14.06.2023.

            Izrāde – stāstījuma teikums, vēstījums... Izrāde, kas ir tik nesalīdzināma ar citām (nevajagot jau salīdzināt...), jo tas notikušais stāsts ir tik svaigs un tuvu tepat, ka jāsauc par visjaunāko laiku vēsturi, ja vien tāds jēdziens tiek lietots. Un reizē tā ir izrāde, kura skar to, ko, līdzīgi kā stāstā par Hariju Poteru ir Vārdā Neminamais, daudzi vai varbūt pat visi gribētu aizmirst kā ļaunu murgu – pandēmijas laiku, kas ne vien aizsauca nebūtībā gana daudz ļaužu, bet arī nodarīja ļaunumu, sašķeļot sabiedrību, sanaidojot tuviniekus un – bet varbūt tas bija labais darbs? – parādīja ļoti daudzus trūkumus un kļūdas visdažādākajās sistēmās, bet jo sevišķi – veselības aprūpē.

            Šis pagarais ievads – par Valmieras drāmas teātrī tapušo un atkal jau laimīgā kārtā uz Rīgu viesos atvesto Regnāra Vaivara veidoto izrādi “Burbulis” ar apakšvirsrakstu “Tas, ko ārsti jums nestāstīs”. Kā par šo darbu teātra mājaslapā saka pats režisors, tā tapusi no viņa paša un aktieru intervijām ar visdažādākajiem cilvēkiem, kuri tiešā veidā bija saistīti ar sērgu – gan mediķiem, gan pacientiem, gan vakcīnu piekritējiem un atkritējiem, un tiek dēvēta par gaišuma un humora terapiju pēc burbulī, līdzās maskām, ierobežojumiem, dezinfekcijas līdzekļiem un visdažādākajām metodēm, kas tika izdomātas vīrusa savaldīšanai, pavadītā laika. Piekrītu, ka bija arī gana daudz jautru mirkļu, jo smiekli tiek uzskatīti par  cilvēka aizsargreakciju brīžos, kad ir grūti, nesaprotami, kad nedrīkst izrādīt savas patiesās sajūtas. Un tomēr manas emocijas šajā laikā bija gana sakāpinātas negatīvajā pakāpē, tāpēc, vērojot uz skatuves notiekošo, bija vairāk tādi filozofiski pārdomu mirkļi un atmiņā atausa arī dusmas, bailes, riebums pret daudz ko, kas tika piedzīvots šajos “tukšajos gados”. Arī izrādes programmiņa atgādina par dzeltenmelnajām norobežojumu lentām, gan vēstīja par bīstamākajām epidēmijām cilvēces vēsturē, būdama koncentrēts izziņas materiāls.

            Tā kā izrāde pavisam jauna – pirmizrāde notikusi šā gada 28.aprīlī -, tad arī atsauksmju vēl nav, ir vien četru dažādu profesionāļu kritiskās acs redzējumi. Izlasīju visus četrus pa dienu pirms izrādes un varu pievienoties vienai no domām, kas vairāk vai mazāk rodama visos viedokļos – ir labi, ka “paskrubināts” šis nesenais notikums, kuru noteikti literāti un dramaturgi “skrubinās” tālāk, bet gribētos, lai tā “skrubināšana” būtu bijusi tāda nopietnāka. Tāpēc arī mana pirmā asociācija par redzēto ir stāstījuma teikums, kad brīžiem šķiet, ka viss notiek tieši tik lēni, lai mazliet sāktu nākt miegs (ja ņem vērā manu gulēšanas režīmu, nemaz nav ko brīnīties...) un gribas to stāstu tādu jestrāku. Bet – katram savs, jo bija epizodes, kur arī es smēju un smaidīju līdzi, bet bija dažas ļoti personīgi uzrunājošas, kur galīgi nenāca smiekli līdzi citiem skatītājiem, jo – mēs katrs pazīstam kādu cilvēku, kas cietis no tā vai cita ļaunuma, un tad ir sāpīgi... Tāpat arī ar jokiem – ne visi visiem šķiet smieklīgi, un, protams, ir arī profesionālais dažādu nokrāsu melnais humors, ko vislabāk saprot tieši konkrētās jomas profesionāļi, bet pārējiem atliek vien censties iztēloties, par ko jāsmejas.

