13.04.2025.

            Ieinteresēties par kādu grāmatu tāpēc vien, ka skolēns lasīšanas gaitā atnācis pavaicāt par kādā lappusē nesaprasto? Nu, tas ir par mani! Savādi? Itin nemaz, ja zināms, ka es grāmatas mēdzu “atrast” visdažādākajos veidos, un šis izrādās viens no tiem. Protams, es zināju, ka tāda grāmata ir, turklāt arī skolas bibliotēkā biju manījusi, taču – ne jau visām vienmēr vari izskriet pakaļ... Tad nu šoreiz grāmata “atnāca” pie manis...

            Tā es satiku Lauras Vinogradovas stāstu “Pauls spēlē” ar Ievas Maurītes ilustrācijām (izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”). Lappusē, ar kuru sastapos vispirms, norisinās spēle, un zēns neizprot, kas viņam tajā jādara, - nu gluži kā mans skolēns, kuram nebija skaidrs, kā un kāpēc šādi šī konkrētā vieta lasāma. Es pārlaidu skatu visai lappusei un ar “Āā!” izteiksmi ieteicu puikam pamēģināt citādi sakārtot burtus šajā neskaidrajā vārdā, šis aizgāja vietā un pēc brīža izrādījās, ka skaidrs gan. Tiesa, ja nāktos iedziļināties īstā datorspēlē, tik gudra nebūtu vis, bet tieši tāpēc jau tā ir grāmata par spēlēšanu.

            Lai neatstāstītu tekstu un nelaupītu lasīšanas prieku, bet gan uzkurinātu ziņkārību, atklāšu vien to, ka Pauls pēc pārcelšanās uz jauno dzīvokli, garlaicības mākts apstaigā mājvietu un pamana sienas skapī (ko, par laimi, mamma vēl nav piekrāvusi ar nekam nevajadzīgām lietām, kuras tāpat droši vien nekad neizmantos, - cik pazīstami, vai ne?) “aizdomīgu” dēli, bet aiz tā – pavisam savādu spēļu konsoli. Turklāt “nelaimīgā” kārtā zēna mamma noteikusi viņam telefona aizliegumu (arī pazīstama situācija, ko?), tāpēc prieks par iespēju uzspēlēt ir jo lielāks. Tiesa gan, sākumā ir pārsteigums, ka te nav neviena “šautiņa un kautiņa”, ka nav jābūt supervaronim, bet gan jāveic pavisam vienkārši, labestīgi uzdevumi – jāsakopj, jāpalīdz, jābūt uzmanīgam un veiklam, jādarbojas dabā... Vēlāk spēli iepazīst arī mamma, un veiksmīgā kārtā viņai nav sevišķu iebildumu...

            Šī grāmata šķiet pavisam reāla, jo ikdienā piedzīvotas situācijas gan ar datorspēļu pārbagātību, gan krāpšanos to laika limita ievērošanā, gan pašu pieaugušo nespēju “atlipt” no ierīcēm, gan to, cik dažādi iespējams pavadīt laiku ārpus ierīcēm un piedzīvot pārsteigumus brīžos, kad izrādās – kaut kas tāds mūsmājās tiek darīts pirmoreiz. Un tieši tāpēc jāsaka, ka ne jau velti šogad grāmata “Pauls spēlē” izvirzīta LaLiGaBa balvai (to uzzinu jau pēc grāmatas izlasīšanas, jo atkal pienācis brīdis, kad izlasītā aprakstīšana “pabīdās” tālākos plānos – lasīju februārī...), jo šķiet, ka realitātes atspoguļojums, iespējams, ir tas, kas mums vajadzīgs visvairāk tieši tāpēc, ka pazīstams, nesamākslots, katram iespēja ieraudzīt sevi no malas un padomāt – vai arī man tā ir vai nav gadījies? Ar interesi izlasīju grāmatu pati, pēc tam arī priekšā junioram, kurš to ierakstīja savā pirmklasnieka brīvdienu darba lapā un atrādīja skolotājai, un ieteicu savā klasē lasītājiem - bija, kas tūlīt izķēra to man no rokām, tad nu nodarbojos ar izmeklētāja Capa prasmju trenēšanu, pieskatot, pie kura grāmata atrodas, līdz vairāk interesentu nemanīju, tad pēdējam lasījušajam lūdzu aiznest uz bibliotēku un atdot, piebilstot, ka tā no manis. Lietderīgi reizēm izmantot skolēnu ātrākās kājas šādiem mērķiem...

            Ilustrācijas, kuras darinājusi Ieva Maurīte, šķiet, savā ziņā līdzinās datora ekrānā redzamajām, tādējādi ievedot mūs arī šajā spēlē, ko spēlēja Pauls. Un iespējams, ka labi vien ir, ja varam aizdomāties par to, ka ne jau visām spēlēm jābūt nez kādā tempā, ar nez kādiem pārdabiskiem tēliem un supervaroņiem, jo īstās “superspējas” tomēr ir tās, kuras patiesi noder ikdienā un attīsta pati dzīve, taču tās diemžēl nepiedāvā ar podziņu spiešanas un burvju nūjiņas palīdzību...

            Reizēm mani piemeklē vēlme apgādāties ar tādu burvju nūjiņu, kura man palīdzētu uzburt  veselu kaudzi vienādu klasē lasāmu grāmatu, izlasīt tās visiem kopā un tad atkal aizburt prom citiem interesentiem, bet lai skolas bibliotekārei nebūtu jālauza galva par to, kur ņemt naudu šādiem pirkumiem, ne arī – kur tos pēc tam likt, jo bibliotēkas plaukti un telpa nav no gumijas. Protams, var jau lasīt priekšā, kas skolēniem allaž ļoti patīk (ar retiem izņēmumiem, kas nav spējīgi mierīgi klausīties un netraucēt citus, ak, pēdējo gadu blakusparādība...), bet vajag jau, lai lasa arī paši, tāpat noder lasīšana lomās vai pa teikumam ar mērķi “noķert” teikumu robežas...

            Bet, kamēr burvju nūjiņas nav, tikmēr jālasa pašiem, jāpievilina lasīšanai arī citi, un tad ir labi, ka ir tādas grāmatas par bērnu ļoti iecienītām lietām un darīšanām, ka tās var ieteikt viens otram! Paldies Laurai Vinogradovai par sirsnīgo stāstu, un turēšu īkšķus par labiem rezultātiem balsojumā!