27.01.2022.

Gadās taču tā, ka veikalā kāda grāmata, ne reklamēta, ne kā citādi daudzināta, vienkārši piesaista uzmanību, turklāt jau no vāka vien ir apmēram skaidrs, par ko varētu būt stāsts. Nu jā, vienīgais “kumoss pievilināšanai” ir grāmatas atrašanās uz Rozes grāmatnīcas akcijas galda, kad maciņš nav jāatver pārāk plaši, jo “vai tad tev mājās grāmatu par maz; kad tu tās visas lasīsi; vai tad nevar naudu citādi iztērēt...” Var, protams, bet prasās arī šādi...

Un tātad – zviedru autores Jennijas Fāgelundas romāns “24 labie darbi”, tulkojusi Vizma Zaķe, izdevniecība “Latvijas Mediji”. Gan virsraksts, gan vāka noformējums liek domāt, ka te būs kaut kāda saistība ar Ziemassvētkiem (un atrašanās uz akcijas galda arī par to pašu tēmu, jo līdzās ir vēl citas līdzīga stila grāmatas). Tiesa gan, izrādās, ka nav tik vienkārši, lai gan tiešām viss grozās ap Ziemassvētkiem. Grāmata tiek pieteikta kā patiesi sirsnīgs un romantisks Ziemassvētku stāsts, nu gluži kā kaut kas tāds, kas mums šajā saspringtajā un savādajā laikā tik ļoti vajadzīgs.

Par autori sacīts, ka viņa ir zviedru žurnāliste un labsajūtas romānu autore. Interesants termins – labsajūtas romāns, nebija līdz šim gadījies tādu definīciju manīt. Bet, ja pieņemam, ka lasīšana ir labsajūta, un turklāt romāns nav ne detektīvs, ne trilleris, bet gan dzīvesstāsts, tad definīcija varētu būt piemērota.

Romāna galvenā varone Emma tieši ap Zimassvētku laiku piedzīvojusi kādu traģisku notikumu, kuru autore pamazām atklāj romāna gaitā. Viņas māsa Magda un arī vecāki cenšas palīdzēt Emmai atgūties no traģēdijas, tiesa gan, reizēm tas sanāk tā uzbāzīgi, piespiedu kārtā, un labi, ka brīžiem Emma spēj arī iebilst, bet citureiz rodas kāda laba ideja, kas kā tāds kamoliņš ritinās tālāk un pievelk citas labas norises.

Darbība notiek Stokholmā, tiek vārdā sauktas daudzas ielas, parki, tilti, un man, kas šai pilsētā bijusi vairākkārt, acu priekšā jo dzīvi uzplaukst pazīstamas vietas. Tagad zinu, ka reizē, kad atkal būšu tur, meklēšu romānā aprakstītās vietas un pastaigāšos arī pa tām, kur vēl neesmu bijusi...

Emmas māsas Magdas rūpes par to, lai veikals, kas ir bijusi māsas aizraušanās, nebankrotētu, lai viņa izrāptos no traģēdijas radītā sastinguma, ir reizē sirsnīgas un iedvesmojošas, bet tai pašā laikā tik pazīstamas ir arī sajūtas, kad gribas, lai visi tevi liek mierā, jo ne jau viņiem saprotams, kā tu jūties ar savām sāpēm, ko tu šajā brīdī gaidi no pasaules, cik dusmīgs un vīlies reizē esi šajās sērās... Taču brīdī, kad Emma atsakās doties uz māsas piemeklētajiem kursiem, bet izdomā sev “akciju” – 24 labi darbi, katru dienu līdz Ziemassvētkiem pa vienam, sastinguma ledus pa drupatiņai sāk kust.

