5.08.2024.

            Šķiet, augusts ir īstais laiks, kad atsākt skatīties debesīs un zvaigznēs, vai ne? Un tāpēc man šķiet tik ļoti iederīgs pēdējais “iekavētais” grāmatas apraksts tieši kā pēdējais no “iekavētajiem”. Jā, varbūt izklausās mazliet amizanti, bet par to, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta jebšu atsauksmes jāraksta tūlīt pēc... – par to šovasar pārliecinājos pilnībā, jo tad emocijas visspilgtākās un vārdi virknējas  vislabāk. Un, tā kā tūlīt sākas jaunā teātra sezona, bet lasīšana savukārt ir bezgalīgais stāsts, tad pieliksim punktu vasaras sākuma lasījumiem, un ķersimies klāt jauniem darbiem...

            Šitā gan, ko! Kā zināms, es neesmu “sarakstu” un “mērķu” lasītāja, man ir pašai savs plāns, kurš mēdz būt vairāk vai mazāk mainīgs, un tāpēc arī “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” grāmatas ir starp tām, kas parasti “paliek aiz kadra” gan tā paša saraksta dēļ, gan tāpēc, ka laika ir tik, cik ir, gan arī tāpēc, ka t.s. sezonas laikā (lasi – kad jāpaspēj “izžūrēt”) šīs grāmatas bibliotēkās ir uz izķeršanu, un neba nu visas ir manā plauktā, lai varētu lasīt mierīgi. Taču, tā kā vasara bija tikko sākusies, žūrijas grāmatas gozējās bibliotēkas plauktā, tad taču nevarēju nepaņemt to, kam mācību gada laikā biju staigājusi apkārt un pakaļ, bet tā arī neizlasījusi. Un tā nu jūnija sākums man pagāja Virdžīnijas Grimaldi “Laiks atkal iedegt zvaigznes” zīmē (apgāds “Zvaigzne ABC” 2022.g. (Francijā izdota 2018.g.), no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova).

            Ja pēdējā laikā esmu pamanījusi tendenci stāstus rakstīt no divu personāžu skatupunktiem, kad katram sava nodaļa, tad šī grāmata bija ģimenes – mātes un divu meitu – tātad trijotnes stāsts. Jā, ir situācijas, kad šie vairāki stāstītāji savā ziņā traucē “ielasīties”, uzķert stāsta pavedienu vai kā citādi, tad mēdzu pašķirt atpakaļ uz nodaļas sākumu, ja jūtos apmaldījusies, kas tad šo stāstu stāstīja. Brīnumainā kārtā šoreiz tomēr maldījos mazāk nekā tad, kad stāstnieki ir tikai divi...

            Māte, vārdā Anna, vecākā meita Hloja, kura tuvojas pilngadībai un raksta blogu “Hlojas hronikas”, un jaunākā meita Lilī, kurai sākas pusaudža vecums, un kura savu dienasgrāmatu nosaukusi par Marselu - nu īsts “čūsku midzenis”, vai ne? Savstarpējo attiecību kalambūri, pateiktais un noklusētais, tas, ko meitenes nezina, bet varbūt nojauš par savu vecāku attiecībām (tēvs nedzīvo kopā ar ģimeni...), pieaugšana un vēlme atdalīties, vienlaikus paliekot mātes siltumā un tuvumā – tik pazīstamas situācijas, no kurām daļu noteikti esam piedzīvojuši katrs no mums. Arī kredītsaistības un peripetijas darbavietā, kas nekādā ziņā neveicina labas attiecības ģimenē, un tad vadzis lūst, un Anna kopā ar meitām dodas ceļojumā uz Norvēģiju, pametot visu, kas sāp, nezinot, kas sagaida tālāk, bet... Ceļojums, pateicoties nejaušībām, izvēršas par brīnišķīgu piedzīvojumu, satiekot dažādus ceļabiedrus, uzzinot viņu dzīvesstāstus un gūstot pieredzi, padomus, risinājumus savām grūtībām, grāmatas lappusēs virknējas krietns pulciņš atziņu, kuras tagad mēģināšu no sabildētajiem kadriem “izlobīt”, un zinu, ka labprāt gribētu izlasīt vēl kaut ko no Virdžīnijas Grimaldi uzrakstītā (šķiet, ka latviski pagaidām tulkota tikai šī grāmata...)

