24.10.2024.

            Nosacīts, stiepjams jēdziens, ziniet, tā nedēļas nogale. Reizēm šķiet, ka tādas vispār nav, citreiz atkal ir, bet citreiz es varētu teikt, ka par sava veida nedēļas nogali, ja to pieņemam par sinonīmu izklaides un atpūtas jēdzieniem, izvēršas konkrētas dienas ar konkrētām norisēm galīgi ne nedēļas nogalē, bet jebkurā citā laikā. Un, protams, arī svētku svinamās reizes ir savdabīgas “nedēļas nogales”, jo, tāpat kā bērnībā, arī tagad uzskatu, ka jāsvin ir īstajā dienā.

            Un tā nu šogad mana vārdadiena nav izņēmums, jo tieši tajā vakarā  mūzikas un drāmas telpā “Oratorio” viesojas Cēsu Mazais teātris, ar kura veikumu vēl neesmu pazīstama, bet intuīcija saka priekšā, ka vajag, būs labs, tāpēc palūdzu vīram “atprasīties” no deju mēģinājuma un dodamies!

            Pa dienu vēl žūksnis dažādu darbu (kā nekā arī skolēnu brīvdienās skolmeistariem jāstrādā, ka tik par daudz neatpūšas!...), pēcpusdiena paiet manā iecienītajā “Zvaigznes” kafejnīcā un tai pretī esošajā grāmatnīcā, kur piedzīvoju arī kārtējās sirsnīgās sarunas ar veikala darbiniecēm, šoreiz par bērnu grāmatām un tām veltītajām izklaides vietām Somijā un Zviedrijā un grāmatu un reālo notikumu vietu saistību un apmeklējumiem, un tad jau ceļš ved “Oratorio” virzienā. Randiņš ar vīru mums norunāts līdzās esošajā kafejnīcā “Zefīrs”, kur mani jau gaida pasūtītā pica un kūpošas tējas krūze, un tad jau laiks doties pa vienām durvīm ārā, pa otrām – iekšā, jo šīs divas vietas atrodas cieši līdzās, pārbaudiet paši, ja neticat!

            Tātad – Cēsu Mazais teātris, kanādiešu autora Norma Fostera luga “Garā nedēļas nogale”, kas Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz, par tās tulkojumu parūpējies izrādes idejas autors un aktieris Ivo Martinsons, kopā ar viņu šai vakarā uz skatuves arī Mārtiņš Liepa, Māra Mennika un Ilze Liepa. Izrāde savu satikšanos ar skatītājiem piedzīvojusi 2023.gada 9.novembrī Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā. Zīmīgi, ka pavisam nesen lasīju kādu interviju tieši par šo vietu, un nodomāju, ka atkal kāda jauna, vēl neiepazīta vieta, kas būtu jāapmeklē. Izrādes sākotnējā sastāvā spēlēja Inga Alsiņa – Lasmane, Ilze Liepa, Gatis Gāga un Ivo Martinsons, tagad sastāvs, kā redzams, nedaudz mainījies. Tā kā Cēsu Mazais teātris man ir kas jauns, tad mazliet jāiepēta arī par to. Tātad – “sācis savu darbību 2019.gadā ar mērķi attīstīt profesionālu, nevalstisku mazās formas teātra platformu Cēsīs un reģionā. Teātra galvenā mērķauditorija līdz šim ir bijusi bērni un jaunieši. Turpmāk teātris pievērsīsies dažādu žanru, tēmu un jautājumu uzdošanai dažādām auditorijām.” (Avots – raksts LSM “Cēsu Mazais teātris iestudē kanādiešu autora Norma Fostera lugu “Garā nedēļas nogale”, publicēts 25.10.2023.). Patlaban jau izrāde apceļo Latviju, skatāma arī dažādos kultūras namos, atliek vien sekot līdzi (pavasarī bijusi redzama arī netālu no manis – Baložu kultūras namā).

            Oficiālajā izrādes pieteikumā “Biļešu paradīzē” lasāms: “Komēdija par diviem precētiem pāriem 40+.  Stāsts par četriem draugiem, kuri satiekas brīvdienu mājā, lai kopā pavadītu nedēļas nogali. Lai gan draugi ir pazīstami jau daudzus gadus, īsā laika sprīdī atklājas dažādi pagātnes noslēpumi. Sarunām raisoties, mēs uzzinām laika gaitā noklusēto. Izrādās, katram varonim ir kāds nepiepildīts sapnis. Varoņi lugas gaitā saprot, ka vēl nekas nav zaudēts, un ir īstais laiks būt drosmīgiem un sākt īstenot savu sapni. Komiskiem pārpratumiem mijoties ar smeldzi, autors asprātīgā valodā parāda, cik mēs esam līdzīgi. Mums katram ir ļauts sapņot un cerēt uz labāku dzīvi.”  Savukārt intervijā “e-druva. Cēsu un Vidzemes ziņas” aktrise Māra Mennika saka tā: “.. Taču Latvijā kopumā komēdijas iestudē reti. Ja ir iespēja spēlēt ša­jā žanrā, tad jebkurš aktieris ar lielu prieku to arī dara. Tā ir iespēja ne tikai pašam kā profesionālim, tas ir gandarījums redzēt priecīgus skatītājus, dzirdēt viņu smieklus. Un Cēsu Mazā teātra “Ga­rā nedēļas nogale” ir izrāde, kas nepārprotami dāvās skaistu prieka un atpūtas mirkli.” Varu tikai pievienoties, jo vakars bija pildīts dzirkstošiem smaidiem un smieklu šaltīm, un gan jau, ka ikviens no skatītājiem varēja atpazīt vismaz vienu situāciju, kuru tiešā vai mazliet līdzīgā veidā piedzīvojis pats.

