4.12.2022.

             Valmiera?... Tas ir tālu... Un izrādes apmeklējums jāplāno kā “divdiennieks”, jo citādi nesanāks pilsētu aplūkot kā sendienās, kad regulāri braucām piedalīties jaunrades deju konkursos... Bet – ja nu valmierieši savas izrādes tagad čakli vadā pa pasauli (lasi – Latviju)? Jo – nav ļaunuma bez labuma, visnotaļ vajadzīgais, taču muļķīgi izstieptais teātra remonts ar visām no tā izrietošajām peripetijām “piespiedis” vai varbūt devis iespēju virkni izrāžu “vest tautās” uz visdažādākajiem kultūras namiem un arī citām lielākām skatuvēm. 

le-c

              Un tā nu, klīstot pa dažādu izrāžu piedāvājumiem, esmu “uzdūrusies” ziņai par to, ka valmieriešiem top jauna bērnu izrāde, un tās pirm-vies-izrāde notiks Dailes teātrī Rīgā. Tas nozīmē tikai vienu – mēs ejam!!! Un šoreiz četratā, jo lielajiem bērniem savas gaitas, bet pārējā ģimenes daļa dodas baudīt un iepazīt atkal ko jaunu! Tas – par Valmieras teātra izrādi “Kā sagaidīt citplanētieti”, kuras pirmizrādē 4.decembrī Dailes teātra mazajā zālē bijām klāt un no sirds izbaudījām.

lick here

              Kā izrādās, sirsnīgā izrādes notikuma pamatā ir somu rakstnieka Petri Tamminena grāmata “Kā sagaidīt citplanētieti”, kas cita starpā bijusi arī  viena no LNB Lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2021” grāmatām kategorijā “5+”. Savādā kārtā biju to palaidusi garām, laikam tāpēc, ka mūsu skolas bibliotēkā tās “mazākās” grāmatas mēdz arī nebūt pieejamas, vai – gluži otrādi – tik reti ir uz vietas, ka vismaz “žūrēšanas” laikā plauktā nav sastopamas. Tad nu man jauns mājasdarbs – ielūkoties bibliotēkas plauktos un pārliecināties, kas rodams grāmatā komplektā ar ilustrācijām.

              Izrādes radošajā komandā satikušies Ilze Bloka, Linda Rudene (man pazīstama ar “Meža” un “Pilsētas” pastaigām Nacionālajā teātrī, kā arī amizanto un izziņas materiāla pārpilno komēdiju “Riests”, kas tik fantastiski stāsta par dzīvnieku riestošanu un tās sakarību ar cilvēciskajām attiecībām, - tātad atkal viens autors, kas mani piesaista jo īpaši!), Katrīna Ieva, Niks Cipruss, Arvis Kantiševs un Linda Mīļā, kā arī Māra Ķimele pielikusi savu atbalstošo roku izrādes tapšanas procesā. Uz skatuves trīs jauni, spridzinoši mākslinieki – Anna Nele Āboliņa, Eduards Johansons un Kārlis Dzintars Zahovskis, un jandāliņš var sākties!

to add y

               Tā kā mūsu jaunākais dēls kopā ar vecākiem pamatā dzīvojas pa Nacionālo teātri, tad šī viņam ir pirmā reize Dailītē. Teātris tiek izpētīts gan no foajē rodamo maketu puses (par to runājam arī atceļā, kad pārskatām ielu un kokus, kas bija darināti maketam), gan kafejnīcā novērtēts saldējuma kokteilis (ar pavisam ĪSTO saldējuma kokteiļa garšu!!!) un kūka, gan izpausts savs viedoklis par telpām un mājupceļā kārtējais saldais ēdiens mammas ausīm – kad mēs atkal nāksim uz teātri? J Zāle šoreiz pilna visādu vecumu bērnu – no pirmsskolēniem līdz pat vidusskolēniem (vismaz mūsējais tāds ir J) un vecāku un vecvecāku. Izrāde gana īsa (45 minūtes), lai nepaspētu apnikt un tā tik vien “ieskrietos”, un tai pašā laikā gana ietilpīga savās izpausmēs, kas rosina uz pārdomām gan par savām bailēm, sajūtām un to, kas tad ir garlaicība un zāles pret to – fantāzija, gan izbrīnu par aktieru fizisko un visādu citādu varēšanu, kad tiek gan dejots, vingrots un veikti akrobātiski izgājieni, gan “runāts” citplanētiešu valodā un saprasts, ko tad saka tālais un noslēpumainais viesis.