            Taču vispirms šajā reizē es ielikšu citātu no autores pēcvārda grāmatai, jo tajā ir tiiik ļoti sirdi sildoši vārdi tādiem kā es un vēl daudzi citi – kuri lasa un pēc tam uzraksta savas pārdomas blogos vai raksta pašiem autoriem: “Paldies blogu autoriem par to, ka aizrautīgi dalāties iespaidos par izlasīto. Jūsu vārdi mani bieži aizkustina, iespaido, spēcina, kad tie attiecināti uz manām grāmatām. (..) Paldies jums visiem par šo lielisko piedzīvojumu, paldies, ka lasāt manas grāmatas, ka iedrošināt mani, paldies par jūsu vārdiem, smaidiem, asarām un uzticēšanos. Paldies, ka apsēdāties blakus mazajai meitenei sapņotājai. Ceļojums kopā ar jums ir brīnišķīgs.” Izlasot šo grāmatas pēcvārdā, arī man apbira asaras, sajutos kā negaidīti apdāvināta, lai gan, protams, zināju, ka radošiem cilvēkiem tāpat kā jebkuram ir svarīgi un patīkami saņemt viedokļus un atzinību par paveikto, bet šis bija ļoti īpašs mirklis, kas vēlreiz apstiprināja manu pārliecību par to, cik svarīgi ir paldiesvārdi vai smaidi, vai kāds neliels uzmanības apliecinājums, lai tas būtu zieds vai jebkas cits.

            Un tagad – pie pārējiem citātiem! Negarantēju, ka tie būs grāmatas lappušu secībā, drīzāk – kā nu bildes datorā sakrājušās, bet tas nekas.