            Interesanti, ka, izrādei sākoties, aktieri piesaka savus tēlus un izstāsta arī to, kas skatītājiem jāiztēlojas scenogrāfijā – kas kur atrodas, kā iekārtota telpa. Un tās divas mēbeles, kuras tiek izsaiņotas no burbuļplēves – simtgadīgais kafijas galdiņš un raibais atpūtas krēsls (par to man žēl, ka starpbrīža sākumā nedabūju nobildēt, jo otrajā cēlienā krēsla uz skatuves vairs nebija, man riktīgi patika noformējums...), stīvēšanās par krēsla precīzu novietošanu un pēc tam izmisīga galdiņa spodrināšana un “iekārtošana” – nu tādas rūpes...

 Gluži tāpat kā ar grāmatām, kas esot spoguļi, kuros var ieraudzīt tikai to, kas jau ir tevī iekšā (izlasīts “Zvaigznes” kafejnīcā uz sienas), arī ar izrādēm vismaz man bieži gadās saskatīt kādas pazīstamas norises, un šī reize nav izņēmums. Nu kas man ir ar tiem skolotājiem?... No sevis tiklab raksturā, kā profesijā jau neaizbēgsi, un tāpēc no visas sirds saprotu Mārtiņa Liepas atveidoto matemātikas skolotāju, kurš izlēmis beigt skolotāja karjeru brīdī, kad skolniece viņam uzbrukusi ar nazi... (Nē, viņa stāvēja rindā un bikstīja ar plastmasas nazi mugurā, lai ātrāk kustas uz priekšu! Nu un?...) Tas būtu štrunts, tas nebūtu nekas, reiz teica Edgars Liepiņš, bet – tas izbijušais skolotājs tagad ir kļuvis par rakstnieku, raksta scenāriju (no kura, kā vēlāk izrādās, tapusi laba filma, un nu var gozēties slavas saulītē...). Es gan sevi par rakstnieci nevaru saukt, jo rakstu vien pārdomas un emocijas par lasīto un redzēto, turklāt pēc zināmu kursu piedzīvošanas saprotu, ka man tomēr tuvāks ir garais stāstījuma, nevis lugas vai scenārija, formāts (katram savs...), bet līdzības var saskatīt, ja zina... Un tomēr, tomēr, arī četrdesmitgadnieku krīze ar pārdomām par veicamā darba jēgu vai bezjēgu man nav pagājusi garām, un ne es viena tāda (saskatāmies ar vīru un samiedzam aci...). Tiesa, tādas “kauliņu apskrubināšanas” gaidāmajiem (vai pavadītajiem) viesiem gan mums nenotiek, lai gan tāpat jau gadās pa savai “paurkšķēšanas” reizei (nu kurš ta` bez cauruma zeķē...), jo katram tak savi niķi un stiķi gadās, un pat ar vislabākajiem draugiem var sanākt kāda nesaprašanās... Bet, “tā kā viņa ir tava labākā draudzene...”, tad nākas pieciest arī to nepatīkamo... Te gan man rodas jautājums – vai tiešām? Vai mīļā miera labad ir jāsamierinās ar otras puses nepatīkamiem draugiem, un vai tiešām viņi ir tik nepieņemami? Un ja antipātijas ir abpusējas? Bet varbūt tā ir kāda mēģināšana iespītēt, kaut ko kādam pierādīt? Kas to lai zina, bet nu tās sejas izteiksmes, tās intonācijas, runājot divatā un pēc tam visiem kopā!... Un tad vēl katrs ar “saviem putniem” – kāds dzer vīnu tā, it kā viņam to ņemtu nost, kāds cits ārkārtīgi uzpasē simtgadīgu kafijas galdiņu un grib to bez “rimbuļiem”, kas paliek no dzērienu glāzēm, tāpēc obligāti jālieto paliktņi, kāds izmētā savas drēbes pa visu māju, bet kāds necieš, ja nevar redzēt savu mašīnu pāri žogam – pilns komplekts “meža dīvainīšu”! Un tad vēl uzdāvināt mājas saimniekam mērkaķi (tiesa gan, spēļu...) un tās “savstarpējās laipnības”, kad viens otru aiz muguras arī sauc par mērkaķi!... Mēs ar vīru sasmaidāmies pie “dzeltena virtuve”, jo tieši tāda, gan ar zaļas krāsas “piešprici”, ir arī mūsmājās, un pie domas, cik daudz betona izmantots tenisa laukumam – akurāt saimniecībā citādi izmantojams materiāls... Tāpat arī krietns žūksnis vēl citu amizantu un atpazīstamu mirkļu, kas iepriecina un “aizdomina” – pēc jaunizceptā rakstnieka parauga, kad vēlējies citādi pateikt vārdu “nomierināt”, tad izdomājis “rāmināt”.

             Ir brīnišķīgi, ka mums pieejama tik daudzveidīga teātra pieredze, turklāt ne tikai “lielajos” teātros uz vietas, bet arī viesizrādēs. Tādēļ no sirds paldies visiem “Garās nedēļas nogales” darinātājiem, lai veiksmīgas izrādes pašu mājās un arī viesos, un lai top atkal citas tikpat aizraujošas izrādes!

Double-click here to add your own text.