5.03.2022.

Grāmata, kuras nosaukums un vāka noformējums varētu vedināt uz kādām praktiskām ievirzēm, taču tas pavisam tā nav... Grāmata, par kuru ieinteresējos brīdī, kad saņēmu e-pastu no “Satori”, kurā citu lasāmjaunumu starpā bija apskatīts arī šis darbs.

https://satori.lv/book/majoklis-terezes-dienasgramata

Grāmata, kuru ļoti sagribējās izlasīt pēc tam, kad iekš FB grupas “Izcilas grāmatas” biju iepazinusi Lienes Brizgas – Kalniņas viedokli par lasīto un tam sekojošos komentārus, kas, kā jau parasti, mēdz būt gradācijā no +100 līdz -100...

https://www.facebook.com/groups/151283348860960/posts/911547122834575/?comment_id=913170826005538

Un pavisam ļoti, ļoti, kad tiešām lūkojos bibliotēkas katalogā un nopriecājos, ka grāmata pieejama (tiesa gan, tā mazliet "slēpās", jo katalogs uzrādīja, ka ir, bet nebija nevienā no plauktiem, kuros ar bibliotekāri sākām meklēt, bija noslēpusies pie svaigi atnestajām, tikko izlasīta un atgriezusies), bija brīdī, kad biju nolūkojusi koncertuzvedumu “Kaupēn, mans mīļais” (par to citā lappusē) un, kā jau ikviens šobrīd, savā prātā šķetinu pasaulē notiekošo un mēģinu rast nerodamo jēgu, jo – nav jau tādas...

Tātad – grāmata, kuras stāsts raisījis gana plašas diskusijas – Annas Auziņas “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, izdevusi biedrība “Ascendum” 2021.gadā. Kā jau minēju, no skata necils, mierīgs vāka noformējums, kas patiesi varētu saistīties ar “kastīšmājām”, kurās daudzi no mums dzīvojuši un dzīvo vēl šobaltdien. Tiesa gan, sarkanās krāsas toņi varētu rosināt uz domu par mīlestību (stereotips, vai ne?), un par mīlestību šajā grāmatā runāts daudz, turklāt ne jau tādā dzejiskā valodā, bet tieši un konkrēti, saucot vārdos visu to, par ko “smalki ļaudis” rauc degunu un norāda, ka tā runāt nu gan nepieklājas. Jā, par vīrieša un sievietes mīlestību tās visdažādākajās izpausmēs, sākot no vidusskolnieces, kura meklē savas attiecības, arī pieviļas tajās un metas citās, par cilvēku savstarpējām attiecībām, kuras tik dažādas un neparedzamas, ka neviena rokasgrāmata, izņemot paša pieredzi, šeit neder, un arī par vecāku un bērnu mīlestību un attiecībām, sākot no dzimšanas brīža, pieskaroties tām izjūtām, kas zināmas vien sievietei dzemdību brīdī, līdz pat tiem mirkļiem, kad jāatvadās no vecākiem, turklāt redzot viņu mūža nogales ciešanas, ko izraisa smaga slimība, kā arī cilvēka attiecībām ar Dievu, sapratnes un skaidrības, jā, arī mīlestības meklējumiem un apliecinājumiem.

Tieši tāpēc pēc izlasīšanas esmu ļoti kategoriska pret tādiem viedokļiem, kas uzskata, ka šajā grāmatā nekā laba nav, jo tajā bez gala daudz “pī vārdu”. Nez gan, kā šie “smalkie ļaudis” iedomājas un praksē sauc konkrētās ķermeņa daļas un procesus, kas notiek ar cilvēkiem? Vai nu gluži zinātniskos vārdos? Vai varbūt nesauc nemaz (un nedara arī... :) ) Ja nu vienīgi tikai savā lokā vien lietotos terminos, un tad man nebūtu iebildumu. Taču tik un tā gribas jautāt pretī – kāpēc gan būtu vajadzīgs konkrēts vārds, ja to vispār nelietotu? Ja ieskatāmies latviešu nerātnajās tautasdziesmās un anekdotēs, tur taču arī šo vārdu čum un mudž, jo kaut kā taču tās ķermeņa daļas un procesi jānosauc, bet nez kāpēc mūsu senčiem tas nekādu nosarkšanu nešķiet sagādājis... Atceros, savulaik bija tāds nerātno tautasdziesmu krājums “Puisīts tek uz meitiņu”, kura priekšvārdā dzejnieks Imants Ziedonis bija rakstījis apmēram tā, ka sendienās katrs bērns zināja, kāpēc govi ved pie buļļa, un arī to, ka ir īpaši vārdi katrai lietai un vietai pasaulē, tāpat nerātnās dainas tika dziedātas kāzās, lai jaunajam pārim auglīgas gaitas, bet ikdienā jau neviens ar šiem vārdiem apkārt nemētājās, zināja, kad un kā tie pielietojami... Modernais cilvēks grib iztaisīties makten gudrs, smalks un vēl nezin kāds, bet – kā tad ar to vārdā nesaucamo, vai tādēļ mums tā nebūs un nevajadzēs? No savas bērnības atceros vienu nešpetnu dzejolīti, ko bērnības draugs bija iemācījies, šķiet, bērnudārzā, un iemācīja arī mums pagalmā, skaitījām no sirds, jo atskaņas varenas un rīmējās it labi, tikai dažus vārdus īsti nesapratām un arī nesapratām to, kāpēc pieaugušie uz mums skatījās ar baltu aci. Turklāt šis dzejolītis bija tik “lipīgs”, ka galvā “iesēdās” ar vienu reizi, varu to noskaitīt vēl tagad, un savulaik tiku to noskaitījusi arī vecākajam dēlam tādos pusaudža gados, kurš tieši tāpat iemācījās ar pirmo piegājienu, skaita vēl tagad un šķelmīgi iesmej par kopīgiem nedarbiem, sak, nemaz tik “svēti” jau tie vecāki nav...

