūzikas autors Gatis Krievāns, video mākslinieks Toms Zeļģis (nez, kur es šo vārdu vēl esmu dzirdējusi? ), gaismu mākslinieks Uldis Andersons, lomās Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš.

            Izrādes programmiņa cieši līdzīga grāmatai ar tajā rodamo origami dzērvītes locīšanas pamācību. Tas ir tik mīļi, jo neba nu visiem konkrētā grāmatiņa ir mājās, bet izrādes gaitā locītā dzērvīte varbūt iepatīkas tik ļoti, ka gribas pamēģināt to izveidot arī pašiem mājās! Arī mazumiņš teksta par vēsturisko patiesību 1941.gada 13. – 14.jūnijā ir īsti vietā un laikā, jo ir tieši tik koncentrēts, lai nešķistu par garu, bet arī tieši tik paskaidrots, lai vēstures vēl-nezinātājiem un jaun-pētītājiem būtu izprotams ikviens svešvārds, ar ko iespējams sastapties kalendārā, lasot par šo datumu, vai vēstures grāmatā, mācoties par konkrēto notikumu. Un te nu man jāsaka, ka tā laikam ir viena no raksturīgajām iezīmēm Valtera Sīļa veidotajās izrādēs, ka skatītājam tiek piedāvāts arī neliels izziņas materiāls par izrādē skatāmo laikmetu, notikumu, jo tās allaž ir reālos mirkļos balstītas, un realitāte prasa arī konkrētu faktu materiālu līdzās.

            Kas mani nemainīgi fascinē Valtera Sīļa veidotajās izrādēs, un arī šī nav izņēmums, - prasme smagu tēmu izstāstīt ar paliekošu viegluma un gaišuma sajūtu. Ir skaidrs, ka vēstures līkloči nav tā vieglākā tēma nevienā gadījumā, un tomēr - ir smagāki un vieglāki ceļi, taču katrā var atrast to gaismas stariņu, kas ļauj nezaudēt cerību un ticību labajam. Interesanti, ka mums visām trim visspilgtāk palikusi atmiņā doma par to, ka arī Sibīrijā bija labi cilvēki, un paldies viņiem par to! Turklāt vēl viens brīnumains fakts, ko gribas sasaistīt ar izrādi, ir visu mājupceļu no Rīgas mūs pavadošā varavīksne – gan autobusā, gan mašīnā līdz pat mājām -, kā atgādinājums par gaišuma turēšanu dvēselē un stāvēšanu pāri smagiem mirkļiem.

            Tā kā leļļu teātra izrādes kopš bērnības, kad gana daudz redzētas TV, galvenokārt saistās patiesi ar lellēm, savukārt aktieri bija redzami tikai paklanīšanās mirkļos, tad šī izrāde ir viens spēcīgs pārsteigums no visām pusēm. Varu tikai apbrīnot aktieru meistarību, tik smalkās niansēs spēlējoties ar ikvienu no lellītēm tā, lai mēs uz ekrāna redzētu skaistu filmiņu. Varu tikai aizturētu elpu sekot ikvienam viņu teiktajam vārdam, dziesmai vai mūzikas fragmentam. Varu tikai mēģināt iztēloties, cik daudz darba jāiegulda un cik sīkumiņu jāatceras par katru veļas dēli, lietuskoku, āmura klaudzienu un visu, visu citu. Tas bija tieši tā, lai vārda tiešā nozīmē sēdētu vaļā muti aiz brīnumiem! Brīžiem bija grūti izvēlēties, kurā virzienā skatīties – uz ekrānu vai uz aktieriem, jo gribējās gan “noķert”, kurš ko dara, gan sekot filmiņai. Jāpiebilst, ka emocijas arī darīja savu, jo bija gan smaids un prieks, gan pār vaigu ritošas lāses, turklāt mazliet sajutāmies arī nokaunējušās, klausoties vārdos par sasalušiem kartupeļiem un saskābušu putru, kad pašām puncīši pieēsti visādu kārumu tā, ka liekas – “pa acīm nāk ārā”...

            Tagad, rakstīšanas gaitā, “iespruku” Leļļu teātra mājaslapā, un jāsaka, ka šī laikam ir pirmā izrāde, par kuru pilnīgi visas (!) skatītāju rakstītās atsauksmes ir pozitīvas, un patiešām pelnīti! Arī es no sirds pievienojos ikvienam siltajam vārdam par šo izrādi; zinu, ka aicināšu ģimeni to noskatīties; domāju, ka iegādāšu arī grāmatu savam plauktam, lai varētu ar mājiniekiem pārlasīt; un ikvienam interesentam turpināšu sajūsmināti stāstīt par pieredzēto “Sibīrijas haiku”!