4.11.2022.

Jau tad, kad lasīju Māra Bērziņa romānu (par to lasīto grāmatu “plauktiņā”), mani tas aizrāva ne pa jokam, smēju un raudāju par dzīves īstenības atspoguļojumu. Un tai brīdī, kad uzzināju, ka Ināra Slucka veidos “Aizliegtā pianīna” iestudējumu Nacionālajā teātrī, bija pilnīgi skaidrs, ka tas būs “obligātais repertuārs”. Tiesa gan, tā kā pēc divu gadu pauzes abonements ir cits, tad gaidīšanas svētki sanāk mazliet garāki, un brīdī, kad jaunatne pārrodas no studijām ar ziņu, ka aiz gara laika noorganizējusi sev gājienu uz šo izrādi drīz pēc pirmizrādes, sajūtos pat drusku “greizsirdīga”, bet – labs nāk ar gaidīšanu!

Un tā nu šodien līdzās vēl vairākiem skaistiem mirkļiem, kas piedzīvoti Rīgas Grāmatu svētkos un ceļā uz teātri kopā ar brīnišķīgu draudzeni un kolēģi vienā personā, ar ko kopā varam raudāt un smiet (un to mēs šodien arī darījām!...), ir pienācis laiks baudīt traģikomēdiju. Kad septembra sākumā ar ģimeni viesojāmies teātra ekskursijā, bija iespēja redzēt “uzbūvētu” skatuvi un tā manā atmiņā ir visu šo gaidīšanas laiku. Ir prieks redzēt uzrakstu “Izpārdots” teātra mājas lapā un just, ka kafejnīcā patiesi ir mazliet pašauri un “paknapi”, jo našķi strauji iet mazumā. Bet apmēram izrādes piektajā minūtē sajust sevi tik ļoti līdzīgu Sanitas Paulas atveidotajai Gunitai, kura smaida un smej, pukojas par bezjēdzīgajiem papīru kalniem un zoom sapulcē “sabrauc augumā” kādai amatpersonai, bet svētku pasākuma scenāriju ieraksta savā blociņā, nevis nodod apstiprināšanai “augšām” – tas ar mani notiek pirmoreiz...

Izrāde, kas paņēma mani līdz kaulam, jo viss tik smeldzīgi un dziļi pazīstams, ka gribas teikt tāpat kā Mārtiņa Brūvera radītajam policijas inspektoram Bušam – ar jums te var prātā sajukt! Un ne velti traģikomēdija, jo, ja ne visi birokrātijas līkloči, aiz kuriem nav laika redzēt patiesās situācijas un to jēgu, tad jau varētu “zviegt” uz nebēdu, bet ir tieši tā, kā rudens brīvlaika metodiskajā sanāksmē, no kuras “izspruku”, jo mans juniors bija nolēmis paslimot, kad ticis paziņots, ka ikviena saruna, aizrādījums un norādījums mums jādokumentē kādā-tur žurnālā, par ko mana draudzene tai sanāksmē esot apraudājusies, bet cita kolēģe, ko es saucu par savu darba krustmāti, tā arī teikusi – tabulas vien, pašus bērnus nemaz neredz... 

Ieskatoties izrādes programmiņā, kas tik brīnišķīgiem bērnu zīmējumiem izraibināta, un reizē tik daudz normatīvo ziņu ietveroša, gribas iesaukties – vai “cienījamie augstie plaukti” zina, ko nozīmē ikdiena bērnudārzā un skolā ar visām kurpju siešanām, deguna slaucīšanām, asaru nožāvēšanām, savstarpējām ķildām un intrigām, aizmirstiem un suņa sagrauztiem mājasdarbiem, neesošām matu gumijām un vecāku jautājumiem, kad pat aiz skolas vai dārziņa sētas var skolotāju ķert aiz stērbeles, lai pavaicātu, ko tad mans eņģel`s šodien...? Un tik patiesi sirdī iedzeļ vārdi, ko sarunā Gunita aizrāda amatpersonai, kas saka, lai nespēlējot bērnudārzu – kas, mēs kaut kāds vēl zemāks pakāpiens par skolotājiem, ja reiz visu, kas šķiet muļķīgs, sabiedrībā apzīmē ar vārdu “bērnudārzs”! Tā kā mums priekšējā rindā sēdēja viena pazīstama un augsta amatpersona no izglītības darbinieku vidus (un to es, protams, atcerējos tikai pēc tam, kad mans teksts starpbrīža sākumā jau bija ticis pār lūpām...), bija interesanti pamanīt viņas sejas izteiksmi brīdī, kad mans “kad tad lai, ratā gaisā, strādā?” bija sprucis laukā, jo viņa arī pieder pie cilvēkiem, kas izprot visu šo “virtuvi”.