• Es esmu pārlieku jūtīga. (..) Vēlāk man diagnosticēja “lielu potenciālu”, kas nereti iet rokrokā ar pārlieku jūtīgumu. Stundām ilgi lasīju internetā aprakstus un pieredzes stāstus, es atbildu visiem kritērijiem. Viss, ko es jūtu, ir reizināts ar desmit. Manī virmo emocijas, kūsā sajūtas. (..) Bet tam ir arī savi pozitīvie aspekti. Esmu laba draudzene, kas saprot, kas nenosoda. Es viegli sevi apšaubu. Es pievēršu uzmanību maziem, jaukiem sīkumiem, kas gadās mūsu ceļā un bieži vien paliek nepamanīti.
• Mēs saliedējām savas sāpes, lai paliktu viena postoša, nepārvarama sāpe. Mēs noteikti cerējām, ka trijatā būs vieglāk to nest. Ir tieši otrādi. Mīļoto cilvēku sāpes vairo mūsējās.
• Neizlikšos, ka esmu laba māte. Manas meitas nejūtas labi, esmu pieļāvusi kļūdas. Ikreiz, kad pieņēmu lēmumu, ikreiz, kad uz kaut ko reaģēju, es jautāju sev, vai daru pareizi. Katra darbība, pat nenozīmīgākā, rada sekas. Vecāki ir virves dejotāji. Mēs ejam pa virvi, kas brīžiem nostiepta par stingru, brīžiem par vāju, un turam rokās trauslu dzīvību.
• Jābūt uzmanīgam, bet nedrīkst ļaut bērnam noticēt, ka viņš ir pasaules naba; jāapmierina vēlmes, izvairoties no pārsātinājuma; jālīdzsvaro uzturs, neliedzot ēdienu; jāvairo pārliecība, saglabājot pieticību; jāmāca būt labam, bet neļaut sevi izmantot; jāpaskaidro, bet nav jātaisnojas; bērnam ir jāpiepūlas un jāatpūšas; jāmācās mīlēt dzīvniekus un uzmanīties no tiem; ar bērnu ir jāspēlējas, bet jāļauj arī garlaikoties; jāmāca patstāvība, esot līdzās; jābūt tolerantam, bet ne pārmērīgi iecietīgam; jābūt stingram, bet ne rupjam; jāuzklausa, bet nav jāļauj pieņemt visus lēmumus; jāsaka patiesība, neaizskarot viņa dabu; bērns ir jāmīl, viņu nesmacējot; viņš ir jāsargā, bet nav jāsēdina aiz atslēgas; jāsniedz viņam roka, bet jāļauj iet.
• Pāreja no bērnības uz pusaudža vecumu ir sāpīga, ilūzijas saplīst druskās un sapņi sašķīst, atduroties pret realitāti. Es skumstu pēc ērtās vaļsirdības, pēc neskartās pasaules, kur sāpītes aizlaižas pēc laba miedziņa. Skumstu pēc dzīves, kurā neko nenojautu, pēc maiguma piepildītā burbuļa, ko sargāja tēta un mammas aizsargvalnis. Es tuvojos pilngadībai, izmētājot nevainības olīšus. Es negribu tos visus pazaudēt. Es vairs negribu augt.
• Negatīvi komentāri arī ir vērtīgi. Sākumā tie mani aizskāra, iesēja šaubu sēklu, nebija nekādas distances, bet pamazām tie iemācīja man saprast, ka es nevaru visiem patikt un ka nekā traka tajā nav. Ka vienmēr būs kāds, kurš kritizēs, un tas nenozīmē, ka tas nav labi. (..) Es gribētu, lai man būtu svarīgs tikai viens atzinums – manējais.
• Esmu gana daudz piedzīvojis, lai zinātu vienu: māte nevar būt laimīga, ja kāds no viņas bērniem nav laimīgs.
• Ja es varētu vēlreiz izdzīvot dzīvi, zinot visu, ko esmu uzzinājis, es būtu daudz laimīgāks. Mēs bieži uztraucamies par niekiem. Tas, ko uzskatām par kaut ko sliktu, ne vienmēr tāds ir, un otrādi. (..) Visas dzīves garumā mēs vērtējam to, kas ar mums notiek, mēs priecājamies un raudam. Un tomēr tikai pēdējā brīdī uzzināsim – vajadzēja smieties vai raudāt. Nekas nestāv uz vietas, viss mainās. Neskumsti šodien, jo tas, kas ar tevi notiek, iespējams, ir liela laime.
• Mums,cilvēkiem, klātos diezgan grūti, ja mums nebūtu doti smiekli. Mēs būtu spiesti vienmēr izrādīt savas īstās emocijas.
• Protams, man ir bail. Kādam, kurš cieš no vientulības sajūtas, varētu būt sarežģīti pēkšņi dzīvot vienam otrā pasaules malā. Bet es jūtos gatava. Man ir svarīgi just, ka esmu mīlēta, domāju, ka šī sajūta nekad mani nepametīs, bet es vairs nejūtu vajadzību būt pieņemtai. Esmu pašpietiekama.
• Pat tad, kad viņām būs piecdesmit gadi, mēs būsim kopā. Mums pieder tas, kas nekad neizzudīs. Mēs esam ģimene.

          Pēdējais citāts ir grāmatas beigas, un te nu arī es gribētu likt vārdu “beigas”, jo komentārs šoreiz tikai viens – izlasiet šo grāmatu, izbaudiet to, varbūt “sastopiet” šos citātus, bet varbūt jūs uzrunās pavisam citi vārdi, tomēr – ir patiešām vērts. Bija skaisti un sirsnīgi!