Interesanti, ka arī dzīvē daudzreiz gadās tā – nu tik apņemšos, plānošu un darīšu, bet nekā... Arī Emma savā 24 labo darbu listē mēģina ierakstīt to, kā tad viņa rīkosies, bet – kā visās pasakās, ko par dzīvi sauc, - reti iznāk labo darbu ieplānot un izdarīt, bet tieši neplānojot tos var paveikt patiesi un no sirds. Vai gan palīdzēšana izstumt no sniega kupenas mašīnu nav labs darbs? Pat neskatoties uz to, ka iestigušais šoferītis izrādās tāds diezgan nīgrs tips, kurš tajā dienā nespēj novērtēt vairāku šarmantu dāmu palīdzību... Taču, kad pēc dažām dienām Ādams (tā sauc šo puisi) ierodas Emmas veikaliņā, lai pateiktos un atvainotos, ka bijis tik nevērīgs, atklājas viņa raksturs, un man jau sāk likties, ka viss būs uz labu (un bija ar...)

Vai pazīt savus kaimiņus lielā pilsētā, lielā namā, ir labs darbs? Izlīdzēt viņiem brīdī, kad aizkritušas dzīvokļa durvis, ielaižot pie sevis sasildīties un sagaidīt atslēgu meistari? Un pēc tam izrādās, ka šī iepazīšanās ir ļoti vērtīga ar dzīvesgudrām sarunām un sirma cilvēka spēju jauno uzklausīt un saprast. Savukārt ceļā uz veikalu sastapts sirms kungs, kas paklupis sniega kupenā, tiek pavadīts uz mājām, un arī viņam būs kāda loma šajā stāstā.

Vai aktīva un rosīga ģimenes māte, kurai dzīvē viss kārtībā (vismaz ārēji, jo beigās izrādās, ka vīrs “precējies ar savu darbu”, kā daudzi no mums šodien), bet kura ir riktīga šopaholiķe, jo Emmas veikaliņā nopērk pat divas skaistas servīzes, vasaras mājai un dzīvoklim katram savu, un ik epizodē parādās ar pilniem iepirkumu maisiem rokās, kādam varētu likties dzīvojam nepiepildītu dzīvi, jo viņai taču viss ir? Izrādās, ka var gan... Taču arī te kāds labs darbs iespējams katrai no iesaistītajām dāmām, un galā izrādās, ka pārmaiņas nav tas, no kā jābaidās, tām tikai jānobriest.

Vai palīdzēt vecam vīram, kurš zaudējis darbu, bet nevēlas to atklāt sievai, jo viņai ir kāds sapnis, kas cieši saistīts ar nepieciešamām finansēm, ir labs darbs? Šis laikam bija visamizantākais un reizē sāpīgākais pavediens romānā, jo lēmums beigās “atklāt kārtis” raisīja arī dusmīgas sarunas, tomēr šķiet, ka tika atrisināts.

Vai bērns, kura vecāki šķīrušies un tāpēc jūtas slikti, ir vainīgs pie vecāku dzīves pagriezieniem? Tad labais darbs ir šo bērnu pieņemt darbā veikaliņā, uzklausīt un atbalstīt, kā arī izrādās, ka jauniešiem, kā allaž, ir daudz zināšanu par virtuālo vidi, un sadarbībā ar augšminēto kungu, kas zaudējis darbu, top brīnišķīga veikaliņa mājaslapa un bizness atkal zeļ un plaukst.

Vai izglābt suni, kurš vairs nevar palikt ģimenē, jo bērnam sākusies alerģija, ir labs darbs? Un Emma, kura sākumā domājusi pieņemt suni tikai uz laiku, kamēr atradīs viņam citas mājas, tik ļoti pieķeras šim astainim, ka labi vien ir, ka dzīve iegrozās tieši šādi.

Grāmata, kuru šoreiz nepapildināju ar līmlapiņām, jo tās gluži vienkārši beigušās, būs jāiegādājas jaunas, bet šo no sirds varu ieteikt izlasīt, ja ir vēlme pēc kā patiesa un romantiska reizē. Brīdinu, ka būs vietas, kurās arī asara jānorauš, atklājot Emmas patiesos sāpju iemeslus vai viņas apkārtējo ļaužu piedzīvojumus mūža garumā, bet tikai tā mēs varam dziedināt arī paši sevi – ieraugot, ka arī apkārt ir grūtības, pārdomājot, cik lielas tās ir, lai gan zinu, ka katram savas allaž šķiet vislielākās, un tomēr – ir vērts lasīt, domāt un ticēt. Bija jauki izlasīt!