Grāmata - piedzīvojums, grāmata - kārums, aši apēdams kumosiņš - tas ir stāsts par jaunāko pirkumu un lasījumu viena vakara un rīta garumā (kārtējā "tukšā laika" pozitīvā iezīme - no rīta nav jājoņo kā saindētam mērkaķim - manas deju skolotājas izteiciens -, bet var mierīgi palasīt pie brokastu galda...)

Pašlaik, kā zināms, grāmatas nav "pirmās nepieciešamības preces", tāpēc jāpasūta internetā. Tas laupa grāmatmīļa prieku ieiet veikalā, pie plauktiem pašķirstīt, palasīt, sajust, vai grāmata tevi uzrunā, tāpēc jāpaļaujas uz anotācijām, aprakstiem dažādās vietnēs. Kad pamanīju ziņu par Leldes Jaujas grāmatu "Vīrs, bērni un pieci randiņi" (apgāds "Zvaigzne ABC"), mazliet iesmaidīju par nosaukumu un ieinteresējos. Izlēmu pasūtīt. Liela bija mana vilšanās, kad attapu, ka nesaprotamu iemeslu dēļ šo grāmatu neesmu pievienojusi pasūtījumam (tā gadās, kad pasūtīšanas brīdī apkārt "spieto" vēl citi interesenti, kuriem tieši tai brīdī kaut ko no tevis vajag - pazīstama situācija, vai ne?). Taču mierā nelikos, veicu vēl vienu pasūtījumu, iekļaujot tajā arī nesen audiogrāmatas formātā noklausīto "Suņa dzīvi", un nu grāmata rokā gan!

Lasīt sāku bērnudārza pagalmā, gaidot, kamēr jauneklis paēdīs tikko iesākto launagu. Pašlaik, kad bērnus dārziņā nodod un saņem kā tādas pasta paciņas - pēc zvana uz grupiņu "sainītis" tiek sagatavots, t.i., apģērbts un atvests "saņēmējam", - iznāk pakavēties pagalmā. Paspruku zem jumtiņa pie durvīm, jo mazliet sniga, izvilku no somas grāmatu un ķēros pie lasīšanas. Jau pirmajā lappusē viens fragments lika man smiet skaļā balsī: "Ir tādi plīša mērkaķi, kuros iestrādāts mehānisms - kad parauj asti, mērkaķis sāk vibrēt, raudams asti atkal iekšā. Es esmu tas mērkaķis. Kad pēc darba abi ar Kirilu pārrodamies mājās, mana aste jebkurā brīdī var tikt parauta, un tad es vibrēju aizkaitinājumā." Tas arī par mani - akurāt kādam vajag to asti paraustīt, labi zinot, ka būs trobelis! Un, iedomājoties skatu, ka es stāvu zem jumtiņa, lasu un smeju, smiekli nāca vēl vairāk... Saņēmos un lasīju tālāk. Audzīte nosmēja, mani ar grāmatu ieraugot, ka mamma izmanto brīvu brīdi. 😉

Nākamais citāts  - atkal kā naglai uz galvas! "Pāris reižu ar Kirilu esam apzelējuši sānsoļu tēmu. Uz manu jautājumu, kas viņa uztverē ir krāpšana, Kirila atbilde bija īsa: "Sekss. Atkārtoti." - Un ja līdz seksam nenonāk? - Tad nenonāk. - Bet ja par kādu ļoti intensīvi domā? - Tad man vajadzētu būt greizsirdīgam uz katru smuko aktieri, par kuru tu jūsmo."  Labs viedoklis! Mana vīra viedoklis ir, ka greizsirdība ir slimība, kas jāārstē, un man viņam jāpiekrīt. Taisnības labad jāpiebilst, ka smuku aktieru, par kuriem jūsmot, turklāt no dažādām paaudzēm, jau nu mums netrūkst (patriotiskā nots - latviešu aktieri un aktrises ir vislabākie!❤)

Grāmatas vēstījums - kā rakstīts uz vāka apliktajā zīmītē ar norādi "Romānu konkursa laureāts" - sprigans un asprātīgs "trīsdesmitgadnieču" romāns. Viss kā dzīvē... vai gandrīz." Tā gan, dzīve ir kā īstens piedzīvojumu romāns, kurā savijas visneticamākie notikumi, sagriežas visneiedomājamākie pavedieni, un labi, ja situācijas tik vieglas un reizē sarežģītas, bet atrisināmas vai atrisinās pašas kā šajā romānā. Turklāt "trīsdesmitgadnieču" visai nosacīti, jo ieinteresējās gan topoši divdesmit gadi, gan četrdesmitarpusi, domāju, ka būs vēl arī citas vecumu gradācijas...

Interesants iekārtojums - romānam ir astoņas nodaļas, pirmā no tām vēsta par vīru, otrā par bērniem (divas meitiņas katra ar savu raksturu), nākamās - par pieciem randiņiem (kurus par īstiem randiņiem laikam pat nenosauksi, tās drīzāk ir satikšanās ar dažādiem cilvēkiem, kuru nozīme romāna galvenās varones dzīvē ir svarīga gan pagātnes, gan tagadnes izpratnē), un tikai pēdējā nodaļa saucas "Es", tātad vēsta par galveno varoni. Vai gan bieži ar mums tā nav, ka par ģimeni - vīru, bērniem, radiniekiem - mēs padomājam, pastāstām, parūpējamies vispirms, un tikai tad par sevi pašu? Protams, ir arī labā ziņa šajā visā - gan rūpes, gan iespēja padomāt, ko par sevi atklāt vai neatklāt, ja stāstīšu vēlāk, varbūt nepastāstīšu nemaz, jo nepietiks laika u.t.t., bet jāsaka tā, ka šis romāns patiesi trāpīgs, "garšīgs" izklaidējošs un reizē pārdomas rosinošs "kumosiņš", kas tika ātri nokopts un tagad varu dalīties tajā ar citiem, gan "spēlējot bibliotēkās", gan ierakstot šeit. Intrigas pēc tālāk nestāstīšu... Iesaku!