9.02.2022.

Sirsnīgākā, aizkustinošākā, spraigākā un drosmīgākā no pēdējā laikā izlasītajām bērnu grāmatām, par kuru atkal jāsaka paldies vienam no saviem čaklajiem “bibliotēkās spēlētājiem” Ernestam, kurš ar interesi pārcilā manu regulāri papildināto grāmatu kaudzi uz skolotājas galda un pats piegādā savējās man lasīšanai.

Tā ir norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmata “Glimmerdāles Tonje” (apgāds “Liels un Mazs” 2021. gads, tulkojusi Jolanta Pētersone, ilustrējis Reinis Pētersons), kas ar milzu aizrautību paņēma dažas manas slimošanas dienu stundas, liekot gan smieties, gan gara acīm redzēt Norvēģijas kalnus un ciematiņus, gan pa brīdim aizkustinājumā vai atmiņās grimstot, slaucīt asaras. Jāpiebilst, ka arī abas iepriekš izdotās autores bērnu grāmatas “Vafeļu sirdis” un “ Vārtsargs un jūra” ir izlasītas tieši šādā pašā garā – spēlējot bibliotēkās ar saviem audzēkņiem, gan ar iepriekšējo klasi, kas nu jau beiguši sākumskolu... Interesanti, ka Norvēģijas un Zviedrijas ainavas man tik viegli uzburas acu priekšā, it kā pati tur regulāri atrastos, lai gan esmu bijusi tikai dažas reizes, bet – jā, tā ir kāda īpaša vilkme, sapņu zeme un reizē kaut kas pazīstams...

Gluži tāpat kā par holandiešiem mēdz teikt, ka tie jau piedzimstot prot slidot, tā par norvēģiem saka, ka tie piedzimstot ar slēpēm pie kājām. Mazā Glimmerdāles Tonje jeb pērkonduna, kā viņu dēvē apkaimes iedzīvotāji, ir tik prasmīga slēpju braucēja un īsta dzirkstele, ka grūti viņu iedomāties citādu nekā grāmatas mākslinieks uzzīmējis. Turklāt vēl ugunīgi sarkanie mati, kas pielīdzināti krēpēm, un bezbailīgais raksturs, labestīgā sirds – nu īsts mazs, labsirdīgs velniņš uz slēpēm! Arī apkārtējie ļaudis – gan Tonjes vecāki un tantes, gan kaimiņš Gunvals, kas ir arī Tonjes krusttēvs, kaimiņiene, pārceltuves kuģīša matrozis un visi citi – ir gaiši tēli. Vienīgais drūmais, nīgrais “gaisa jaucējs” ir Klauss Hāgens, kempinga “Hāgena veselības ligzda” īpašnieks, kurš ne acu galā necieš bērnus un to radītās klaigas, tāpēc kempingā bērniem ieeja aizliegta. Taču tā jau nebūs Tonje, ja netiks galā arī ar šo cilvēku, kurš sagādā raizes. Otrs sākotnēji nīgrais tēls ir Heidi, viņas īpašais stāsts ir gan skarbs un sāpīgs, gan arī reizē pamācošs, un priecīgākais ir tas, ka grāmatas izskaņā Heidi vairs nav bieds, bet gan draugs un arī Tonje ir uzzinājusi daudz svarīga par saviem mīļajiem cilvēkiem.

Ir kāds īpašs šarms skandināvu grāmatām gan ar skarbo dabu, gan ar spraigiem notikumiem. Kurš gan nezina Ronjas laupītāja meitas gaitas, kur tā vien jābaidās, kas tik nu atkal nāks priekšā, kādos piedzīvojumos viņi iekulsies? Tieši tāpat arī Glimmerdālē Tonje ir ašākā stūres kamanu izmēģinātāja, un tas nekas, ka kamanas vēl tikai tapšanas stadijā, un nav ne īstas stūres, ne bremžu... Tāpat – kas var liegt Tonjei traukties ar slēpēm no kalna tikpat meistarīgi (nu vismaz viņa tā domā...) kā viņas tantēm un apmest salto, paliekot ar galvu kupenā? Tie ir mirkļi, kad gar acīm aizzib sniegoti Norvēģijas kalni un meži, sarkanbrūni krāsotas mājiņas un rakstaini adīti džemperi, bet tās sajūtas ir tik pazīstamas un siltas...

Taču lai daba un delverības, kur tām vieta, bet pievienotā vērtība gan šajā, gan arī abās iepriekšminētajās Marijas Parras grāmatās ir tās cilvēku attiecības, stāsti par piedzīvoto, noklusēto, nepateikto un neatrisināto, kas grāmatas gaitā top atrisināts ar bērnu skaidrajām sirdīm, drosmi un nebaidīšanos runāt, prašņāt, uzstāties un reizēm arī iedrošināt pieaugušos, reizēm dusmoties uz viņiem, ka viņi, tie lielie, nesaprot tik vienkāršas lietas... Viena frāze no šīs grāmatas, kas būtu liekama vērā ikvienam, kam gadās sastrīdēties, kam gadās nesaskaņas – pieaugušie mēdz sastrādāt daudz muļķību, bet pie tām nekad nav vainīgi bērni – to Tonjei saka kaimiņš, runājot par viņai tik mīļā krusttēva Gunvala dzīves līkločiem, kad viņš piedzīvojis šķiršanos gan no sievas, gan no karsti mīļotās meitas Heidi, kuru turklāt vairākus gadus audzinājis viens, kad sieva viņam bērnu vienkārši atstājusi, bet pati devusies prom. Un Tonje nekādi nevar saprast, kā tas iespējams, ka lieli cilvēki nespēj izrunāties, salīgt mieru, iejusties bērnu sajūtās, bet ļauj bērniem ciest un skumt visu mūžu... Tik sāpīgi lasīt, kā Tonje, uzzinājusi patiesību par krusttēva un viņa ģimenes notikumiem, vairs nespēj pacelt skatienu uz viņu, šķiet zudis viss labais, kas abu starpā piedzīvots, jo bērns nespēj noticēt, ka viņam tuvs cilvēks varējis tā rīkoties. Un atkal mūžīgais – runājiet taču savā starpā, izrunājiet un tieciet pāri tam grūtumam, tam pārpratumam, kas starp jums vēl augstāks kā Norvēģijas kalni! Tāpēc jo lielāks prieks, kad grāmatas izskaņā visi cunduri ir atrisināti, noskaidroti un daži labi, pārsteidzoši plāni izkalti, lai varētu – gluži kā Tonje – likties guļammaisā un snaust, būdama apmierināta ar paveikto un pieredzēto.

Grāmatā mazliet vēstīts arī par to, kā tas ir - ģimenei dzīvot šķirti darba dēļ, jo Tonjes mamma ir pētniece, kas pēta, kāpēc kūst ledāji, ko varētu un vajadzētu darīt, lai pasauli pasargātu no šī fenomena, tādējādi ieskicējot gan cilvēku attiecības no attāluma, gan arī tik aktuālo dabas aizsardzības tēmu.

No sirds iesaku katram, kam ir vēlme pēc spraigiem piedzīvojumiem, bet reizē nav bail arī kādu sāpīgāku, iespējams, pat atpazīstamu sajūtu mirkli piedzīvot!