Kā norādīts grāmatas sākumā, “Terēzes ieraksti ir atrasti kādā no interneta dienasgrāmatu vietnēm”, par ko visnotaļ nebrīnos, jo gadu skaitļi – 2008. līdz 2020. ir laiks, kad dienasgrāmatas varēja būt publiski pieejamas dažādos formātos. Protams, brīdī, kad lasi 2020.gada ierakstus un pavīd vārds “pandēmija”, saproti, cik ļoti tuvu viss ir, cik daudz ierosmes tomēr esam guvuši no šī “tukšā laika” kaut vai rakstīta vārda veidolā – bija taču aicinājums dokumentēt un iesūtīt savas pandēmijas laika dienasgrāmatas gan www.garamantas.lv, gan www.satori.lv, gan vēl citur, esmu mazliet arī tās lasījusi, interesants materiāls.

Es šo grāmatu nosauktu par tādu vērtīgu izaugsmes grāmatu, kas parāda kāda cilvēka pieaugšanu, atklājot bezgala svarīgus mirkļus mūsu katra dzīvē, jo savstarpējās attiecības ir tas karuselis, kurā reizēm tik ļoti būtu nepieciešams kāds palīgs vecāku un citu līdzcilvēku veidolā, taču diemžēl viņa nav, jo vai nu vecākiem pašiem nav šīs pieredzes, vai tā ir tik sāpīga, ka par to negribas runāt, vai šķiet, ka bērnam tas nav jāzina, tas nav svarīgi, vai arī visā sabiedrībā tā nav pieņemts – runāt, “jūtināties”, jo viss taču notiek pats no sevis kā visiem pirms un pēc simts gadiem... Jā, valoda reizēm varētu šķist skarba, ja ar skarbumu saprotam cilvēka ķermeņa daļu un ar to saistītu procesu saukšanu vārdos, ko paši esam izdomājuši un pēc tam par neķītriem nodēvējuši, bet kā gan citādi par to runāt? Jāatzīstas, ka esmu no tiem lasītājiem, kam allaž “bildes” zīmējas acu priekšā lasot, un šī ir viena no grāmatām, kurā lasītais raisa arī gana atbilstošas fiziskas sajūtas, jo nosaukts tajos vārdos, kurus mēs zinām gan, tikai... Bija vietas, kurās gardi nosmieties par bērnu naivumu vai pusaudžu nezināšanu, neizpratni un citiem mirkļiem. Bija vietas, kas jo skaudri atgādināja pašas bērnību, kad nebija pieejamas higiēnas preces, par kurām šobrīd zina visi jau no bērnudārza vecuma, jo pilnas televīzijas reklāmas, un tad parādījās pirmais veikals “Drogas” Rīgā – arī manas sajūtas līdzinās Terēzes aprakstītajām par spožiem skatlogiem un pārpilnību visa tā tik ļoti nepieciešamā un šodien pašsaprotamā, acu priekšā atausa mirklis, kad ar draudzeni nācām no lekcijām un pamanījām šo veikalu, tas bija riktīgs pārsteigums! Tāpat savulaik praktizētās skolnieču kolektīvās vizītes pie ārsta, kurās bieži vien nebija ne vēsts no iejūtības, par skaidrošanu un sapratni pat nerunājot... Ne velti brīdī, kad Latvijas Televīzijā radās raidījums pusaudžiem “Skabarga”, tas bija tik ļoti populārs, jo runāja par visu to, par ko ar vecākiem runāt nebija iespējams, jo... Bija vietas, kur nevarēju tikt gudra, ar kuru no personāžiem tad nu Terēze īsti ir kopā un kāpēc, jo līdzīgi viņai apmaldījos sajūtās. Vietā, kur viņa stāsts par klasesbiedreni, kura “evaņģelizējusi” savus klasesbiedrus, arī es varu minēt līdzīgu situāciju, tiesa gan, mana klasesbiedrene to lietu ņēma vienkāršāk, stāstīja visiem, kas klausījās un interesējās, bet speciāli “ievilināt ticībā” nemēģināja, tās bija vairāk tādas tiešām dvēseliskas sarunas par dzīvi.

