17.12.2022.

            Kārtējais skaistais, brīnumu un pārsteigumu pilnais koncerts Nacionālajā teātrī piedzīvots! Var tikai brīnīties, kur režisori un aktieri rod tos dzejas krājumus un cik daudz no tiem ir jāizlasa, lai savērptu kopā stāstu, kas uzrunā tik silti un maigi, cik dziesmu skan viņu prātos, lai tās visas piesietu klāt kā lentītes pie dāvanas, kā spuldzītes šodienas koncerta scenogrāfijā... Turklāt pati daba par mums rūpējas, dodot iespēju uz teātri brist pa baltām kupenām un mazliet nosalušiem vaigiem, - tas ir tieši tas, kas Ziemassvētku gaidās vajadzīgs. Pēc koncerta rakstīju draudzenei, ka vajadzētu izdomāt kādu variantu, kā uz šo svētku koncertu laiku pārcelties uz teātra otro balkonu, klusi saritināties tālā stūrītī zem krēsla un pa laikam nemanāmi pabāzt degunu pār balkona malu, jo šo varētu klausīties bezgalīgi... Vienīgais iebildums, kā jau parasti, - ir mazuma piegarša, gribas vēl, bet nevar jau no kārumiem, lai arī garīgiem un intelektuāliem, vien pārtikt, kleita nederēs... 

             Ditas Lūriņas un Zanes Dombrovskas veidotais Ziemassvētku koncerts “Spuldzēs aizdegts prieks” ir skaists mirklis, kas aizlido vēja spārniem, atstājot siltu prieku sirdī, mazliet trauslu asaru acu kaktiņos, noplaudētas plaukstas un ritmā noklabinātas kāju pēdas, dažu jaunu joku, piemēram, par gaiļa fileju par deviņiem eiro kilogramā, ko Igors Šelegovskis nekādi veikalā nevarot pamanīt, turklāt, pēc Maijas Doveikas ziņām, tā esot nejēgā sīksta, būšot vismaz trīs stundas jāmarinē...  Bet vispatiesāk skan vārdi, ka visi gaida to, vienīgo – lai apmīļo, kas taču mums ikvienam vajadzīgs visvairāk, un šajā koncertā vismaz es jutos patiešām samīļota neskatoties uz to, ka aktieru dalītās konfektes tiek tikai tiem, kas sēž zālē un varbūt vēl 1.balkona ložās tuvu skatuvei (man ir prieks par ko citu, ko es mēdzu iedot pretī...).

                    Pirms koncerta, kā allaž, tiek lūkoti visi video gabaliņi par tapšanas gaitu, un atkal jāsaka kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – kad tu guli? Nesanāk! Bet, ja vajag, ko darīsi? Tā vien šķiet, ka aktieri neguļ nemaz, ne uz mēģinājumiem, šķiet, vakaros tiekoties, ne tekstus mācoties, un neguļu arī es gan gaidot, gan sirdsdarbus darot... Mazliet savādi šķiet pēc koncertiem lasīt atsauksmes teātra mājaslapā, ka koncerts bijis nekāds, nav bijis sižeta u.t.t.... Man tieši otrādi, sižets “piešķīlās” jau pirmā cēliena padsmitajā minūtē, kad biju “aplaidusi skatu riņķī” visiem, kas uz skatuves redzami, un sapratusi, ka Blaumaņa vārdiem runājot, te ir pāris, kam jādabonas, un viņi šo dabūšanos mēģina dabūt gatavu ar dziesmām, dzejas vārdiem un draugu palīdzību. Nu jā, katram savs, es jau nebūtu es, ja ar matu galiem nesajustu to, ko man grib pateikt mājā ar zaļo jumtu... Un otrajā cēlienā izrādās, ka ir gan dabūjušies, un tad nu ritinās ballīte ar pavisam jestrām dziesmām, dejām un pašu rīmētiem (bravo, Mārtiņ Eglien, ka esi uz skatuves un rīmē pantus!) pantiem, kas kādam tīk vairāk, kādam mazāk, bet – pamēģini pats uzrakstīt, tad mēs parunāsim!...