            Valtera Kristberga scenogrāfija kā slimnīcas telpas ar to vienkāršību, lakonismu, kas tajās valda, un tai pašā laikā tik pieblīvēta sajūta, kāda varētu būt slimnīcā pie daudziem pacientiem un pārpildītām palātām. Dažādā veidā izmantotās plēves gan kā cilvēku silueti, gan priekškari, aizsargtērpi, maskas – viss tas ņudzeklis, kas bija vērojams ne vien slimnīcās, bet arī veikalos, teātrī, transportā un visur citur, lai mēģinātu pasargāt un pasargāties, taču slimībām, kā zināms, ir savs “viedoklis” par to, kam ķerties klāt un kam iet ar līkumu, turklāt tas laikam nepakļaujas nekādiem ārstu un pētnieku plāniem. Tik smeldzīgi tie mirkļi, kad no skatuves izskan vārdi par vēlmi saslimt, jo dakteris ir izdedzis savā darbā, bet bomzītis meklē iespēju padzīvot zem jumta... Un smiekli caur asarām brīdī, kad uz miršanu slimais līgavainis sadodas rokās ar līgavu caur plēves priekškaru, jo situācija gana dramatiska, bet – Nacionālajā reiz bija tāda “Īstā sālsmaize”, kurā bija paredzēts aktieriem apskauties ar skatītājiem, bet – tas bija jādara caur speciālu plēves priekšautu, lai pasargātu viens otru. Atceroties, kā mēs tur sveicinājāmies, smiekli nāca nākdami!...

            Madaras Botmanes veidotie tērpi atgādināja gan pandēmijas laika apģērbu slimnīcās, gan jau pieminēto “Īsto sālsmaizi”, kurā arī viņa pati aktīvi darbojās, un var tikai apbrīnot, cik veikli aktieri spēj apvilkt spectērpus. Grims, ar kura palīdzību atgādināt skatītājiem par iekaisušajām sejām, kuras diendienā bija zem visdažādākajām maskām, papildus sažņaudza sirdi, jo spēju gan iztēloties, kā jūtas cilvēks ar iekaisušu ādu, kura turklāt tiek arvien no jauna kairināta (šī sapratne balstās pašas pieredzē, tiesa gan, citā medicīniskā terminā), gan arī atsauca atmiņā darbdienas, kad skolēni un skolotāji tērpās maskās un laimīgi norāva tās brīžos, kad stundas beidzās, un cik daudz sejas kopšanas līdzekļu tad vajadzēja mājās gan pusaudžiem, gan lielajiem... Un tie īpašie aksesuāri “nāves eņģeļiem” – gan uz galvas liekamie, gan spārnus attēlojošie – brīnumains fantāzijas lidojums, kas raisīja gan jautrību, gan pārdomas.

            Nika Ciprusa gaismu un ēnu spēles, kurām pieskaņojās arī interviju ar dažādiem ļaudīm videoprojekcijas skatuves dziļumā, atgādināja to “puskrēslu”, kas, šķiet, valdīja pasaulē pandēmijas laikā gan baiļu un neziņas, gan dusmu un sāpju dēļ. Iespējams, ciniski izklausās, bet piederu pie tiem, kas uzskata, ka ikviens no mums var būt un tikt uzskatīts par slimu, kamēr nav pierādīts pretējais. Un tāpēc brīži, kad viens uz otru skatāmies ar aizdomām, nav nekādi gaismas mirkļi, bet gan krēsla prātos un pasaulē, ko šis skatuves gaismojums atgādināja jo spilgti.