Tajos mirkļos, kad Terēze stāsta par saviem bērniem ( to viņai ir trīs, jaunākais nācis brīdī, kad vecākie jau krietni lieli), atkal tik pazīstamas sajūtas, jo sevišķi par to ievainojamo mirkli, kad bērns nāk pasaulē un māmiņa pārdzīvo visu plašo emociju gammu, kurā reizēm nav neviena, ar ko dalīties, vai to brīdi, kad skaities “veca grūtniece” un tev jāveic visādas papildus pārbaudes un jāiztur dažādi viedokļi gan no mediķiem, gan no apkārtējiem. Tiesa, brīdī, kad man “pielēca”, ka arī mans jaunākais bērns nāca pasaulē tai pašā gadā, kad grāmatas varonei, palika tā drusku jocīgi ap sirdi, jo atkal saslēdzās visas piedzīvotās sajūtas un izrādās, ka vēl kaut kur pasaulē kāds cilvēks piedzīvo un jūt to pašu, ko tu...

Sāpīgi bija lasīt par Terēzes vecāku slimībām un aiziešanu mūžībā, par to, cik ļoti maz mēs varam palīdzēt saviem tuvajiem sāpju mirkļos, cik reizēm tas ir neiespējami naudas trūkuma vai nezināšanas dēļ, reizēm arī medicīniskais vai sociālais personāls nav uzdevuma augstumos vai arī mēs to nemaz nemeklējam, jo negribam, ka kāds no malas mūs “dīdītu”. Pati esmu ar to saskārusies, un tā sāpe jau nekur nepaliek, ne tas, ka cilvēkam jāaiziet no šīs pasaules, ne tas, ka grūti, smagi un nenovēršami jācieš, tas ik reizi no jauna uzrauj asaru kamolu kaklā arī pēc daudziem gadiem.

Pārdomas par ticības jautājumiem arī bija vērtīgs mirklis, jo zinu daudzus cilvēkus, kas nespēj pieņemt neko šai jomā tikai tāpēc vien, ka aiz ticības vēsturiski slēpušies tik daudzi pāridarījumi un sāpes, arī šodien regulāri dzirdam gan labas, gan sliktas lietas, līdz ar to cilvēkam atliek vien iet un meklēt, kamēr atrod kādu, ar ko var gūt skaidrību un sirdsmieru, bet ceļā iespējams arī nomaldīties... Turklāt man, gluži tāpat kā Terēzei, ir bijuši šie paši pārdomu brīži par to, kā gan tiek sludināts viens, bet dzīvē iznāk pavisam citādi, tad nu jāatzīst, ka arī baznīcas kalps cilvēks vien ir ar visām no tā izrietošajām vājībām un sekām... Bet varbūt tie aizliegumi, ko cilvēks savā prātā izdomājis, un kas stāv pretrunā ar dabas likumiem, ir tas, kas aizved pie kāda konkrēta grēka, jo daba tomēr ir stiprāka par cilvēka prātu un padomu, ne visi spēj tai pretoties (te es domāju visus tos ierobežojumus, kas tiek noteikti dažādos laikos un ticībās, bet kam cilvēks “kāpj pāri” un rezultātā ir arī daudz nelāgu situāciju...).

Esmu priecīga, ka šī grāmata nonāca manās rokās, izlasīju ar baudu un iesaku citiem, kam gribas gan pārdomāt dzīvi, gan pakavēties atmiņās, bet atgādinu, ka nevajag baidīties no vārdiem, ko autore lieto, jo tie ir mūsu visu leksikā, lai arī ne vienmēr skan ļoti pieklājīgi.

Kā reiz dziedāja mūsu Edgars Liepiņš kopā ar Maiju Lūsēnu

https://www.youtube.com/watch?v=bsMBx8E2Ljk

Edžum tur starp pantiņiem ir frāze: “un ko tu baidies no tā vārda, kolosāls! Labi, es nerunāšu...” 😉 Nez, kā mēs būtu izdzīvojuši tik tālu, ja nemācētu un nedarītu to, par ko vēsta šī dziesma (paldies Tev, Edžu!) un šī grāmata (paldies, Anna Auziņa!)...