                    Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas veikums ir apbrīnojams – tik daudz spuldzīšu uz skatuves, sniedziņš un tērpi – dāmām viegli gaisīgi, kungiem – nopietni un reizē mazliet draiski uzvalki ar atpogātām kreklu apkaklītēm, un kāpnes, uz kurām sēdēt un savu domu ritināt par to otru... Un mūziķi, kuri brīžiem saspēlējas ar aktieriem, brīžiem ir īstenie skatuves saimnieki... Un dažas Freimanīša dziesmas, kas tik jestras, ka šķiet – viņš pats sēž uz lustras augstākā stikliņa un birdina enerģijas dzirksteles visiem, kuri dzied viņa melodijas... Un Mārtiņš Egliens ar Igoru Šelegovski pie timpāniem, ne tikai Egliens pie klavierēm... Un kur tad vēl Gundars Grasbergs ar savu draugu kontrabasu, tad draudzīgā ģitāru trio ar Aināru Ančevski un Raimondu Celmu, un, protams, Raimonds ar savu nevis stabuli, bet klarineti, ko piespēlē lieliskajai saksofonistei Karlīnai Priedēnai – mūzika dzirksteļo nepārtraukti! Turklāt pati mūzikas “tamborētāja” Zane Dombrovska arī uz skatuves gan dziesmās, gan taustiņus piespēlējot! Šīs reizes pārsteigums man – aktieru cimdi koncerta laikā, ar kuriem tiek gan grābts sniegs, gan sildītas plaukstas, gan tie viens otram draiski novilkti nost un aizmesti pāri skatuvei, šito jandalēšanos! Un tie spuldžu simti, kas virknējas virs skatuves gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes vadībā ir vēl viens brīnums (vidējais dēls teica - iedomājies to vadu mudžekli tur augšā! Iedomājos gan, un nesaprotu, kā ar to visu tiek galā, bet varbūt nav tik traki, kā varētu iedomāties... Bet skaisti gan!), kas silda sirdi, liek domāt par to maģiju, kā aktieri ar tām spuldzītēm tur spēlējas un laikam taču nedabū pa nagiem (ne tā kā es - pie tāfeles un krīta regulāri - tinkš!), bet varbūt tāpēc tie cimdi? Lai vai kā, bet brīnumjauki, jo gaišāks un tumšāks - gluži kā dzīvē, gluži kā tavās paša domās, kas reizēm satumst, reizēm uzzibsnī, un reizēm vienkārši ir gaišas, jo tev sirdī gaiši... Vienīgi tai brīdī otrajā cēlienā, kad tika izpildīts lustīgs kantrī, kas tapis teātrī, un viena lampiņa ar visu vadu iedvesmoja spriganu kovbojjaunekli, tas bija tik karstasinīgi, ka sametās bail - ja nu izraujas no plaukstas un aizlido? Cerēsim, ka tomēr tas laso paliks plaukstā... Un horeogrāfa Jura Goguļa dīdītie deju soļi tik brīnišķīgi saskanēja ar dziesmām, dzejām un visām sajūtām, - visi uz viena viļņa, ne jau velti mazajā tapšanas video ir skaists mirklis, kur dejas meistars ietērpts rakstainās vilnas zeķēs un liek soļus, klausoties dziesmā un radot savu bildi!

            Tā kā koncertu lūkojam divas trešdaļas no mūsu saimes (jaunieši dosies pašā pirmssvētku vakarā...), tad savs viedoklis ir arī jaunākajam skatītājam, par kuru nu jau jāsaka, ka viņš NT pazīst labāk nekā citus teātrus, atceras redzētās izrādes un pavaicā, kad nāksim atkal, diemžēļ otrā cēliena sākumā saka, ka mūzika ir par skaļu, tas mazliet noplacina skatītiesprieku, bet drīz vien atkal ir elementā un vēro notiekošo ar aizrautību.

            Lai nu piepildās visi no skatuves teiktie labie vārdi un vēlējumi, un lūgšana par mūsu tuvajiem, kas nevar atrasties mums līdzās, lai viņi dzird un sajūt mūsu domas! Zinu, ka tā ir balta patiesība, ka domas var sajust un nosūtīt viens otram.   Paldies, mīļie Nacionālā teātra aktieri, par svētku sajūtu!