Cik patiesa ir Marijas Ulmanes scenogrāfija šai izrādei! Tās mapju un papīru kaudzes, kuras aktieri pārvieto, šķiro, kārto un beigās arī izmētā pa skatuvi (ak, nabaga skatuves strādnieki, kam tas viss atkal jāsakārto!), kuras gan uzbūvē sienas, aiz kurām “pazūd” cilvēks, gan liek sajukt prātā un izdegt ne vienam vien pedagogam, gan  meklēt spraugas, pa kurām izspraukties, lai tiktu galā ar nejēdzīgi tukšo papīrsmērēšanu...

Tie spodri noberztie katliņi Staņislava aprūpētajā virtuvē un viņš pats (Ainārs Ančevskis) ar priekšautu un lakatiņu, dvieli pār plecu, allaž kādu kārumu saviem kolēģiem sarūpējot un ar kādu anekdoti iepriecinot, bet visam pāri “buktētais” ledusskapis, kurā ir “temperatūras rādītājs” un anekdote par tēvu, dēlu un ēzelīti, par kuru medmāsiņa Aija (Dace Bonāte) skumji nosaka, ka nez, kur bija jāsmejas...

Tās kāpnes abās skatuves pusēs un rakstāmgaldi, aiz kuriem droši ieritinājušies birokrāti pie saviem datoriem un telefoniem, lai izdomātu arvien jaunus noteikumus, joprojām stāvot augstāk par tiem, kam šie noteikumi jāpilda...

Tā mirgojošā gaisma uz skatuves mirklī, kad Ingas Misānes – Grasbergas brīnišķīgā perfekcioniste bērnudārza vadītāja Sabīne sajūk prātā aiz nepiepildāmo papīru kalnu pārcilāšanas jeb mēģinājuma visas instrukcijas izpildīt, - vienubrīd man pašai šķita, ka sareibs galva, un jutu sev līdzās cilvēkus, kas arī novērsa skatienu, droši vien tāda paša iemesla dēļ... Un tik sāpīgi redzēt viņu atgriežamies pavisam citādā sejas izteiksmē un stājā - tāds sabrucis cilvēciņš, ne vēsts no šarma, stājas un rūpes par savu darbavietu...

Tie fantastiskie horeogrāfes Elīnas Gaitjukevičas iestudētie soļi pa noteiktām trajektorijām cīņā ar papīriem – kā tādi lego cilvēciņi, kas kustas pa noteiktu sliedi, kā bērnībā veikala “Bērnu pasaule” skatlogā turpu – šurpu braukājošais bruņurupucis vai vingrojošais tīģeris... Un brīdis, kad Sabīne mehāniski noliecas un iztaisnojas neskaitāmas reizes, lai kārtotu papīrus sev pie kājām – vienu pa labi, otru pa kreisi, un tā bez gala, tieši tikpat bezgalīgi, kā mēs daudzi tajā papīru jūklī... Savukārt mirklī, kad birokrāti apvilkuši dzīvnieku galvu maskas un sasēduši dārziņā, bet Sabīne dodas projām, no tiem atvadoties, man reāli “uzrāva” asaru šalti, jo pati esmu tuvu izdegšanai, un labi, ka man ir teātris, kur atnākt uzlādēties, palūkoties uz visu no citām pusēm, un tad “kādu brīdi varēšu atkal stupāt”, kā teiktu Kārlēns “Skroderdienās”...

