3.05.2021.

Šajā savādajā laikā, kad tik daudz kas jābauda “pa gabalu”, e - teātra izrādes ir kā neliels atmiņu mirklis par laiku, kas pavadīts pilnā skatītāju zālē, ar aizturētu elpu sekojot līdzi uz skatuves notiekošajam. Jā, protams, ir ļaudis, kas saka, ka ekrānā “jau nav tas”, un tās īstās teātra garšas patiesi pietrūkst, bet, ja nevari tā, kā gribi, tad gribi tā, kā vari. Un e - teātris nudien ir labāk nekā nekas, pie tam ar vairākām ekstrām!

Ja par sadzīvisko pusi – skaties, kad un kur vien vēlies un vari, kaut vai vairākas reizes pēc kārtas, apturi bildi un patin atpakaļ kaut ko nesaklausītu vai ļoti interesējošu, uztaisi kokteilīti vai citu našķi tieši tik daudz, cik vēlies, un pavisam bez rindas (ja vien mājinieki jau nestāv rindā pie virtuves, gaidot to kokteilīti...), un nekreņķējies par to, ka smukās kurpes spiež visnepiemērotākajā brīdī... Un tomēr – sataisies kā jau daždien uz teātri, paziņo pārējiem, ka nebūsi pieejams, jo dosies “izdaiļot dvēseli”, atliec vairāk vai mazāk steidzamus darbus, un – baudi... Ak, jā, un vēl – māci mazākajam no bērniem teātra skatīšanās mākslu un priecājies, ka viņš ar interesi lūkojas notiekošajā gan bērnu izrādēs iekš Leļļu teātra Dīvānzāles, gan dziesmās un dejās iekš “Īstās sālsmaizes”.

Ja par skatuvisko – atkal ieguvums – tuvplāni, emocijas, tērpu un dekorāciju nianses, kuras labi var izbaudīt mazajās zālēs, bet drusku jāiespringst un jānospodrina brilles, sēžot lielās zāles samta krēslā. Plus vēl labi zināmais fakts, ka laika rats griežas savā ritumā, un ne jau visas izrādes ir izdevies izbaudīt klātienē, jo tās vairs nespēlē, vai arī kāda no Spēlmaņiem vairs nav kopā ar mums... Kopš janvārī Nacionālais teātris atklāja “e – teātra sezonu”, esam izbaudījuši gandrīz visas piedāvātās izrādes dažādās kombinācijās – gan skatoties visa saime kopā, gan pa daļām, gan vienu, gan vairākas reizes. Vēl mazliet palicis, pie tam daļa izrāžu baudīta arī abonementa ietvaros un “Teātris. Zip”, bet gan jau nolūkosim!

Kā pirmo baudījām Valda Lūriņa režisēto “Billi”, tas bija īpašs piedzīvojums, kurā “savilkās kopā” gan pati izlasītā grāmata, gan redzētā filma, gan tai tuvu esošā “Vārnu ielas republika” visās tās izpausmēs, gan pašu Vārnu ielā pavadītie gadi un reāli zināmā Billes māja. Var tikai apbrīnot aktieru spēlēties māku – ar to dekorāciju un rekvizītu mazumiņu uzburt visu notiekošo tik spilgti, ka pats sajūties kā grāmatā iekāpis. Pieteikums “Laiku spēle teātrim” kā atgādinājums par to, ka laiku laikos bērni ir spēlējušies vienās un tai pašās spēlēs, allaž bijuši dažādi vecāki, dažādi bērni un notikumi, un arī šodien nekas daudz jau nav mainījies, jo tāpat priecājas un bēdājas, tāpat gribas draudzēties un izbaudīt to, ko vecāki neļauj. Daces Bonātes Bille tik draiska un dzīvespriecīga, tik izdomas bagāta un emocionāla! Savukārt Līgas Zeļģes un Mārča Maņjakova radītie tēli – gan mammucis un papucis, gan kaimiņu ļaudis, bērni un citi apkārt sastaptie – tik daudzveidīgi – nomaini cepuri un nomainies pats kā uz burvja mājienu! Jāatzīst, ka šīs izrādes saprašanai patiesi vajadzīga liela iztēles spēja, jo gadījies dzirdēt un lasīt viedokļus, ka neko nevarēja saprast no aktieru darītā. Mums gan “Bille” raisīja pārdomas un atmiņas, sarunas par to, ko spēlējām savā bērnībā, cik toreiz maksāja saldējums un cik lieli svētki bija čehu Lunaparks Mežaparkā – nu gluži kā Billei ar Anitu!

Nākamā izrāde mūsmāju teātrī bija Ditas Lūriņas muzikālā programma “Sapnis par Brodveju” Valda Lūriņa režijā – viens no uz skatuves redzēt nepaspētajiem darbiem. Kā jau viss, kurā darbojas Maestro Raimonds Pauls – piesātināts ar bagātīgu muzikālo baudījumu, viņa klātbūtne pie klavierēm ar allaž mainīgo sejas izteiksmi, vērojot uz skatuves notiekošo – tā ir bauda piedzīvot! Un mūsu aktieru varēšana – gan muzikālā, gan deju daudzveidība – tik spēcīga, ka patiesi sajūta kā pasaules klases mūziklu teātrī, par klātbūtni kuros var tikai sapņot un ierakstos lūkoties. Bet kā vienmēr paliekam pie viedokļa, ka mūsējie var tikpat labi kā citur pasaulē, un dara to ar īstu sirds degsmi, nevis tikai naudas (algas) dēļ.