            Aktierspēle šajā izrādē brīnišķīga, manuprāt, aktieri pat izdarīja daudz vairāk, nekā lugā bija ierakstīts. Ikviens tēls, ikviens raksturs tik izstrādāts, tik piepildīts! Riharda Jakovela un Kārļa Dzintara Zahovska šiverīgie rezidenti, kuriem taču to augstskolā mācīja otrajā kursā, bet “to taču nevajadzēs, to darīs māsas nevis ārsti... pag, man kaut kur bija špikeris!...” – nu īstens studentu etalons! Kurš tad nezina, ka students mācās pēdējā naktī pirms eksāmena, un tad fiksi aizmirst visu, kas, viņaprāt, nebūs vajadzīgs?... Un tad pienāk brīdis, kad to tomēr ievajagas... Protams, es pārspīlēju, bet zinām taču no saviem studiju gadiem un līdzās esošiem studentiem, tāpat no pašu pieredzētiem kursiem (kvalifikācijas celšanas un tamlīdzīgiem...), ka ir lietas, ko patiešām laižam gar ausīm un  kas arī ir vien sausa teorija, bet – būsim godīgi! – ir jau arī vajadzīgā teorija, kura ne vienmēr paliek prātā... Un tad atnāk skaistmāsiņa Māra Mennika no skaistumkopšanas jomas (kur taču arī nepieciešama medicīniskā izglītība), kura prot gan katetru ielikt, gan vēnā iedurt, un nemaz nezina par to hierarhiju, kāda valda slimnīcā starp dažādiem darbiniekiem, bet nav arī nākusi strādāt ar mērķi “nocopēt” un apprecēt kādu ārstu... Un ko gan lai dara brīvmāsiņa Anna Nele Āboliņa, kura “uz pohām” aizpildījusi pieteikumu brīvprātīgajam darbam un nevar “noņemt nagus”, jo ir lokdauns? Bet dūša viņai ir un spars turēties pretī Elīnas Vānes virsmāsai arī – tā jau nu nebūs, ka mani te komandēs! Taču arī virsmāsa ir sevi gana izsmēlusi, jo jāievēro visi noteikumi, hierarhiju ieskaitot, jātiek galā ar tuvinieku telefonzvaniem un vēl beidzot atvesto medicīnisko aparatūru, kas solīta jau pirms trim gadiem, bet tagad nav neviena, kas ar to prastu rīkoties... Savukārt Ineses Ramutes paciente ar amizanto sejas masku (smalks izstrādājums no pūralādes!...) un savu viedokli – jā, “antivaksere”, par kuru, iespējams, daudzi kļuva tieši attieksmes dēļ, jo sākotnējā retorika un vēlākā – obligātumu paģērošā, darba iespējas liedzošā un ko tik vēl ne-ierobežojošā – tāds īstens sāpīgā atgādinājums, ko vēl paspilgtina tas brīdis, kad pie viņas ierodas meita, kurai ir četri “divu metru” pīķi – lai tik neviens nepienāk par tuvu, arī mamma nē... Tie asumi, kas radās starp cilvēkiem šī vīrusa dēļ – vai tie ir nolīdzināmi? Kā nu kuram... Visu šo raibo baru kopā satur Mārtiņa Liepas virsārsts, kura “Darbs turpinās!...” un filozofiskais miers ar saviem padotajiem izrādes beigās kļuvis par izdegušu, skumju, vientuļu cilvēku, kuru tiešām gribas apskaut  un samīļot, pateikt paldies par visu to, ko darījis (lai gan zinām taču, ka ir darbi, kuros ikviens “paldies” ir neizmērāms un nenovērtējams. Savukārt mirklī, kad viņš bija filozofs, tie jautājumi, kas tika uzdoti  skatuves partneriem, lika aizdomāties arī man, jo – ko mēs zinām par konkrēto slimību, kādas ir vadlīnijas (jo slimnīcā ir jābūt vadlīnijām, lai varētu sekmīgi darboties...), kā panākt viedokļu vienotību situācijā, kad pētījumu vēl nav pietiekami, toties dažādu ekspertu gan no ministrijām, gan dīvāniem netrūkst... Jāpiebilst, ka arī es savās ikdienas gaitās gana bieži sastopos ar viedokļu dažādību, kas nu nekādi nepalīdz darbā, tieši otrādi – traucē strādāt, jo ekspertu arī manā jomā gana, tikai nezin kāpēc šie gudrinieki neraujas savu pieredzi pierādīt praksē...

            Izrāde, kura savas tēmas dēļ iedeva vairāk negatīvu nekā pozitīvu emociju, taču bija prieks izbaudīt interesantu aktierspēli, atkārtot vārdus, kuri tika sacerēti, pateicoties pandēmijas norisēm (radošais gars nesnauž, un tas ir labi!) un atgādināja, ka vislabāk visas “blusas” redz tieši tie ļaudis, kuri atrodas konkrētās sistēmas iekšpusē, nevis siltās vietiņās un posteņos, kuriem ir visai attāla nojausma par notiekošo. Lai aktieriem izdodas spēlēt tikpat aizrautīgi un patiesi kā šai vakarā, atrodot ikvienai lomai pa odziņai!