Paralēli bērnudārza ikdienai ar visu birokrātiju norisinās arī cilvēcisko attiecību traģiskais stāsts, kas vēsta gan par aktuālo korupcijas un interešu konfliktu jautājumu, gan par to, kā kuru valsts pārvaldes aparāta darbinieku var “bīdīt” vairāk vai mazāk izdevīgos virzienos, un cik liela nozīme tai brīdī ir gan tavai partijas piederībai, gan simpātijām vai antipātijām no “vajadzīgo un pareizo” cilvēku puses. Un līdzās tam – atklāsme, ka arī birokrātu vidū ir cilvēcīgi ļaudis – Ievas Aniņas Pārtikas dienesta Pārtikas uzraudzības departamenta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas inspektore Liepiņa – tik prasīga un pie “burta pieķērusies”, bet sabrūk brīdī, kad bērnudārza ļaudis grib ar viņu pajokot, apstrīdēt pārbaužu nepieciešamību un atzīst, ka ir šo to izdarījuši neprecīzi – es nerakstīšu par jums ziņojumu, bet izdariet to un to; mums visiem ir planšetes, kurās var redzēt, kur un kā mēs pārvietojamies, uzskaitīt mūsu darba laiku un maršrutu, un tad nu saimniecības pārzine Elita (Daiga Gaismiņa) noelšas – kā čekā! Protams, piebilde: “Nu jā, ir jau jāčeko!” ir smieklīga un smeldzīga reizē, jo nekur prom no tās “čekošanas” jeb stučīšanas neesam tikuši, lai kā arī to sauktu un kā tā izpaustos...

Ikviens tēls šoreiz ar savu "odziņu" - gan jurists Kaspars Aniņš, gan grāmatvedības speciāliste Indra Burkovska, gan departamenta vadītājs Juris Lisners, gan partijas boss Mārcis Maņjakovs, tāpat galvenā speciāliste Anna Klēvere, nodaļas vadītāja Evija Krūze un mūzikas skolotāja Ance Kukule - Sniķere, un, protams, šarmantais Cibānu pāris - Dita Lūriņa un Normunds Laizāns, - kam frizūra, kam brilles, kam runas veids, kam tērps un iznesība - tieši tā, kā varam gan redzēt paši, kad saskaramies ar dažādu institūciju darbiniekiem, gan, iespējams, kāds no mums tā arī uzvedas, jo - vai nu "dzīve spiež", vai paši tādi esam tāpēc, ka - kādā vilku barā esi ticis, tā kauc... Patiesībā katram tēlam manā prātā "uzzīmējās" kāds reāli pazīstams vai vismaz piedzīvots cilvēks, kas taču nozīmē, ka šī nav no gaisa grābta fantāzija...

Gribas teikt, ka šī ir izrāde, par kuru milzu paldies visai radošajai komandai – gan katram no aktieriem par spilgtiem tēliem, gan kostīmu māksliniecēm un muzikālā noformējuma autoriem un gaismu darinātājiem, un tā patiesi būtu obligātais repertuārs visiem valsts ierēdņiem – vai nu nevarētu noorganizēt speciāli gājienus uz teātri, kaut vai darba laikā, ja reiz viņiem jābeidz darbs precīzi “ar zvanu” atšķirībā no pedagogiem, kuri uz “zvanu” mēdz neskatīties? Interesanti, ka nākamajā nedēļā pēc pirmizrādes žurnālā “Privātā Dzīve” rakstā par “Aizliegtā pianīna” pirmizrādi bija fotografētas un intervētas augstas esošās un bijušās valsts amatpersonas, un viņu viedokļi bija tik dažādi – gan izprotoši, gan nožēlojoši, gan arī mazliet nievājoši, sak, pie mums jau vēl nekas, būtu jūs redzējuši ... birokrātiju! Redzējuši neesam, pašiem savas pietiek! Un gribas kā spridzīgajai Gunitai ar zilajām matu šķipsnām – spert pretī savu patiesību, kas balstīta reālā pieredzē! Varbūt, ka tomēr pamēģināšu neizdegt... Paldies par smeldzīgi patiesiem mirkļiem šovakar zem zaļā jumta!