Rasas Bugavičutes – Pēces un Elmāra Seņkova “Meitenes” apbūra ar aktrišu stāstiem, kas risinās kā saruna, atmiņu stāsts par piedzīvoto vai līdzās redzēto, bet tik dzīvi, kā kad sēdētu kādās viesībās un klāstītu par notikušo, un mazās meitenes klātbūtne ar saviem – kāpēc?, ar bērna brīnumu redzošajām acīm, ar nesapratni par pieaugušo dzīvē notiekošo, ar vēlmi būt kopā ar mammu, kura allaž aizņemta – nu gluži kā mūsdienās... Mazliet ziņkārības un pārdomu – vai tas ir reāls, no dzīves ņemts stāsts (būs “jāparušinās”...)? Izrādes beigās, kad aktrises raksta un pēc tam lasa savas uzrakstītās atmiņu vēstules, tik silts aizkustinājuma brīdis, kad taču uzzinām kaut ko slēptu, dārgu, īpašu par katru no viņām, un varam piebilst, ka arī mūsu dzīvē taču līdzīgas izjūtas bijušas, asara norit pār vaigu ne vienreiz vien šajā it kā īsajā mirklī.

Justīnes Kļavas un Toma Treiņa “Latvieši”, kas no LMT Jaunās zāles “pārcēlušies” uz lielās zāles skatuvi, tik pilni mūsu vēstures un arī šodienas mirkļu, stereotipu par to, kā tad ir pareizi; kas tad tas ir “galvas grozītājs” un noteicējs mājās; kas laiku laikos savam kungam ir bijis latvietis un vai kungs allaž bijis tik melns, kā viņu mālē, vai varbūt arī viņš bijis nesaprasts un nesaprotošs par to, kā tad te būt un dzīvot. Tradīciju spēks un vēlme tām pretoties, izvēlēties, ko dzīvē darīt, lai dzīvotu citādi nekā to darījuši senči, neatkārtot viņu kļūdas – tas viss bijis gan Merķeļa laikos, gan arī šodien. Mazliet mistikas, mazliet sāpju par vēstures griežos piedzīvoto, mazliet smieklu par trāpīgiem izteicieniem.

Rūdolfa Blaumaņa “Indrāni” Valtera Sīļa rokrakstā – izrāde, uz kuru grasījāmies iet, kad vecākais dēls mācījās vidusskolā, un bija jālasa luga, bet allaž neizdevās nopirkt biļetes... Izrāde, par kuru vīrs teica, ka viņš jau to redzējis, un es pretī, ka šo variantu nu gan nav redzējis... Izrāde, kas būtu jāiekļauj skolas programmā tieši skatoties, nevis lasot Blaumaņa lugu, jo pat man, rūdītam “grāmatu tārpam”, lugu lasīšana allaž mazliet uzdzinusi drebuļus, un kur nu vēl mūsdienu bērniem, kam visu vajag ātri kā pie datora... Brīnumaini savīts senais ar jauno – izrādē baudāmie senāko “Indrānu” iestudējumu fragmenti un pēdējais – ikdienas drēbēs tērptais aktieru ansamblis un video ar Edžiņa braucienu uz pamestajām mājām un staigāšanu pa aizgruvušām istabām (vienubrīd pat palika bail, ka tik kas slikts nenotiek pašam aktierim un filmētājam, tik baisas tās telpu sajūtas...), tāpat mūžam aktuālie Rūdolfa Blaumaņa vārdi gan par maka un sirds pildīšanu, gan par bērnu grieztajām rīkstēm saviem vecākiem, gan mājinieku ienaids mantas un varas dēļ – vai gan šodien kas mainījies? Bet neviens mēs nevaram zināt, kā būtu, ja būtu – “es nebiju sav` mūžiņu ar rociņu apraudzījis”. Tā kā esam baudījuši arī izrādi - pastaigu “Mežs”, kurā ievīti tieši šajā “Indrānu” versijā Ģirta Jakovļeva balsī teiktie vārdi, tad attiecīgajā brīdī saskatījāmies un atcerējāmies norises pastaigas laikā – cik ļoti gan viena izrāde un notikums aizved pie otra...

Bagātīgi piepildīti vakari, pārdomas un nerimstoša vēlme atkal doties uz teātri – tas ir mūsu saimes guvums no e – teātra. Paldies Nacionālajam teātrim par “e – teātra sezonu”, par savu skatītāju lutināšanu ar iespēju redzēt tik dažādās izrādes šajā “tukšajā laikā”, lai pavisam nepiemirstu teātra garšu un smaržu, lai nav tā – kā no acīm projām, tā laukā no sirds! Un pavisam noteikti e – teātris ir tas, ko sirsnīgi iesakām visiem interesentiem, kas vaicā, ko baudīt ekrānā!