               Izrādes pats, pats sākums varbūt maaazlietiņ ievelkas – vai nu tā paredzēts, vai tas pirmizrādes un “svešas mājas” dēļ, bet skaidrs, ka mēs ikviens brīžos, kad ir mazliet garlaicīgi, kad viss apnicis, kad nezini, ko tādu lai sadara, esam tādi – maaazliet “ievilkušies”. Taču brīdī, kad triju draugu prātos rodas doma par iespējamo satikšanos ar citplanētieti, kurš patiesi arī “uzrodas”, turklāt ir ļoti izskatīgs un stilīgs, darbība sāk risināties visai spraigi – spēj tik turēt acis un ausis vaļā un domāt līdzi! Izrādes programmiņā rodamie vārdi “no nezināmā nevajag baiļoties, to vajag tikai tuvāk iepazīt” ir īsteni maģiski, jo aicina ļauties un atgādina, ka bailes no viskautkā ir mums ikvienam, bet, iepazīstoties ar biedējošo, pastāv iespēja, ka nemaz tik melns tas mālētais nav. Un patiesībā es teiktu, ka stāsts nav tikai un tik daudz par citplanētieti, kā par ikvienu no mums, jo – kurš gan savu reizi neesam jutušies kā no vai uz citas planētas, kad apkārtējie mūs nesaprot, kad paši sevi nesaprotam, kad ir bail vai neko negribas, kad šķiet, ka citi par mums pasmiesies, nesapratīs...    

               Kā lasāms Valmieras teātra mājaslapā par šo izrādi, “Petri, šīs grāmatas autors, vaļsirdīgi atzīstas: „Ja manā pagalmā nolaistos citplanētietis, es ātri bēgtu prom. Vai arī paslēptos drēbju skapī. Es baidos no citplanētiešiem. Godīgi sakot, es baidos pat no cilvēkiem. Es nekad neesmu skaitījis, taču domāju, ka dzīves laikā esmu baidījies no vismaz desmit tūkstošiem cilvēku.” 
Vai arī tev reiz uzmākušās bailes no citplanētiešiem? Vai varbūt pats kādreiz esi juties kā viens no tiem? Ja tā labi padomā, varbūt nevienam nemaz nav jābaidās, bet gan vienkārši jāiepazīstas.” Un ieklausoties izrādes tēlu teiktajā un viņu padomos, top skaidrs, ka visvienkāršāk tikt galā ar šo ir ar patiešām ikdienišķiem, taču svarīgiem paņēmieniem – sasveicināšanos, smaidu, nekautrēšanos vaicāt par tik elementāru lietu kā to, kur atrodas tualete, dalīšanos ar savām pankūkām vai prieku par kaut ko, un zināšanām par to, ka sajūtas dziedē laiks. Turklāt laiks ir mums visapkārt un tā ir tik, cik mums vajadzīgs (ak, kā lai to apgūst?...), atliek vien rīkoties.

               Brīnišķīgi tērpi un viss vizuālais tēls, interesanti atrisināti “padomi”, kas jāievēro, sastopoties ar citplanētieti, turklāt izrādes izskaņā tie tiek atkārtoti kopā ar skatītājiem. Amizanti mirkļi gan pašu aktieru starpā, kad tik sirsnīgi izskan viedoklis par katra superspējām – es esmu vecākais, viņa ir meitene, bet viņam mati “griežas”, gan atzīšanās bailēs no zobārsta un pārdomas par to, ka pusastoņos no rīta “visi normāli cilvēki vēl guļ, augšā ir tikai tie, kam jāiet pie zobārsta...”, gan izbrīns par to, ka citplanētietis ripo prom (tai brīdī mutes vaļā arī lielai daļai zāles, mani ieskaitot...), un elpu aizraujošas deju epizodes, jo partneres griešana pa skatuvi ir gan skaista, gan visnotaļ nervus kutinoša (viens no mūsu deju puišiem savulaik tā grieza mazos bērnus, kas nāca līdzi uz mēģinājumiem, un šiem tā patika, ka vēl tagad, lieli izauguši,  atceras, kā Aināriņš starpbrīžos nevarēja no viņiem atkauties... :) Mazs kumosiņš attiecību krāšņuma, kad puisis ar meiteni atzīstas viens otram savā patikšanā un domāšanā vienam par otru, bet trešais “iesprūk pa vidu”, jo gan jau šim ar` tā meitene patīk... Un vismaz manā prātā visam pāri – ka ar pavisam mazumiņu piederumu (jo-jo, skrejritenis un skrituļdēlis, ķivere, soma un brilles, cepure un interesantas frizūras – mammu, tam puisim bija bizītes! J), bet daudz, daudz fantāzijas var izdarīt brīnumu lietas! Pieļauju, ka tiem skatītājiem, kam fantāzijas tā pamazāk (vai nu vispār, vai vienkārši “līdzi paņēmies”), varēja būt grūti “nolasīt” izrādes vēstījumu, iespējams, kādam šķita dīvaini, ka nav dekorāciju, un aktieri runā tādās savādās mēlēs (bet tā tak citplanētiešu valoda, un mēs jau neviens šos neesam sastapuši, lai zinātu, kā tad īsti šamējie runā...), bet mums patika visai saimei – katram kaut kas savs, bet pārrunu vērts šis gājiens bija noteikti.

               Izskatās, ka jāpaseko Valmieras teātra viesizrāžu plānam, un derētu atvest savus skolēnus arī uz šo izrādi, varbūt pat apvienojumā ar vēl kādu piedzīvojumu, lai sanāk gan cita teātra apmeklējums, gan vēl kas interesants, turklāt fantāzijas “pētīšana” un labu manieru apguve ir patiešām svarīgas lietas.

                Nu ko – lai izdevusies citplanētiešu iepazīšanas un meklēšanas gaita, lai darbotiesprieks pašiem aktieriem un iztēlotiesprieks visiem, kas nāks skatīties!